Raksts

Es esmu antiglobālists


Datums:
21. janvāris, 2003


Autori

Dainis Kreilis


Foto: B. Koļesņikovs

Globalizāciju var uzskatīt par mehānismu, kurš strādā pēc saviem noteikumiem, bez indivīda līdzdalības. Antiglobālisms turpretī ir kā stihisks, spontāns indivīdu protests pret nezināmo mehānismu. Šie cilvēki domā un cenšas izbeigt sabiedrības vienaldzību.

Huligāns, bezdarbnieks, pesimists, nihilists, komunists, anarhists, narkomāns, “tusētājs”… Vai vēl kāds apzīmējums ienāk prātā, dzirdot šo vārdu – “antiglobālists”? Nemiera cēlājs, kas traucē pastāvošo kārtību, netieši skarot arī jebkuru no mums.

Pēdējos gados aizvien vairāk informācijas līdzekļos tiek ziņots par daudzskaitlīgām protesta akcijām, piketiem un citiem pasākumiem, kuros tiek pieminēti antiglobālisti. Sākumā mani tas neinteresēja, jo es taču nāku tikai no postsocialistiskās Austrumeiropas, no izdzīvošanas skarbuma pārņemtās valstiņas Latvijas. Taču pēc Starptautiskā valūtas fonda samita Prāgā, kur norisinājās nozīmīgas ielu demonstrācijas, tas pēkšņi mani iespaidoja, jo norisinājās tepat blakus. Pēdējos divus gadus pastiprināti esmu interesējies par pasaules attīstību, paturot prātā ļoti dažādus viedokļus, tajā skaitā antiglobālistu.

Pavisam nesen tepat mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētā Viļņā bija visīstākie svētki iedzīvotājiem, sagaidot ASV prezidentu Bušu. Turpretī Baltijas valstu prezidentu uzrunas pāris stundas vēlāk interesēja tikai pāris simtus iedzīvotāju. Pārspīlētie drošības pasākumi NATO samita laikā Prāgā un ES samita laikā Kopenhāgenā parāda pasaules politiskās elites bailes un pat izvairīšanos sākt kontaktu ar sabiedrību. Tas vēl vairāk mudina uz pārdomām un nostiprina manu nostāju.

Pasaulē ekonomikā tiek domāts par attīstību. Tā jau ir krīze, ja attīstības tempi samazinās! Vai ir zināms, kad cilvēkiem būs gana pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai? Kapitālistiskais attīstības temps, mūžīgā konkurence, nepārtrauktais stress “būt formā”, radījis pieradumu visam būt “Ātrāk, Labāk un Vairāk”. Šis temps ir radījis apstākļus, kad apstāšanās būtu izstāšanās no spēles, kuru spēlē visi. Galvenie spēlētāji, protams, ir lielie un spēcīgie, bet arī mazie ļoti labprāt piedalītos, ieņemot iedzinēja lomu.

Beidzoties aukstā kara draudiem, globalizācija ir sākusi ietekmēt arī mūs. Tā ir kļuvusi par likumīgiem spēles noteikumiem, kuri paredz mierīgu, prognozējamu spēli ar starptautiski saskaņotiem un apstiprinātiem spēcīgāko spēlmaņu diktētiem pamatnoteikumiem. Lielajiem ir nepieciešami arī jauni spēlmaņi, lai spēles lauks palielinātos. Mazie, cenšoties noķert lielos, ar viņu draudzīgu atbalstu un padomiem arvien vairāk un vairāk kļūst atkarīgi no šīs spēles. Tā kā spēle ir kļuvusi ļoti apjomīga, pret to vienaldzīgs vairs nespēj būt neviens, pat malā stāvētājs. Tieši vai netieši nu jau tas iespaido visu pasauli.

Lielie starptautiskie koncerni ir kā priekšgājēji, kas izlūko katru jaunu vidi un ar savu PR pieradina iedzīvotājus šausmināties par to, kā gan viņi ir spējuši dzīvot bez visa “tā” iepriekš! Kad šis šoks ir sasniegts, “lielajiem” atliek tikai pamest izglābšanās recepti (finansu aizdevumi, investīcijas), kuri ar laiku izraisa juridiskas, fiziskas, kā arī spēcīgas emocionālas atkarības. Skarta tiek ne tikai valsts politika, ne tikai maza datorkompānija, bet ikviens indivīds, kas tiek veidots par viegli manipulējamu patērētāju, kura pienākums ir gribēt vairāk, līdz ar to arī iztērēt… Tas tik ļoti sāk līdzināties egoismam – īstermiņa domāšanas veidam, kas raksturīgs cilvēkam, kurš koncentrējas uz savām vajadzībām, aizmirstot realitāti un līdzjūtību pret citiem, aizmirstot pat nākotni. Materiālās vērtības kļūst daudzkārt nozīmīgākas, turklāt jo īpaši mazajiem spēles dalībniekiem (Austrumeiropa, liela daļa Āzijas valstu, Āfrika, Latīņamerika), kas ir skaudības pārņemti un jūtas nepilnvērtīgi, salīdzinot ar lielajiem un pārtikušajiem. Tātad, tempa paātrināšanai tiek ziedoti visi pieejamie līdzekļi.

Pirmsākumos antiglobālisms kā jauna politiska kustība iestājās par lielāku līdztiesības un ētisko pamatprincipu saskaņu visā pasaulē, pret bagāto un nabadzīgo valstu, kā arī sociālo slāņu attālināšanos vienam no otra. Taču šo ideju var pārnest uz konkrētām spēles apakšsadaļām – dabu, kultūru, identitāti, pamatvērtībām u.c.

Globalizācijas atbalstītāji ir nezināmi, līdz ar to ir pamats uzskatīt to par darbojošos mehānismu, kurš strādā pēc saviem noteikumiem bez indivīda līdzdalības. Antiglobālisms, turpretī, ir kā stihisks, spontāns indivīdu protests pret nezināmo mehānismu, turklāt katram tas var būt un ir dziļi personīgs.

Latvijā cilvēkiem pietrūkst globāla, visaptveroša skatiena uz notikumiem. Tas nebūt nenozīmē būt globālisma atbalstītājam – tieši skatot pasauli kopsakarībās un salīdzinot visu no Latvijas skata punktu, antiglobālisma loma pieaug.

Mani tiešām apbēdina sabiedrības pieņemtās dogmas par antiglobālistu kā negatīvo. Manuprāt, PR firmas ar propagandu atgādinošiem paņēmieniem ir lieliski pastrādājušas, lai radītu šo tēlu. Es antiglobālistu uztveru vispirms kā indivīdu – cilvēku, kurš domā līdzi ikdienas procesiem, negrib un netaisās pieļaut mierīgu pasaules atdošanu spēlītei, kurā tik daudzas ētiskas vērtības kļūst pakārtotas, nedomājot par ilgtspējīgu attīstību. Tik tiešām, cik tad ilgi vēl būs iespējams iegūt resursus, arī tiem taču ir robežas! “Domāju, tātad esmu”. Šī slavenā Dekarta frāze ir antiglobālistu dzīves moto. Lai gan vieglāk ir nedomāt – jo mazāk zini, jo vienkāršāks viss šķiet. Iespējams, antiglobālisti pārāk slimīgi uztver pasaules virzību, viņiem ir uzkrājusies negatīva pieredze un globalizācija tajā tiek vainota, taču šie cilvēki domā un ar savu rīcību cenšas raisīt pārdomas plašākā sabiedrībā, lai izbeigtu vienaldzību.

Tagadējās antiglobalizācijas demonstrācijas atgādina kreiso aktivitātes sešdesmito gadu beigās, kuras, neskatoties uz vardarbības klātbūtni, sekmēja lielāku sabiedrības iesaistīšanos politiskos procesos, līdz ar to diskusijas veidā veicināja demokrātiju. Diemžēl pašreiz lielie starptautiskie uzņēmumi un ietekmīgo valstu vadītāji šo diskusiju apslāpē jau pašos pirmsākumos.

Antiglobālisms varētu būt mēģinājums īstenot mūsu tiesības – izteikt aizdomas un ierosinājumus, tādējādi mēģinot sajust savu vietu sabiedrībā un sabiedriski politiskos procesos. Tas nozīmē arī likt tiem, kuriem ir vara lemt nākotni, uzņemties vistiešāko atbildību par notiekošajiem procesiem. Taču jāatzīst, ka šī kustība ir parādījusies novēloti – nevis cēloņu, bet jau seku laikā. Tāpēc, manuprāt, sabiedrībai vajadzētu priecāties un atbalstīt šādu kustību Latvijā, jo tā vēl varētu ieviest ikdienišķajā politikas rutīnā ko jaunu, veicināt diskusiju un mazināt viedokļu vienpusīgumu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!