Lisabonas līgums 2009.gadā, gādājot par Eiropas Savienības (ES) diplomātijas un ārpolitikas jēdzīgumu, radīja jaunu amatu – Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos. Par to tika iecelta Ketrina Eštone, kura politiskajā un akadēmiskajā vidē, maigi sakot, izpelnījusies neviennozīmīgas attieksmes.
Eiropas Kopējais ārlietu dienests ar baronesi Eštoni, bijušo britu Lordu palātas priekšsēdētaju, priekšgalā ticis smagi kritizēts par nespēju nodrošināt vienotu ES ārējo politiku, kuras globāla līmeņa spēks, pretī nostatot pieaugošajai ES ekonomikas ietekmei, ir ļoti vājš. Nule gan augstā pārstāve guvusi ievērojamu uzvaru – runa, protams, par Serbijas un Kosovas attiecībām.
Dienests un Eštone atbild uz ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera savulaik uzdoto jautājumu: “Kam man jāzvana, ja vēlos runāt ar Eiropu?”, taču netiek galā ar situāciju, kurā lielākās savienības valstis – īpaši Francija un Lielbritānija – nozīmīga līmeņa ārpolitikas lēmumus aizvien vēlas pieņemt no savām nacionālajām pozīcijām. Līdz ar to bieži pats dienests, kā platforma nostāju paušanai un saskaņošanai no labas gribas, kalpo tikai mazajām un vidējām savienības valstīm. Pēc spilgtām Eštones neveiksmēm, piemēram, lēnīgās rīcības arābu pavasara un Haiti gadījumos, viņai izdevies nosēdināt pie viena galda Serbijas premjeru Ivicu Dačiču un Kosovas valdības vadītāju Hašimu Tači, un nosēdināt tā, ka pirmo reizi kopš Kosovas neatkarības pašpasludināšanas 2008.gadā, abas valstis spēj panākt vienošanos. Serbija atzīst Kosovas likuma varu, bet Kosova dod valstī dzīvojošajiem serbiem zināmas pašnoteikšanās tiesības. Turklāt, Eštones lielākais panākums, ka abas valstis apsolās nekavēt viena otras integrāciju Eiropas Savienībā, kas nozīmē, ka jau šajā vasarā Serbija varētu tikt uzaicināta pievienoties, bet Kosova varētu sākt savu pievienošanās ceļu caur dažādiem līgumiem, sarunām, sadarbību ar ES. Kvēlākie ES fani tagad gavilē, uzsverot, ka šo abu nesamierināmo Balkānu valstu samierināšana atgādinot, ka ES Nobela miera prēmija esot pelnīta godam, kā arī, ka Eštone pierādījusi savu un finansiāli dārgā dienesta lietderību. Skeptiķi savukārt norāda, ka Serbijas un Kosovas iedzīvotāji nebūt nav apmierināti ar savu valstu līderu panākto vienošanos, kas, savukārt, liek uzdot jautājumu, cik demokrātisks ir šis Eštones panākums. Katrā gadījumā, nenoliedzami, ka abu valstu samierināšanā viņa ir iespējusi to, ko neviens cits ES līderis nav spējis.
Eštones dienesta vadības termiņš beidzas 2014.gadā, uz nākamo termiņu britu dāma nekandidēs. Līdz ar to sākušas spekulācijas par nākamo amata kandidātu, kur jau redzams viens ārkārtīgi spilgts un harizmātisks līderis, proti, Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Sikorskis šajā amatā diezgan droši varētu arī nonākt – pie nosacījuma-, ka par EK prezidentu nekļūst Polijas premjers Tusks. Divus šāda smagsvara kategorijas amatus politiķiem no vienas valsts vienkārši neviens nedos, bet tas jau ir cits stāsts.