Foto: lapillus
Partijas enerģētikai savās programmās ir pievērsušas visai maz uzmanības. Rodas sajūta, ka enerģētika ir tik maznozīmīga nozare, ka to nav vērts pat ar vārdu pieminēt.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas, balstoties jau uz pērn veikto 10. Saeimas priekšvēlēšanu programmu analīzi. Pagājušajā gadā eksperti izvirzīja, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtēja, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas. Šogad pārskatām pērn izvirzītās prioritātes, ieskicējam, kā notikumi ir attīstījušies gada laikā, un izvērtējam, ko par šiem jautājumiem partijas raksta savās šā gada ārkārtas priekšvēlēšanu programmās.
Analīzei esam izvēlējušies sešas partijas, kurām saskaņā ar socioloģiskajiem datiem ir visreālākās iespējas (vai vismaz cerības) iekļūt Saeimā. Tās ir Vienotība, Zatlera reformu partija (ZRP), Šlesera reformu partija LPP/LC, Saskaņas centrs (SC), nacionālā apvienībaVL!-TB/LNNK un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS).
Vienotības, ZRP un VL!-TB/LNNK piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC un ZZS jau tradicionāli un šoreiz arī Šlesera reformu partija aprobežojušās tikai ar īsajām programmām, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi.
Tieši pirms gada tapa partiju vēlēšanu programmu analīze, kurā galvenais secinājums bija, ka partijas par enerģētiku runā vai nu ļoti vispārīgi, vai to nepiemin nemaz[1]. Vispārīgi tādēļ, lai neapsolītu pārlieku konkrētas lietas, ko pēc tam precīzi jāpilda, vai arī tādēļ,
ka nav skaidrības, ko šajā nozarē iesākt. Savukārt nemaz nepieminēja tādēļ, ka, visticamāk, nebija, ko teikt, vai arī tādēļ, ka īstie plāni šajā jomā pārāk vērsti uz konkrētām biznesa interesēm un tādēļ tos iekļaut partijas vēlēšanu programmā būtu, pats mazākais, tuvredzīgi.
Gada laikā būtiskas pārmaiņas nav notikušas, tādēļ, vētījot partiju uzskatus par enerģētiku, var droši ieskatīties arī pirms gada tapušajā partiju programmu analīzē un jau pieminētajā rakstā. Jāatzīmē, ka partijas, ar dažiem izņēmumiem, enerģētikai savās programmās ir pievērsušas visai maz uzmanības. Lasot 4000 zīmju programmas, rodas sajūta, ka enerģētika ir tik maznozīmīga nozare, ka to nav vērts pat ar vārdu pieminēt, par teikumu nemaz nerunājot. Ir dažas partijas, kas viedokli formulējušas samērā precīzi vai izvērstajā programmā enerģētikas nozarei veltījušas saturā un apjomā dāsnu nodaļu, kā arī integrējušas enerģētikas tematiku citām nozarēm veltītās sadaļās.
Galvenie temati gada laikā enerģētikā nav mainījušies. Var runāt par uzsvaru salikšanu, tomēr aktualitātes un pamatprincipi enerģētikas politikas vērtēšanai ir tie paši, kas pirms gada:
Tāpat arī riski enerģētikai nav mainījušies, un tie joprojām ir jāņem vērā, veidojot valsts enerģētikas politiku — nosakot enerģētikas stratēģiju, definējot mērķus, vērtējot apdraudējumus, nosakot prioritātes. Šie riski ir:
Tāpat jāņem vērā, ka arvien lielāka ietekme uz Latvijas politikas lēmumiem ir ES politikai, kas arvien uzstājīgāk aicina dalībvalstis īstenot aktīvu un enerģisku rīcību gan energoefektivitātes uzlabošanai, gan AER plašākai izmantošanai, gan kopēja ES enerģijas tirgus veidošanai.
Energoefektivitāte
ES enerģētikas politikas kontekstā energoefektivitāte ir kļuvusi vēl nozīmīgāka un, to apliecinot, Eiropas Komisija jūnija beigās publiskoja jaunas energoefektivitātes direktīvas priekšlikumu[2], kas paredz daudz striktāku energoefektivitātes regulējumu dalībvalstīs, nekā prasīja līdz šim spēkā esošās ES direktīvas. Jaunajai direktīvai stājoties spēkā, ievērojama atbildība par enerģijas efektīvāku izmantošanu būs gan valstij un pašvaldībām, gan lielajiem industriālajiem enerģija patērētājiem.
Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana
Atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana enerģijas ražošanā un transporta sektorā tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešu samazināšanas mehānismiem, kas palīdzēs ES sasniegt divus no pašas uzstādītajiem tā sauktajiem 20-20-20 mērķiem: salīdzinot ar 1990. gada līmeni, palielināt AER īpatsvaru par 20% un par 20% samazināt SEG izmešu daudzumu. Enerģijas ražošanai izmantojamo atjaunojamo energoresursu spektrs ir plašs — tajā ietilpst gan, piemēram, uz papīra izmešus neradošā, bet faktiski diezgan piesārņojošā koksnes biomasa, gan bezizmešu vējš, kura ietekme uz vidi notiek turbīnu un mastu ražošanā un pārstrādē pēc kalpošanas laika beigām. ES pienākums ir dot plašāku ietvaru un noteikt tendences, bet dalībvalstu, arī Latvijas, — ieviest tādu nacionālo likumdošanu, kas loģiskā, saprotamā un prognozējamā veidā paredzētu atbalstu enerģijas ražošanai no AER.
Enerģijas ražošanas jaudu pietiekamība
Enerģijas pieprasījums krīzes laikā kritās, bet tam ir tendence atjaunoties, tomēr perspektīvā kāpums varētu būt krietni pieticīgāks, nekā tika lēsts vēl pirms 3-4 gadiem. Pieauguma mērenums skaidrojams ar lēnāku ekonomikas atlabšanas tempu, nekā prognozēts, un arī ar energoefektivitātes pasākumiem, kuru mērķis ir enerģijas patēriņa samazināšana, kas patēriņa prognozi var ietekmēt it īpaši ilgtermiņā. Pieprasījuma korekcija atstāj iespaidu arī uz plānojamajām elektroenerģijas ražošanas jaudām un importējamās enerģijas apjoma prognozēm nākotnē.
Ja prognozē būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, tad loģiski ir domāt vai nu par enerģijas ražošanas jaudu vairošanu, vai nu par iespēju importēt enerģiju par tirgus cenu. Ražošanas jaudu var vairot, būvējot lielas centralizētas enerģijas ražotnes, un to var veidot, arī attīstot enerģijas ražošanu izkliedēti, kur daudzu mazākas jaudas spēkstaciju kopējā veiktspēja panāk to pašu efektu, ko dod viena lielas jaudas spēkstacija. Tā ir valsts izšķiršanās un politikas plānotāju prasme izvēlēties optimālāko risinājumu ar labvēlīgāko ietekmi uz tautsaimniecību.
Enerģētika un nacionālā drošība
Katra sevi cienoša valsts rūpējas par apstākļu, situāciju, risinājumu kopumu, ko sauc par nacionālo drošību. Nepārprotama globāla tendence pēdējo 20 gadu laikā ir uzskatīt enerģētiku par vienu no jebkuras valsts nacionālās drošības stūrakmeņiem. Jo, ja nav enerģijas, tad nav arī nekā cita, kas saistīts ar enerģijas izmantošanu, un valsts nespēj pildīt savas funkcijas. Vērojama likumsakarība, ka valstis, kurām nav pašām savu pietiekamu enerģijas ražošanas jaudu un kuras ir atkarīgas no importējamas enerģijas vai energoresursiem, ir vieglāk ievainojamas un ietekmējamas. Enerģijas un energoresursu piegādātāji var diktēt savus noteikumus, uzstādīt ekonomiskas vai politiskas prasības, piemēram, manipulējot ar resursu cenu un citiem piegādes nosacījumiem. Latvijas vājais punkts ir salīdzinoši zemais pašnodrošinājums un nepieciešamība trešdaļu elektroenerģijas saražot, sadedzinot dabasgāzi, un vēl trešdaļu importēt. Tā kā Latvijai nav savu dabas gāzes resursu, tā tiek importēta no viena piegādātāja, kuram ir faktiskais un juridiskais monopols Latvijā.
Enerģijas tirgus attīstība
ES tiek uzskatīts, ka neredzamā roka jeb brīvais tirgus ir galvenais nozares attīstības dzinējspēks, postulējot, ka vienots un likvīds ES enerģijas tirgus ir labākais veids, kā sekmēt nozares konkurētspēju un patērētāju interešu aizsardzību ilgtermiņā, kā arī ieviest pasākumus, kas palīdz samazināt kaitīgo izmešu apjomu. Latvijas enerģētikas nozares attīstības loģisks ceļš ir kļūt arvien labāk iekļautiem plašākā ES enerģijas tirgū, arvien vairāk atsakoties no ciešām saitēm ar dominējošo primāro energoresursu piegādātāju austrumos no Latvijas. To var izdarīt, veidojot gan elektroenerģijas, gan gāzes starpsavienojumus ar citām ES valstīm un vienlaikus veicinot konkurenci, atverot vietējo tirgu jauniem dalībniekiem, padarot spēles noteikumus vienādus visiem, neatstājot vai neradot privilēģijas kādam resursu veidam vai tirgus dalībniekam.
______________________________
[1] skat. rakstu “Par enerģētiku – vispārīgi, vai neko” politika.lv
[2] skat. rakstu par energoefektivitāti “Izejot [ne]izslēdziet gaismu” politika.lv