Raksts

Es atbildīgs par visu


Datums:
26. janvāris, 2010


Autori

Aivita Putniņa


Foto: velo city

Būt par cilvēku vārda pilnā nozīmē ir grūtāk nekā lielveikalā iepirkt preces, kas acumirklī garantē skaistus matus un prāta spēju uzlabošanos.

Pārskats par tautas attīstību 2008./2009, kurā šoreiz analizēts atbildīgums par pašsaprotamu uztver pilsoniskās sabiedrības modeli, kurā indivīdi un to kopas ap sevi rada darbību. Vienlaikus politologs Ivars Ījabs, kurš ir pārskata nodaļas Atbildība un līdzdalība autors, konstatē, ka „Latvijā dominē ierobežotās un pakļāvnieciskās politiskās kultūras tipi”, norādot uz loģisku pretrunu datos par Latvijas iedzīvotāju augstām valsts atbalsta gaidām un vienlaicīgu balsojumu par ierobežotas valsts modeli[1]. Pretruna tiek skaidrota ar neuzticēšanos valstij un neticību savas personiskās rīcības iespējai.

„Jūs teicāt, ka mēs paši pie visa esam vainīgi, ka šāda situācija ir valstī. Nevaru Jums piekrist. Esam uzticējuši valsts pārvaldi varas partijām. Rezultātā valsts kase ir tukša. Tur ir palikušas parādzīmes. Tā ir valsts izsaimniekošanas politika. Neviens netiek saukts pie atbildības. Vainīgi ir tie, kas uzticību nav attaisnojuši.”
(privātas vēstules fragments)

Atrisinājums Ījaba skatījumā ir pilsoniska sabiedrība, kuras veidošanas dzinējus viņš redz divējādi – gan kā augošās sociālas spriedzes rezultātu, kam var būt arī negatīvas sekas, ja līdzdalība noliedz tiesisku un demokrātisku valsti[2], gan kā apzinātu „vērtību komplekta” iešļircinājumu[3], kas izpaužas kā „mūsdienīgas pilsoniskās izglītības izveide Latvijas skolās, lai jau agrīnā socializācijas posmā sniegtu pamatzināšanas par demokrātijas pamatvērtībām, kā arī par pilsoniskas līdzdalības nozīmi moderno labklājības demokrātiju dzīvē”.

Pilsoniskās sabiedrības vērtības esam saņēmuši kopā ar citām „aukstajā” karā uzvarējušajām vērtībām – demokrātiju, tirgu, makdonaldu, cilvēktiesībām u.c. Ja vēl deviņdesmitajos gados rietumu akadēmiskās aprindas sprieda, vai no pēcsociālisma zemēm izkūņosies kas jauns un nebijis, tad tagad ilūziju vairs nav. Arī Gidensa un leiboristu „trešā ceļa” ideja sabruka, vēl īsti nesākusies. Postsociālisma valstu „tradicionālo” vērtību aizstāvji un glābēji runā pārāk svešādi, lai „vecā” Eiropa un pat pašu līdzpilsoņi viņus saprastu.

Atbildība un līdzatbildība

Gribu ieskicēt notiekošo, atsakoties no dominējošajiem spēles noteikumiem. Kāda Latvija izskatītos, ja tajā nebūtu pilsoniskas sabiedrības mērauklas un mācību grāmatās aprakstītu soļu līdz „modernajām labklājības demokrātijām”? Kā Latvijas cilvēki redz savu dzīvi? Pārskats apstiprina faktu, ka valsts institūciju un tās iedzīvotāju skatījums būtiski atšķiras. Tāpēc gana bieži tiek uzdots jautājums, vai valsts pilsoņiem vispār ir vajadzīga un, ja vajadzīga, tad – kādam nolūkam?[4]

Sociologs Tālis Tisenkopfs Pārskata ievada daļā[5] Raiņa vārdus „es, pasaul’s daļa, atbildīgs par visu” saista „tikai un vienīgi ar cilvēka subjektīvu dispozīciju”. Te Pārskats zaudē būtisku perspektīvu. Atbildība un vērtības tiek skatītas kā „ārējs” fenomens. Raiņa filozofijā persona ir līdzatbildīga. Līdzīgi, piemēram, šo frāzi interpretē arī Māra Zālīte[6]. Atbildība izriet no līdzatbildības. Nekļūstot pašpietiekamam un pašam, neredzot savu vietu pasaules kontekstā, cilvēks pasauli redzēs kā deficīta spēli. Te atšķiras arī Raiņa un viņa drauga Pētera Stučkas izpratne par Latvijas nākotni. Rainis redzēja personu pašpietiekamību, pāraugot nacionālā un tad arī pārnacionālā pašpietiekamībā.

Ja mēs raugāmies uz līdzatbildību, tad secinājumi nebūtu tik drūmi kā Pārskatā. Latvijas cilvēki rūpējas par citiem, ko pierādā Latvijas lepnuma un citas balvas, ziedo, ja līdzcilvēkam nozagta govs vai nodegusi māja, vai, ja valsts nevar palīdzēt veselības atjaunošanā, aizsargā savu slimnīcu. Cilvēki varbūt neraksta likumprojektus un oficiāli nepiesaka savas akcijas, bet viņiem rūp pasaule aiz savas mājas durvīm.

Viļa Daudziņa monoizrādē Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī triju dažādu vīriešu – uzvārda brāļu kara stāstu saturu nenosaka kādas ideoloģiskas vērtības, bet gan pakāpe, kādā viņi atļaujas būt cilvēki. Apzināti šaut garām pretiniekam pēc ideoloģiskas vērtību izpratnes var būt nosodāmi, jo kāpēc tad valstis karo, ja ne lai parādītu savu (arī vērtību) pārākumu? Apzināti nošaut cilvēkus, kurus principā ienīsti, var būt ieoloģiski atbalstāmi, ja šos cilvēkus definē kā ienaidniekus. Vērtības sakņojas cilvēkā, ne attieksmē pret varu vai situācijā, kur katrs nonākam. Jā, viens cilvēks nav karotājs, bet arī katrā cilvēku kopā būs tik daudz sirdsapziņas, mīlestības un rūpju vienam pret otru, cik to ir katrā no mums. Šīs lietas nevar salīdzināt ar kasti, kurā mēs kaut ko ieliekam un kaut ko izņemam, un paliekam dusmīgi, ja mūsu apmaiņas bilance ir negatīva. Visas šīs lietas nepakļaujas „nulles līdzsvara” principam kā vara vai nauda, kas kādam var piederēt tikai uz kāda cita rēķina.

Latvijas valsts sākās tieši ar līdzatbildību, kas plūst pāri savas saimniecības robežām. Latviešu biedrība 1868. gadā reģistrējās kā „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. (Cik ironiska ir šīs vēstures lapaspuse šobrīd!). 1880. gadā strādnieki apvienojās Torņakalna Latviešu palīdzības biedrībā. Šāda biedrošanās notika visā Latvijā, biedrību sākotnējam sociālā atbalsta mērķim papildinoties ar kopīgām kultūras aktivitātēm. Grūti tagad pateikt, kā cilvēki jutās tolaik, bet diezin vai bez pašpietiekamības latvieši liktu kopā naudu biedrības un tautas namu būvniecībai. Tagad ir otrādi – mums ir valsts, bet nav vairs pašsaprotamas iekšējas vajadzības un savas personiskās vietas izjūtas tajā. Tāpēc es nepiekrītu tiem ekspertiem, ka varētu atkārtoties 1905. gads. Mums atšķirībā no pagājušā gadsimta sākuma nav sabiedrības līderu, kas varētu citus iedvesmot ziedoties.

Atbildība un vara

Atbildība ir skatāma varas izpratnes kontekstā. Rainim vara izriet no personas iekšējās dimensijas. Ziedošana (arī ziedošanās) un rūpes ir cilvēciskā darbība, kas ir brīva no varas sagrābšanas tieksmes. Lugas Spēlēju, dancoju Tots (viņš – arī Rainis pats) atklāj: „Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams”. Cīņa visupirms notiek cilvēkā pašā. Šajā nozīmē es jūtos līdzatbildīga par tukšo valsts kasi, lai arī tieši lēmumus par budžeta dalījumu neesmu pieņēmusi. Šajā nozīmē cilvēki, kas ziedo citiem, netieši kļūst par valsti. Viņi kompensē tukšo valsts sociālās drošības dimensiju. Tas, ka cilvēki apzināti izvairās no situācijām, kas saistītas ar varu, var būt līdzatbildīgi.

Nesen runāju ar cilvēku, kurš man iedāvināja paša rakstītu antiglobālistu uzsaukumu. Es vaicāju, kāpēc viņš izvēlējies sevi saukt par antiglobālistu. Viņš man atbildēja, ka agrāk bijis eiroskeptiķis, bet antiglobālisti skanot plašāk. Vēl viņš piebilda, ka pēdējā gada laikā vispār esot nomainījis divas politiskās partijas. Tas nekas, ka viņa rīkotā piketā bijis maz cilvēku, jo galvenais, ka mediju pārstāvju un ziņu sižetu ir bijis daudz.

Šajā sakarā es atcerējos senu interviju ar kādu pagasta sievu, kura politikā iesaistījās, risinot gaļas zagšanu vietējās skolas ēdnīcā. Tā iekšēja taisnības apziņa var mainīt politiku. Esmu gana bieži nonākusi neērtā situācijā, kad man cilvēki stāsta par piedzīvotām nejēdzībām valsts pārvaldē un savu nebeidzamo cīņu par jēdzīgu atrisinājumu, kurā pienāk brīdis, kad prieka skurbums par savu atbildību un rīcību ir izgaisis, bet atrisinājums ir aizvirzījies vēl tālāk, nekā tas bijis sākumā. Parasti es saku, ka aizsāktais jādara vien tālāk un jāmeklē domubiedri, ar kuriem ceļš šķitīs īsāks un grūtības dalāmas. Es zinu, cik to ir grūti īstenot un ieteikt citiem. Tomēr citu risinājumu kā līdzatbildība es neredzu. Būt par cilvēku vārda pilnā nozīmē ir grūtāk nekā lielveikalā iepirkt preces, kas acumirklī garantē skaistus matus un prāta spēju uzlabošanos.

Vērtības un pašpietiekamība

Apzinos, ka tautas attīstības kontekstā, kas kā „pamatdimensiju” redz „cilvēku iespēju paplašināšanu”[7], atsacīšanās skan vismaz atpakaļrāpulīgi. Atsacīšanās ir muļķīga tikai „nulles varas līdzsvara” sistēmā. Atsacīšanās no piedalīšanās varas cīņā var būt arī ieguvuma sākums. Tam mūsu cilvēkos ir vieta. Galu galā arī Pārskata dati par cilvēku savstarpējo uzticēšanos ir Eiropai vidējā līmenī, lai arī atpaliek no Ziemeļeiropas. Uzticēšanās ir pamata akmens Latvijas iedzīvotāju migrācijai uz ārzemēm darba meklējumos.

Valsts ir tās pilsoņu summa. Ja iztēlojamies valsti, tā var būt kaste, kurā saliktas dažādas mantas. Iespējams, ka pārāk lielu vērtību piešķiram nebūtiskajam. Ne velti „cilvēks centrā” valsts attīstības stratēģijā ir jaunieguvums, kuru grūti likt lietā apstākļos, kad uzmanību novērš varas kārdinājums. Iespējams, ka Latvijas cilvēku vērtību saturs kopumā neatbilst varas deficītā dzīvojošu cilvēku vērtībām. Aizbraucot no Latvijas, cilvēki kā svarīgu aizbraukšanas iemeslu min valsts vardarbīgu attieksmi pret tās pilsoņiem. Savukārt svešumā atšķirībā no Latvijas daudzi aizbraucēji spēj atgūt pašpietiekamību un īstenot savus sapņus.

Mani ļoti iedvesmo tie pensionāri, kuri bija gatavi atteikties no savas nelikumīgi ieturētās pensijas par labu valstij. Pensiju atņemšana bija netaisnīga no paša sākuma un necilvēcīga ir valdības nespēja atvainoties par šo pāridarījumu. Tādu cilvēku ir daudz, ja skatāmies uzmanīgi. Šo cilvēku spēja ziedot savas vajadzības par labu kopīgam labumam man ļauj lepoties ar manu valsti. Pārējais – atbildība, pilsoniskā sabiedrība u.c. fenomeni – ir tikai rezultāts, kuru sakarības pētot, pie cēloņa var arī nenonākt.

_____________________________

[1] Pārskats par tautas attīstību 2008./2009. Atbildīgums, 30.lpp.

[2] Turpat, 31.lpp.

[3] Turpat, 1.10. logs, 31. lpp.

[4] Klāvs Sedlenieks, 2009. Kam vajadzīga šī valsts? http://www.satori.lv/raksts/3159/Klavs_Sedlenieks/Kam_vajadziga_si_valsts%3F, publicēts 2009. gada 23. novembrī
Brants, Māris, 2010. Atbildība. Par valsti. http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/17948/, publicēts 2010. gada 19. janvārī.

[5] Pārskats par tautas attīstību 2008./2009. Atbildīgums, 11.lpp

[6] Kusiņa, Linda. Māra Zālīte: Kā rakstniece ceru būt vērtīgāka.Latvijas Avīze. 2006. gada 17. Oktobris. Arī http://www.delfi.lv/news/conference/interviews/mara-zalite-ka-rakstniece-ceru-but-vertigaka.d?id=15806866

[7] Pārskats par tautas attīstību 2008./2009. Atbildīgums, 11.lpp


Pārskats par tautas attīstību 2008/2009

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!