Raksts

Elle Latvijas nodokļu paradīzē


Datums:
15. decembris, 2009


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: girlguyed

Nodokļu maksātājiem ir jāsaprot, ka valsts nav veikals, kur par nodokļu naudu katrs atsevišķi nopērk sev nepieciešamo. Valstij savukārt jāgarantē, ka nodokļu nauda tiek lietota lietderīgi visas sabiedrības labā, it sevišķi — ja nodokļi tiek celti.

Kāpēc man vispār ir jāmaksā nodokļi? Domāju, šādu jautājumu tagad, krīzes laikā, uzdod daudzi Latvijas iedzīvotāji. Samazinot valsts budžetu, dažādi sociālie pabalsti sarūk vai izzūd pavisam. Valsts iestādes samazina sniegtos pakalpojumus un savu darba laiku. Valsts sektora efektivizācijas un optimizācijas melnais caurums citu pēc cita iesūc sevī tos labumus, uz kuriem cerēja nodokļu maksātāji. Taču nodokļu nasta tikai pieaug[ 1 ]. Šāda situācija rada ļoti labvēlīgu augsni populistiskiem aicinājumiem un nepamatotai kritikai pret valsts sektoru kopumā un arī tieši pret nodokļiem.

Nodokļi kā valstiska zādzība

Lūk, kāds piemērs no ierindas pilsoņa krīzes laika argumentācijas pret nodokļiem: “Kā bērnam iemācīt, kas ir nodokļi? Elementāri. Kad bērns kaut ko pats nopelnījis (končas, sīceni vai ko vēl), pasakiet, lai uzliek uz galda. Tad trešdaļu pievāciet un sakiet, ka tie ir nodokļi. Atkārtot katru reizi ar bērna nopelnīto, līdz tas saprot, kas ir nodokļi.”[ 2 ] Nodokļi tātad ir zādzība, bet valsts — vardarbīgs zaglis. Turklāt ievērojiet, ka šim secinājumam nav pilnīgi nekāda sakara ar aizdomām par korupciju, naudas nesaimniecisku izlietošanu vai prastu blēdīšanos. Arī tad, ja iekasētie nodokļi patiešām tiek izlietoti sabiedrības vajadzībām, piemēram, veselības aprūpei, tā vienalga cilvēka acīs būs zādzība. Tā ir ideoloģiska, principiāla pārliecība par nodokļu sistēmas kā tādas netaisnīgumu. Sabiedrība ir pievākusi cilvēka sūri, grūti pelnīto naudu un tērē to pēc saviem ieskatiem. Bērnam atņemtās konfektes apēdis kāds cits, un tas taču nevar būt taisnīgi!

Šāds skatījums, manuprāt, atspoguļo Latvijā diezgan izplatītu greizu izpratni par nodokļu būtību. Proti, valsts tiek būtībā uzskatīta par uzņēmumu, kurš par vairāk vai mazāk konkrētu cenu sniedz veselu rindu pakalpojumu. Pilsonis samaksā naudu (nodokļus), lai vēlāk varētu pamatoti pieprasīt bezmaksas vai lētu veselības aprūpi sev un savai ģimenei, labas skolas saviem bērniem un galu galā bezdarbnieka pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Taču šādā veidā tiek aizmirstas būtiskas nodokļu funkcijas.

Nodokļi — visu labklājībai

Pirmkārt, valsts ar nodokļu palīdzību veic līdzekļu pārdali, kas balstās uz sociālā taisnīguma principiem. Piemēram, es, gados jauns un veselīgs cilvēks, slimoju reti. Taču mani maksātie nodokļi palīdz ārstēties cilvēkiem, kuri to citādi nevarētu atļauties. Turklāt gadījumā, ja man tomēr būtu nepieciešama kāda dārga procedūra vai operācija (un šādu iespēju pilnībā izslēgt nevar), es par to no savas kabatas tāpat nevarētu samaksāt.

Otrkārt, ar nodokļiem tiek apmaksāti arī tā sauktie kolektīvie labumi (public goods). Tās ir lietas, kuras nepieciešamas visiem, taču katrs atsevišķi sev tās iegādāties nevar. Tās ir ļoti būtiski nošķirt no citām precēm un pakalpojumiem, kuras arī ir nepieciešamas visiem, taču kuras katrs sev sarūpē pats. Apģērbs ir vajadzīgs gan man, gan arī manam kaimiņam vai kolēģim — taču mēs katrs nopērkam tādas bikses un kreklu, kādi mums patīk un kādus mēs varam atļauties. Savukārt gabalu ceļa un porciju tīra gaisa vai ūdens es nevaru nopirkt un paturēt tikai sev. Pie kolektīvajiem labumiem vismaz daļēji var pieskaitīt arī aizsardzību no ārējiem vai iekšzemes agresoriem, sociālo drošību un pat sabiedrisko transportu.

Indijas mācība

Jāatzīst, krīze un attiecīgi valsts budžeta samazinājumi Latvijā būtiski ierobežo šo nodokļu funkciju praktisku īstenošanu. Tomēr tas nav pamats šīs funkcijas noliegt gan pēc formas, gan pēc būtības. Tas drīzāk liek domāt par to, kā šīs funkcijas atdzīvināt. Šeit tieši vietā būs ilustratīvs piemērs no mana nesenā ceļojuma uz Indiju. Mūsu grupa bija norezervējusi viesnīcu Goa štatā, Indijas rietumu piekrastē. Cenā bija iekļauts arī transports no lidostas. Kad mēs, pārkarsuši un no sviedriem slapjām drēbēm (ēnā +35 grādi!) ievēlāmies taksometrā, mūs gaidīja nepatīkams pārsteigums. Šoferis par kondicioniera ieslēgšanu pieprasīja 300 rūpijas (aptuveni trīs latus). Plikpaurainais vīrs tikai noburkšķēja savās sirmajās ūsās, ka viņam svelme nebūt netraucējot. Tā kā līdz viesnīcai bija jābrauc vairāk nekā stundu, atlika vien samaksāt par šo “īpaši ekskluzīvo” pakalpojumu — mazdrusciņ vēsāku gaisu automašīnas salonā.

Šķiet, ka liela daļa Latvijas nodokļu maksātāju tagad jūtas līdzīgi kā mūsu grupa šajā situācijā. Tu ne tikai nesaproti, kur paliek nodokļu nauda. Tu ļoti labi saproti, ka no tevis pieprasa maksāt par to, par ko jau ir samaksāts. Un vēl paskaidro — ja nemaksāsi, būs vēl sliktāk! To var salīdzināt arī ar ubagu uzvedību Kalkutas ielās. Viņi nenodarbojas ar vienkāršu diedelēšanu. Tā ir rūpīgi izkopta stratēģiska māksla, kā “pamatotā veidā” dabūt no cilvēkiem naudu. Kad tu iepērcies, viņi raustīs tevi aiz drēbēm, pieprasot 10 rūpijas (aptuveni vienu latu) par… to, ka viņi tev ļaus netraucēti iepirkties! Latvijas valsts diemžēl arvien vairāk un vairāk atgādina šos ubagus vai iepriekš minēto taksometra šoferi.

Uzņēmēji pret valsti?

Uzņēmēji, protams, izmanto šo brīdi, lai norādītu — valsts sektors ir neefektīvs un tikai „apēd” nodokļu maksātāju naudu, tāpēc vismaz daļu valsts funkciju varētu pārņemt privātais sektors. Šādu ideju par Uzņēmumu reģistru oktobrī izteica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende. [ 3 ] Izklausās skaisti, jauki un pareizi? Iespējams. Taču es gan nebūt neesmu pārliecināts, ka uzņēmējus vada tīri altruistiska vēlme kāpināt konkrētu institūciju efektivitāti. Uzņēmējdarbības galvenais dzinulis vienmēr ir bijis pelnīt. Turklāt valsts institūciju efektivitāte drīzāk izpaužas, nodrošinot sociālo taisnīgumu un garantējot kolektīvos labumus visai sabiedrībai. Šaubos, vai kāds uzņēmējs, liekot roku uz sirds, apņemsies primāri rūpēties par šīm lietām.

Ir jāapzinās, ka nav prātīgi runāt par minimālu valsts sektoru (tas taču ir neefektīvs, tāpēc jāierobežo) un minimāliem nodokļiem (jo tie taču tiek tērēti nelietderīgi) kā ceļu uz Latvijas valsts attīstību ilgtermiņā. Galvenais ieguvējs no liela valsts sektora patiesībā ir tieši privātuzņēmēji[ 4 ]. Valsts lielā mērā nodrošina darbaspēka izglītību, tāpat arī lielu transporta un komunikāciju infrastruktūras daļu. Turklāt pietiekami attīstītā sabiedrībā valsts sektors ir arī viens no primārajiem privāto uzņēmēju ražoto preču un piedāvāto pakalpojumu patērētājiem. Liels valsts sektors, protams, nozīmē arī salīdzinoši augstus nodokļus.

Mazo nodokļu maldi

Nodokļi tātad ir nepieciešami visiem — gan katram pilsonim atsevišķi, gan arī uzņēmējiem valstī, ja mēs vispār vēlamies attīstīties kā taisnīga un daudzmaz līdztiesīga sabiedrība. Taču jāpanāk arī, lai šos nodokļus vēlētos maksāt pietiekami liela sabiedrības daļa. Un te nu atkal jāpiemin kāds maldīgs pieņēmums — ka vēlme nemaksāt nodokļus rodas tāpēc, ka nodokļu nasta ir pārāk smaga. Zviedru politologs Bū Rotšteins [Bo Rothstein] savos darbos un lekcijās ir atkārtoti pieminējis sarunu ar kādu krievu diplomātu deviņdesmito gadu beigās. Šis diplomāts Rotšteinam vaicāja, kā tas tā var būt — Zviedrijā, kur nodokļi ir augsti, valsts iekasē 98% nodokļu, bet Krievijā ar tās salīdzinoši zemajiem nodokļiem — tikai ceturto daļu? Galu galā abi vienojās, ka tam ir divi cēloņi. Pirmkārt, Zviedrijā katrs nodokļu maksātājs ir pārliecināts, ka arī lielākā daļa viņa līdzpilsoņu godprātīgi atdos valsts kasei paredzēto naudu. Savukārt Krievijā šādas savstarpējas uzticības nav, un neviens taču negrib būt muļķis un maksāt nodokļus, ja citi to nedara. Otrkārt, Zviedrijas nodokļu maksātāji ir pamatā pārliecināti, ka valsts naudu tērēs lietderīgi. Tikmēr Krievijā nodokļu maksātāji ir pamatā pārliecināti par pretējo — liela daļa naudas tiks notrallināta korupcijas mašinērijā.

Būs lieki skaidrot, kurai valstij — Zviedrijai vai Krievijai — vairāk līdzinās Latvija. Svarīgi ir saprast, ka ķīvēšanās starp “ierindas pingvīniem”, valsti un uzņēmējiem par to, kurš jūtas vairāk apdalīts, nepalīdzēs kaut ko mainīt uz labo pusi. Nodokļu maksātājiem ir jāsaprot, ka valsts nav veikals, kur par nodokļu naudu katrs atsevišķi nopērk sev nepieciešamo. Valstij savukārt jāgarantē, ka nodokļu nauda tiek lietota lietderīgi visas sabiedrības labā, it sevišķi — ja nodokļi tiek celti. Uzņēmējiem nav jāskatās uz valsts sektoru kā naidīgu konkurentu, bet gan kā uzņēmējdarbības būtisku pamatu. Tikai ar šādu attieksmi ir iespējama produktīva diskusija, kā no sabiedrības, kuru raksturo aplokšņu algas un nodokļu naudas izšķērdēšana, Latvija var nokļūt līdz sabiedrībai ar godīgiem nodokļu maksātājiem un tikpat godīgu un taisnīgu kopīgās naudas tērēšanu. Tikai tad, kā teiktu pazīstamais lingvists un politiskais aktīvists Noams Čomskis, nodokļu deklarācijas iesniegšanas diena būs arī demokrātijas svētku diena.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!