Foto: Saeima
Intervija ar pirmo Latvijas vēstnieci Francijā Ainu Nagobads–Ābolu.„Es nevaru ciest, kā savas runas sāk mūsu politiķi: „Es esmu no vienas mazas zemītes Latvijas.” Velns parāvis! Mūsu zeme ir tik liela kā Holande, Beļģija un Luksemburga, kopā ņemtas! Kur tad tur tā mazā zemīte?”
„4. maijs ir mani svētki. Pat vēl vairāk nekā 18. novembris,” saka bijusī diplomāte, Latvijas pirmā vēstniece Francijā pēc neatkarības atjaunošanas Aina Nagobads–Ābola. 4. maiju sev tik tuvu viņa izjūtot tāpēc, ka pati piedzīvojusi dienu, kad Latvijas Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Latvijas valsts proklamāciju 1918. gada 18. novembrī viņas acis vēl neskatīja, toties nākamā diplomāte auga brīvvalstī un pati uzskata, ka tā laika atmosfērā ir smēlusies pašcieņu un spēku, lai lepni un ar godu Latviju pārstāvētu pasaulē.
Vai šī ir tāda Latvija, kādu savulaik, pirms vairāk nekā 20 gadiem, iztēlojāties?
Foto – Aina Nagobads–Ābola
Latvian Foreign Ministry
Man ir atmiņas par „veco” Latviju. Tagad Latvija ir citādāka nekā manā bērnībā. Nu es nezinu — kad es tagad tā analizēju (to gan viens otrs no „senajiem” latviešiem man nepiedotu) tik brīnišķīga tā pirmskara Latvija arī nebija. Tur tomēr bija diezgan grūta dzīve vienkāršākajiem ļaudīm.
Vienīgais, kas man tagad grūtu dara sajūtu Latvijā, — ka mums ir tik ļoti nepatīkamā situācija ar tiem cilvēkiem, kas šeit palikuši no padomju laikiem. Viņiem jau arī grūti, jo viņi vairs nav ne īsti krievi, ne latvieši — viņi nekur nepieder. Grūti viņiem ar tādu lielu zemi aiz muguras mēģināt „pārtaisīties” par latviešiem, bet Krievijā arī viņus neviens negrib, un tad viņi viegli ir visādiem iespaidiem padoti. Visa situācija drusku muļķīga, manuprāt. Mums ir tik liels procents cilvēku, kas nekur nepieder, un galvenais — arī viņu bērni! Es biju domājusi, ka tie pamazām galīgi ieaugs [Latvijā], bet izrādās, ka nē. Un tā ir mūsu problēma — kādā veidā šīs lietas kārtot, un tas nav tik vienkārši. Protams, savu valodu, kas mums ir vienīgā identitāte, mēs nedrīkstam zaudēt. Tad jau mēs tūlīt varam norakstīt savu zemi. Tad jau mēs vispār vairs neeksistējam.
Man tomēr Krievija rada neomulīgu sajūt, jo šī valsts ir laba šaha spēlētāja — viņi nedomā tikai vienu gājienu uz priekšu. Tikai viņiem ir lielas problēmas savā zemē. Bet Baltijas jūra, Baltija vienmēr ir bijusi ļoti skaists gabals, ko gribētos pievienot.
Jūs domājat, ka joprojām šādi draudi pastāv?
Latvian Foreign Ministry Vācijas un Francijas sadarbība ES
Guntara Ābola komentārs
Kad raugāmies Eiropas kartē, ir nepārprotami, ka Vācija un Francija dala valdošo lomu Eiropā. To noteic tiklab demogrāfija, kā arī abu šo valstu ģeopolitiskā novietne, kas kontrolē sakaru ceļus kontinentā, pieeju jūrām un okeāniem, kā arī resursus Eiropas pazemē. Tā arī ir noticis, ka abas tautas ar zināmu sacensības garu ir tiekušās būt vadošās saimniecībā, zinātnē, mākslā, sportā u.t.t., un Eiropas vēsture sastāv no šīs cīnīšanās izraisītiem konfliktiem un kariem. Pēdējais gadu simts šo sacensību ir novedis līdz atkārtotiem arvien nāvējošākiem kariem.
1945. gadā drupu kaudzē, analizējot notikušā vēsturi, kā franču tā vācu domātāji un politiķi nonāca pie vienāda slēdziena — vienīgi sadarbība var mūs pasargāt no iznīcības nākotnē. Uz šīs tik būtiskās atziņas ir dibināta Eiropas Savienība, kas nobriest kopš 60 gadiem miera gaisotnē. Šī atziņa ir kalta marmorā un bronzā un ir gan kā vācu tā franču valsts ārpolitikas stūrakmens.
Jā, noteikti pastāv. Noteikti pastāv. To man, starp citu, [bijušais Francijas prezidents Fransuā] Miterāns[ 1 ] teica. Viņam bija oficiāla tikšanās ar [toreizējo Valsts prezidentu Gunti] Ulmani, kad Miterānam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni. Un toreiz viņš runājoties sacīja — es jums varu tikai teikt, ka jums ir desmit, varbūt divdesmit gadi, kuru laikā jums jānostiprina sava zeme. Jo pašreizējā situācijā, kādā ir lielais kaimiņš, jums ir priekšrocības, bet tādas ilgi vairs nebūs.
Vai mēs esam nostiprinājuši savu zemi?
Jā, pie tā ir daudz piestrādāts — mēs esam tikuši Apvienotajās Nācijās, Eiropas Savienībā, NATO. Mūsu vēstnieki jau arī dara, ko var, kaut gan vēstniecību budžets ir ļoti samazināts. Un tomēr — mēs patlaban pietiekami sevi nereprezentējam un nerādām, kas mēs tādi esam. Pirmajos braucienos mans [vēstnieces] galvenais uzdevums bija savu zemi parādīt, jo piecdesmit gadus Latvija bija izdzēsta no pasaules kartes. Latvijas nebija. Un tad pēkšņi — lielais atklājums, ka mēs esam „īsta” zeme un inteliģenti cilvēki! Tagad Londonā sporta spēlēs[ 2 ] mums vajadzētu sevi arī diplomātiski parādīt. Žēl, ka mums ar to sportu labi neveicas, bet vienalga — kaut kur atkal vajag sevi rādīt. Lai par Latviju interesējas.
Es savulaik ļoti par to rūpējos — savās mājās rīkoju vakariņas. Vienas vakariņas bija tikai par Kurzemi — tad visiem vēstniekiem bija lielie svētki. Runājām par Kurzemi, par Latviju — ko mēs [Hercoga Jēkaba laikos] varējām un ko varam tagad. Lietuvieši visu laiku runā par savu seno valsti — katru runu ar to sāk. Bet mēs? Es nevaru ciest, kā savas runas sāk mūsu politiķi: „Es esmu no vienas mazas zemītes Latvijas.” Velns parāvis! Mūsu zeme ir tik liela kā BeNiLux — Holande, Beļģija un Luksemburga, kopā ņemtas! Kur tad tur tā mazā zemīte? Es vienmēr teicu: „Es esmu no Latvijas!”
Jums jau arī identitāte ir veidojusies citādāk, jo jūs augāt pirmskara Latvijā — laikā, kad Latvijas cilvēki jutās eiropeiski un līdzvērtīgi citu valstu iedzīvotājiem.
Jā, tas ir iepumpēts iekšā. Es noteiktu jūtos absolūti līdzvērtīga Anglijas karalienei — viņa ir angliete, es esmu latviete.
Latvijā daudziem tagad ir sajūta, ka mēs savu valsti pēdējos gados esam tā viegli notrallinājuši. Kā jūs raugāties uz Latvijas attīstības ceļu, sākot no skaistajiem un romantiskajiem deviņdesmitajiem?
Es domāju, ka mēs esam tā kā drusku notrulinājušies, pelēki, iestiguši savā ikdienā. Un ka mēs pietiekami nedomājam par to, ka mēs vēl tikai knapi ar savu identitāti esam izkūlušies ārā un ka mums joprojām pie tās ir ļoti jāpiedomā. Es domāju, ka mēs neesam pietiekami pašapzinīgi. Visās zemēs ir grūti, bet mums patlaban ir diezgan daudz trumpju rokās, jo mūs min kā paraugu krīzes pārvarēšanai. Nu tad mēģinām taisīt [stāstu] par savu pagātni tāpat, kā to dara Lietuva! Es, piemēram, nekad neatzīstu, ka mums kaut kādi vergu laiki ir bijuši. Mums ir bijusi dzimtbūšana, bet mēs neesam bijuši vergi! Un tādi paši dzimtbūšanas laiki ir bijuši visā pasaulē! Kad kāds senators no Bretaņas man stāstīja, kā viņš kājas tinis salmos un koka tupelēs gājis uz skolu, es nodomāju — mūsu lauku puikām tajā laikā bija vecāsmātes uzadītas aitas vilnas zeķes! Mūsu laucinieki dzīvoja labāk nekā franču vienkāršā tauta.
Manā dzimtā senči pavisam labi ir dzīvojuši — no mammas puses viņi ir bijuši brīvzemnieki. Viņiem bijušas lielas lauku mājas, kurās notikušas hernhūtiešu sanāksmes. Es domāju, tur man arī tā apziņa — es savos senčos esmu noenkurota. Ļoti lepni!
Ar kādu sajūtu jūs sagaidīsit šo 4. maiju?
Es sagaidīšu ar tādu priecīgu sirdi, ka visos grūtajos laikos, kas mums patlaban ir Eiropā, mēs varam skatīties ar paļāvību, ka mēs varam. „I can” — kā Obamam bija tas sauklis. Tā tas ir vienmēr visos laikos bijis, ka latvieši ir varējuši — beigu beigās mēs kaut kā tiekam cauri. Tas ir mūsu sīkstums. Mēs dažreiz esam stūrgalvīgi, bet mēs pārmērīgi nepārsteidzamies. To, kas mums nepatīk, mēs apzināmies, un galīgi arī nevar ar mums darīt, ko grib. Mēs esam ļoti inteliģenti, un visā visumā es tomēr esmu ļoti lepna par mūsu tautu.
Bet 50 gadus jūs esat nodzīvojusi Francijā, kas patlaban ir jaunā prezidenta un iespējamo pārmaiņu priekšā.
Man ir noteikti žēl, ja [pašreizējais Francijas prezidents Nikolā] Sarkozī nevarēs nobeigt savu darbu[ 3 ], jo viņš tiešām ir viens ārkārtīgi strādīgs cilvēks, viņš vispār nedzīvo citādi kā tikai savā darba apmātībā. Franču tautai viņš likās par daudz aizrautīgs, jo francūži ļoti pieprasa, lai kaut kas mainās, bet, ja jūs kaut ko reformējat, tad tūlīt visi skrien ielās ar karogiem un atkal ir pret kaut ko. Franciju vadīt ir diezgan liela māksla. Patiesībā Francijā būtu jākārto lietas tā, lai tauta nemaz nezina, kā tās tiek kārtotas, jo tad būtu miers. Jo tiešām tauta nepieņem nekādas pārmaiņas, vienalga, labas vai sliktas. Es tiešām apbrīnoju, ka ir vēl joprojām politiķi, kas labprāt grib vadīt Franciju.
[Sarkozī sāncensis Fransuā] Olands ir tāds mierīgs tips ar ļoti labu humora izjūtu, tāds, kāds francūžiem patīk. Kad viņš kaut kur dodas [pie vēlētājiem], tad tūlīt tiek uzskatīts tā kā par savējo. Turpretī Sarkozī ierodas ar plānu — tagad tas ir jādara un tagad — tas, un viņš ir par daudz uztraucošs. Šajā trakajā krīzes periodā Francija tiktāl izkūlās, tiešām pateicoties tam, ka Sarkozī tomēr mācēja kaut cik lietas savest kārtībā.
Jūsu sacītajā mazliet iezīmējas jūsu politiskās simpātijas. Vai varat atklāt, par ko jūs balsojāt un balsosit?
Protams. Es, protams, balsoju par Sarkozī. Es tomēr balsoju par labējo spārnu. Es nekad neesmu bijusi nevienā partijā, bet, kad man Francijas politiķi jautāja, no kuras partijas esmu, es vienmēr teicu: „Mana partija ir Latvija.” Un viens politiķis man sacīja: „Patiesībā jūs esat kreisi centriski”. Es atbildēju, ka man liekas — visi latvieši ir kreisi centriski, jo mēs tomēr uzskatām, ka par tautu, par cilvēkiem ir ļoti jārūpējas.
Bet jums bija vilšanās, redzot pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas rezultātus? Vai arī iznākums ļoti atbilda tam, par ko liecināja priekšvēlēšanu aptaujas?
Man nebija vilšanās, es personīgi domāju, ka tā būs. Bet ļoti daudziem cilvēkiem tas bija pārsteigums. Tomēr es novēlētu Sarkozī tos piecus gadus vēl palikt amatā, jo tagad viņam ir brīvas rokas — vairs nav jāuztraucas par savu ievēlēšanu uz nākamo periodu.
Tad jūs sakāt, ka Sarkozī drīzāk „iegāza” viņa personība nevis kļūdas?
Noteikti. Absolūti, absolūti.
Ja pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma līdz ar iespējamo Olanda uzvaru Francijā pie varas atgriezīsies sociālisti, kādas reāli pārmaiņas tas varētu nest gan Francijai, gan Eiropas Savienībai?
Tik briesmīgi krasas tās pārmaiņas nebūs, nē. Politika ir politika, un politikā ir jāmāk sadarboties, un beigu beigās kompromisi ir jāatrod. Olands ir diezgan slīpēts, lai mācētu saglabāt gan savu tēlu vēlētāju acīs, gan arī, piemēram, ar [Vācijas kancleri Angelu] Merkeli atrastu kopīgu valodu. Viņam būs vieglāk nekā Merkelei, jo vācieši pieprasa daudz lielāku skaidrību politikā, kamēr francūži kā vēlētāji ir politiski mazizglītoti. Viņi grib, lai būtu vairāk naudas un laba dzīve.
Francija sāk zaudēt savu noteicošo lomu, kāda tai politikā bija deviņdesmitajos gados. Tagad noteicošo lomu spēlē Vācija. Lūk, tā ir tauta! Viņus pēc Otrā pasaules kara nolīdzināja līdz ar zemi, bet, lūk, cik tālu viņi atkal ir tikuši! Viņi strādā, viņiem ir nauda, viņiem ir industrija. Protams, viņi joprojām strādā tandēmā ar Franciju kā galvenie punkti Eiropā, tomēr ar laiku Vācija uzliks noteicošo „ķepu” un Francijas–Vācijas savienība vairs nebūs līdzvērtīga, jo Francija savu pozīciju noteikti būs zaudējusi. Būs nobālējusi. To noteikti neviens Francijā negribēs atzīt, bet patiesībā tā būs.