Vakara vadītājs sarkanā brokāta uzvalkā kaut ko pasaka mikrofonā un zāles vidū iebrāžas melnās korsetēs iespīlētas meitenes. Viņas līdzi nes salokāmus krēsliņus, kuriem atzveltnes un sēdekļi veidoti sarkanas sirds formā. Skan mūzika un viņas sāk vicināt volāniem apšūtos svārkus un pāri krēslu atzveltnēm cilāt melnās zeķēs ieģērbtās kājas. Kas sekoja tālāk, nevaru jums pastāstīt, jo mēs ar vīru apstulbuši piecēlāmies no vakariņu galda un, nesagaidījuši desertu, devāmies prom.

Jūs, iespējams, domāsiet, ka runa ir par vecpuišu ballīti striptīza bārā vai mežonīgajiem deviņdesmitajiem. Kļūda! Runa ir par cienījamu Latvijas uzņēmēju rīkotām svinīgām vakariņām par godu citiem cienījamiem uzņēmējiem no visas pasaules (un viņu dzīvesbiedrēm/-iem), kopā aptuveni simts cilvēkiem, cienījamā galvaspilsētas vietā kur citkārt notiek koncerti un pieņemšanas rīko prezidenti. Pasākuma norises laiks – 21. gadsimts, precīzāk sakot – apmēram pirms nedēļas.

Nākošajā dienā pēc vakariņām dalījos savā pārsteigumā un sašutumā ar draudzeni, biznesā rūdītu sievieti, kura smejoties iesaucās – ā, tad jums bija pasākums ar Erotisko Priekšnesumu! Viņa pastāstīja, ka deviņdesmitajos gados Latvijā tā esot bijusi norma un, ka neviena klientu ballīte vai Ziemsvētku ballīte vai kāds cits ievērojams saviesīgs korporatīvs pasākums bez erotiskā priekšnesuma nav bijis iedomājams. Klienti vienkārši nenāktu, viņa apgalvoja. Erotiskais priekšnesums kalpojis par tādu kā „krutuma vizītkarti” firmai, un to kā standarta pasākuma „ēdienkartes” sastāvdaļu piedāvājušas PR firmas. Pieprasījumu veicinājis tas, ka tajā laikā Latvijā uzņēmumu vadībā bija „veci perdeļi” (draudzenes lietots apzīmējums) ar padomisku izpratni par dzīvi un darbu, erotika priekš viņiem bijis kaut kas ļoti īpašs, un kad nu pavērusies iespēja to nopirkt, turklāt par firmas naudu, tad tā arī tika izmantota. Aktīva prostitūcija gan oficiāli netika veicināta, bet neoficiāli iespēja interesentiem pa tiešo vienoties ar priekšnesumu sniedzējām bija. Situācija sākusi mainīties ap 2000. gadu, kad uzņēmumu vadībā nonāca Rietumos izskoloti jauni censoņi, kam erotiku par naudu nebija jāpērk, arī korporatīvajā kultūrā notika izmaiņas un klienti kļuva izglītotāki, draudzene man skaidroja.

Bloga ievadā aprakstītā pasākuma rīkotāji no Latvijas nu nekādi neatbilst „vecu perdeļu” kategorijai, tāpēc man personīgi šķiet prātam neaptverami, kā tas var būt, ka viņi uzskata šādu sliktas gaumes paraugu par izklaidi, ar ko lepoties cienījamu ārzemju viesu priekšā. Vai tiešām piedauzīgi priekšnesumi vēl aizvien ir Latvijas korporatīvās kultūras meinstrīms? Diez, kā tādu priekšnesumu laikā jūtas uzņēmējas-sievietes? Visbeidzot – kādu iespaidu par Latviju mēs atstājam ārvalstu viesiem, ja erotiskie priekšnesumi/pakalpojumi ne tikai tiek reklamēti uz visiem Vecrīgas stūriem un taksometros, bet ir pašsaprotama svinīgu vakariņu sastāvdaļa?