Foto: Eric Constantineau
Tiesībsarga darbības stratēģija šķiet sasteigta, saraustīta, nekonkrēta, neskaidra un pliekana. Tā būtu pilnībā jāpārstrādā, ciešāk iesaistot NVO un konkrēto jomu ekspertus.
Jaunais tiesībsargs Juris Jansons un viņa vadītais Tiesībsarga birojs publiskai vērtēšanai nodevuši Tiesībsarga stratēģiju 2011-2013. gadam[1]. Ne vienam vien liels pārsteigums ir tas, ka šāda stratēģija vispār tapusi, jo jaunais cilvēktiesību aizstāvis ir maršējis sava priekšteča Romāna Apsīša pēdās un, rakstot stratēģiju, nav izrādījis vēlēšanos izzināt reālo situāciju valstī.
Iztiek bez NVO
Līdz ar jaunā tiesībsarga apstiprināšanu amatā pastāvēja cerība, ka tiks veikts sava veida audits par cilvēktiesību situāciju valstī. Šādā auditā svarīgi būtu ne tikai apkopot informāciju savā birojā, bet arī aktīvi konsultēties ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), kuras aktīvi iestājas par cilvēktiesību ievērošanu valstī. Vienlaikus ir virkne Eiropas Savienības (ES), Eiropas Padomes un citu starptautisko institūciju un organizāciju, kas vērsušas uzmanību uz noteiktām jomām, kurās nepieciešama nekavējoša rīcība. Tomēr, pārlapojot šo stratēģiju, tā šķiet sasteigta, saraustīta, nekonkrēta, neskaidra un pliekana. Trūkst arī skaidra pamatojuma, uz kā tiek balstīti problēmjautājumi, un tāpat nav skaidrs, uz ko pamatojoties tiek analizēti riski sabiedrībai, ja prioritātes netiks īstenotas.
Stratēģijā minēti trīs mērķi: pirmais — informēta sabiedrība un savlaicīgi novērsti pārkāpumi; otrais — ievērots labas pārvaldības princips; trešais — tiesībsarga efektivitāte un autoritāte. Jāatzīst, ka nav skaidrības, kā tie tiks sasniegti, īpaši jau sabiedrības izpratne par savām tiesībām. Tā kā viens no šīs stratēģijas mērķiem ir celt sabiedrībā tiesībsarga institūta autoritāti, tad jāatzīst, ka pēc šāda dokumenta publiskošanas cieņu sabiedrībā iemantot būs grūti.
Stratēģijā minētas arī darbības jomas: bērnu tiesības, pilsoniskās un politiskās tiesības, sociālās un ekonomiskās tiesības; krimināltiesības; diskriminācijas novēršana un laba pārvaldība, kā arī minētas to prioritātes. Tās pārskatot, rodas jautājums, vai Tiesībsarga birojs ir centies izzināt reālo situāciju valstī? Vai ir, piemēram, sazinājies ar citām valsts pārvaldes institūcijām, kuru pārziņā ir noteikto jomu pārraudzība?
Kāpēc tieši šīs prioritātes?
Vērtējot katras jomas prioritātes, trūkst skaidrojuma vai analīzes, kāda ir pašreizējā situācija un uz kādiem argumentiem tiek balstīta tieši šo prioritāšu izvēle. Ar teikto gan neapšaubu tiesībsarga izvēlētās prioritātes, tomēr konkrētu izvēles pamatojumu gan gribētos izlasīt. Piemēram, kā viena no prioritātēm tiek minēta naida noziegumu mazināšana, tomēr ikvienai no iesaistītajām organizācijām trūkst datu un analīzes par reālo situāciju.
Vienīgie konkrētie rezultatīvie rādītāji un aktivitātes, kas minēti stratēģijā, ir pārbaudes lietas (visās jomās); izveidota un uzturēta mājas lapa bērniem[2] par viņu tiesībām (bērnu tiesību joma); interneta vietnes izveide tiesībsarga mājas lapā ziņošanai par naida noziegumiem internetā (diskriminācijas novēršana); pētījums ANO konvencijas Par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas monitoringam (diskriminācijas novēršana).
Atgriežoties pie naida noziegumu mazināšanas, kas ir viena no retajām konkrētajām aktivitātēm, tiesībsarga mājas lapā ir radīta ziņošanas sistēma par naida noziegumiem. Jāatzīst, ka Tiesībsarga birojam ir vēlme dublēt aktivitātes, ar ko jau nodarbojas NVO — Latvijā jau darbojas divas naida noziegumu ziņošanas sistēmas, no kurām vienu pārvalda Latvijas Cilvēktiesību centrs[3], bet otru — LGBT un viņu draugu apvienība Mozaīka[4].
Neskaidrs paliek jautājums, vai tiesībsarga stratēģijai līdzi nāk (vai nāks) arī darba plāns, jo patlaban nav skaidri noprotamas nākošās aktivitātes, lai varētu sniegt priekšlikumus un komentārus par stratēģiskajiem virzieniem un darbībām.
Vajadzētu…
Tiesībsargam, manuprāt, būtu pilnībā jāpārstrādā šis “dokuments” un ciešāk jāiesaista arī NVO un konkrēto jomu eksperti, lai skaidri izzinātu cilvēktiesību stāvokli Latvijā. Balstoties uz šo informāciju, vajadzētu sagatavot skaidru un uz rezultātu orientētu stratēģiju ar skaidriem un saskaitāmiem rezultatīvajiem rādītājiem, kurus pēcāk arī varētu analizēt un, iespējams, pārskatīt stratēģiskos virzienus stratēģijas darbības laikā.
Atkārtoti vēršot uzmanību uz tiesībsarga darbības jomām, jāteic, ka bērnu tiesību jomā būtu aktīvāk jāveic sadarbība ar nozares valsts iestādēm un NVO, lai izzinātu sociāli mazaizsargātu bērnu stāvokli Latvijā. Jāizvērtē, cik daudz resursu tiesībsargam šim jautājumam ir jāveltī, lai tas nepārklātos ar citām institūcijām, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju.
Pilsonisko un politisko tiesību jomā papildus jau minētajām prioritātēm skaidri būtu jāakcentē arī personu pulcēšanās brīvības un vārda un izteiksmes brīvības nodrošināšana, ņemot vērā politiķu populistisko vēlmi to ierobežot, tuvojoties kādam no “kritiskajiem” datumiem, piemēram, 16. martam, 9. maijam, Draudzības dienām.
Sociālo un ekonomisko tiesību jomā būtu vēlme daudz konkrētāk izzināt Tiesībsarga lomu sociālās nevienlīdzības jautājumu risināšanā. Stratēģijā minēta prioritātes aktualitāte — cilvēktiesību principu ievērošana sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilizācijas procesā. Tomēr nav skaidrs, kā tieši tiesībsargs īstenos šo prioritāti un kur ir tieši viņa loma šajā procesā.
Krimināltiesību jomā nav skaidrs, ko tiesībsarga birojs spēs darīt, lai veicinātu sabiedrības uzticību policijai, kas, kā norādīts, ir viens no riskiem, ja netiks īstenotas jomas prioritātes. Tomēr Tiesībsargam būtu daudz vairāk un pēc savas iniciatīvas jāapmeklē gan ieslodzījuma iestādes, gan īslaicīgās aizturēšanas vietas, jāsniedz skaidras rekomendācijas valdībai, kā arī jāinformē sabiedrība par situāciju tajās.
Diskriminācijas novēršanas jomā nav skaidrs, vai tiesībsargs pats apzinās diskriminācijas riskam visvairāk pakļautās grupas[5]. Arīdzan naida noziegumu jomā svarīgāk par dublējošās ziņošanas sistēmas izstrādi būtu izmantot savas tiesības un sniegt priekšlikumu papildināt Krimināllikuma 76. pantu, kas soda naida noziegumus tikai uz etniskā un rases pamata. To vajadzētu paplašināt, iekļaujot arī seksuālo orientāciju, invaliditāti, kā arī citus pamatus. Vienlaikus vajadzētu rosināt arī naida runas regulējumu Latvijas likumdošanā.
Pats tiesībsargs ir apņēmies uzklausīt arī NVO komentārus par minēto stratēģijas[6]. Jāizsaka cerība, ka daudzas NVO ir izmantojušas šo piedāvāto iespēju, tomēr, manuprāt, daudz vieglāk būtu radīt jaunu stratēģiju. Plānotā tiesībsarga divu stundu diskusija ar sabiedrības pārstāvjiem nevieš uzticību, ka visi komentāri tiks uzklausīti un analizēti.
____________________________
[1] http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibsargs/majas_lapas_jaunumi/?doc=664
[2] Tiesībsarga mājas lapa bērniem http://www.tiesibsargs.lv/lat/berniem/; Tiesībsarga mājas lapa jauniešiem http://www.tiesibsargs.lv/lat/jauniesiem/
[3] Naida noziegumu ziņošanas veidalapa Latvijas Cilvēktiesību centra mājas lapā http://www.humanrights.org.lv/html/lv/jomas/29537.html
[4] Mozaīkas un Dānijas Cilvēktiesību centra kopprojekts www.stophatecrime.eu
[5] Eirobarometra pētījums Diskriminācija Eiropas Savienībā 2009. gadā http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/ebs/ebs_317_fact_lv_lv1.pdf
[6] http://www.tiesibsargs.lv/lat/tiesibsargs/jaunumi/?doc=290