Raksts

Elite, Kremlis un minoritātes Baltijā


Datums:
21. maijs, 2007


Autori

Veiko Spolītis


Foto: Gary Jungling

Multikulturāla sabiedrība nerodas pati no sevis, politiskajai elitei ir pienākums nodrošināt, lai multikulturālas un politiskas nācijas integrācija nenotiek pašplūsmā.

Latvijas valdošā koalīcija šobrīd acīmredzami cenšas uzlabot attiecības ar Krieviju. Tomēr kā jebkurās attiecībās nepieciešama abpusēja ieinteresētība jeb, citiem vārdiem, divi partneri, lai „nodejotu tango”. Igaunijas notikumi radījuši jautājumus gan par krievvalodīgo sabiedrības integrācijas dziļumu Igaunijā un Latvijā, gan par Krievijas klātbūtni un lomu šajos notikumos, tās „tautiešu politikas” raksturu un mērķiem. Šodienas tehnoloģijas neievēro fiziskas robežas, tāpēc satelīta televīzija un internets palīdz valstīm sasniegt auditorijas, kuras agrāk bija jāsasniedz ar lektoru palīdzību. Baltijas valstu minoritāšu politika joprojām tiek skatīta saistībā ar Krievijā notiekošo. Nesenie notikumi Tallinā pārliecināja skeptiķus par dalību ES un NATO lēmuma pareizību, tomēr neatkarīgi no dalības šajās organizācijās Baltijas valstīm joprojām ir jānodrošina sabiedrības līdzsvarota attīstība, kas ir priekšnoteikums to suverēnai autonomijai ilgtermiņā. Tāpēc šis raksts centīsies pirmajā daļā skaidrot Krievijas „tautiešu” politikas mērķus un instrumentus un otrajā daļā analizēt Latvijas un Igaunijas atšķirības minoritāšu situācijā.


Krievijas „tautiešu” politika

Vladimirs Putins ir stiprinājis varas vertikāli gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Acīmredzami, ārējā politika ir kļuvusi koordinētāka, izteiksmīgāka un uzaudzēto „enerģētikas muskuļu” iespaidā — pašpārliecinātāka. Kaimiņos esošajām mazajām valstīm jārēķinās, ka lielvalsts, kas atguvusies no vājuma posma, parasti tiecas arī atgūt savu ietekmi. „20. gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas — PSRS sabrukuma” zaudējumu minimizēšanā postpadomju telpā Kremļa rīcībā nav tikai „cietās varas” atribūti: kodolieroči vai enerģētika, bet arī vesela virkne „postimperiālo” jeb „mīkstās varas” instrumentu: noieta un darba tirgu piedāvājums, pieaugošas labklājības un kultūras pievilcība, normu piesaukšana un vēsturiskie simboli.

Normas un simboli spēlējuši nozīmīgu lomu Krievijas politikā attiecībā uz tautiešiem Baltijā, visupirms Igaunijā un Latvijā. 90. gados Krievijas rīcībā pamatā bija tikai „nūjas ietekmes” iespējas —kritika par pilsonības un valodas likumdošanas normām starptautiskā līmenī un divpusējās attiecībās, un tā tika atkārtota bieži un asi, piesaucot arī ekonomisko sankciju iespējamību. Tomēr jāatzīst, Krievijas publiskā kritika par izturēšanos pret nepilsoņiem faktiski līdz pat 1998. gadam neietekmēja kopumā konstruktīvas divpusējās attiecības. Zīmīga šajā sakarā bija Igaunijas krīze 1993. gadā, kad Narvas reģiona iedzīvotāji faktiski atteicās pakļauties Igaunijas valdībai un Kremlis kopā ar EDSO kļuva par konflikta starpniekiem. Protams, šeit varētu jautāt, vai šāda nostāja bija labas gribas izpausme vai politiskas un ekonomiskas nepieciešamības diktēta. Lai kāda arī būtu Kremļa toreizējas rīcības motivācija, nepārprotami ir tas, ka Krievijai trūka politisko un vēsturisko simbolu un finansiālo līdzekļu, ar kuru palīdzību tā spētu efektīvi mobilizēt krieviski runājošo sabiedrību. Piemēram, šobrīd tik aktualizētos Uzvaras svētkus postkomunistiskajā Krievijā oficiāli atkal sāka atzīmēt tikai 1995. gadā.

Šobrīd situācija ir mainījusies. Papildus retorikai par krievvalodīgo diskrimināciju Igaunijā un Latvijā Krievijas valdība acīmredzami vēlas un spēj veicināt daudz plašāku krievvalodīgo sabiedrības grupu mobilizāciju. Iepriekš „paralēlā sabiedrība”, kas pārsvarā orientējās uz Krieviju, Latvijā un Igaunijā galvenokārt sastāvēja no atsevišķiem politiskajiem spēkiem, ekonomiski ieinteresētiem grupējumiem un apātiskiem neapmierinātajiem. Pašlaik Krievijas ārējā tēla vitalitāte, vēsturiskās un kultūras kopības piesaukšana, kā arī finansiālais atbalsts jau spēj aktivizēt plašākas krievvalodīgo sabiedrības daļas. Kā parādīja 9. maija atzīmēšana gan Tallinā, gan Rīgā, Krievijas aktīva atsaukšanās uz vēsturiskajiem simboliem atrada ne mazums dzirdīgu ausu, ieskaitot jaunu cilvēku vidū.

Jāņem gan arī vērā, ka Krievijas gadījumā, tās „tautiešu” politikas raksturu un motivāciju nosaka ne tikai ārpolitiskie apsvērumi. Krievijas 19. gadsimta ārlietu ministra Aleksandra Gorčakova vārdiem runājot, Krievija ir vienlaicīgi „gan varena, gan vāja valsts”. Krievijas viens no vislielākajiem trūkumiem ir valsti vienojošas idejas trūkums. Pašlaik tā vairāk veidojas no atsevišķiem pagātnes simboliem un pašreizējā enerģētiskā lielvalstiskuma pasvītrošanas nevis skaidras nākotnes idejiskās vīzijas. Vladimirs Putins kā prezidents lielā mērā kļuvis par lielas Krievijas sabiedrības daļas vēlmju iemiesotāju. Tomēr šāda personificēta valstiskā ideja nevar būt ilglaicīga, īpaši Putinam atstājot prezidenta amatu. Acīmredzami, Krievijas publiskajā telpā pirms vēlēšanām politiskie spēki būs tendēti konkurēt par lielākā patriotisma ideju aizstāvju imidžu, un šādās situācijās nav tālu ne līdz populismam, ne ienaidnieka tēlu meklēšanai. Politiskā cīņa un pašidentifikācijas nepieciešamība Krievijas nostājai krievvalodīgo jautājumā un attiecībām ar Latviju un Igauniju noteikti piedos papildus pretrunīguma un emocionalitātes devu.

Pilsoniskās apziņas un aktivitātes pieaugums un plurālisms sabiedrībā noteikti ir apsveicama parādība, tomēr potenciāli bīstamu kokteili veido ne vienmēr veiksmīgi integrētas vai arī ne vienmēr integrēties vēlošas sabiedrības daļas neapmierinātība kombinācijā ar citas valsts „sevis meklējumiem” un manipulācijas iespējām. Un arvien izteiktāka tendence, ka 16. martam un 9. maijam jāgatavojas kā sabiedrības daļu fiziskai un emocionālai konfrontācijai, kas iet kopsolī ar starpvalstu divpusējo attiecību saasināšanos, skaidri demonstrē postimperiālas sabiedrības konsolidācijas un starpvalstu attiecību normalizācijas grūtības un ierobežojumus.

Minoritātes Igaunijā un Latvijā

Runājot par tautiešiem Baltijas valstīs, oficiālā Krievija cenšas nemitīgi izmantot terminu krievvalodīgie, kas ir nemanot iegājis arī Igaunijas un Latvijas ikdienas valodas apritē. Šis ir Kremlim parocīgs apzīmējums Baltijas valstu vienotās telpas raksturošanai, jo tradicionāli lietuvieši, latvieši, un, lai arī mazāk, tomēr arī igauņi ir bijuši divvalodīgi. Iemesliem, kāpēc Latvijas un Igaunijas diskusijās tiek izmantots Kremļa polittehnologu apzīmējums krievu minoritātei Baltijas valstīs, ir nepieciešams cits pētījums. Tomēr, neskatoties uz minoritāšu raksturlieluma politisku apzīmējumu atšķirībām, Latvijas un Igaunijas diskusijas par minoritātēm galvenokārt ir noteikušas atšķirības partiju politikā un iedzīvotāju izvietojumā.

Atšķirībā no Latvijas Igaunijas krievu kopiena dzīvo kompakti valsts Ziemeļaustrumos un Tallinas guļamrajonos. Iedzīvotāju kopskaita ziņā etnisko igauņu 1990. gadu sākumā bija par 10 % vairāk nekā latviešu. Latviešu un igauņu valodas pozīciju nostiprināšana bija nacionālo partiju programmas noteikta daļa. Tomēr atšķirībā no Latvijas politiskā elite Igaunijā nebaidījās pieņemt tautā nepopulārus liberālas ekonomikas un nodokļu politikas lēmumus. Šādi, piemēram, 1991. gadā tika ieviesta nodokļu deklarēšanas sistēma, kura kalpoja par priekšnoteikumu caurskatāmas ekonomiskās un politiskās sistēmas attīstībai. Vienoti spēles noteikumi atļāva bez pilsonības palikušajiem krievu kopienas pārstāvjiem veiksmīgi integrēties Igaunijas uzņēmējdarbības sfērā. Atšķirībā no Igaunijas Latvijas krievu kopienas pārstāvjiem bija jāspēlē pēc Latvijā pieņemtajiem „nepotisma politikas” principiem, un pēdējo gadu korupcijas uztveres novērtējumos Igaunija pakāpeniski attālinās no Latvijas.[1]

Iespējams, tieši relatīvi lielāka krievu kopiena un padomju tradīcijas Latvijas lielākajās pilsētās kombinācijā ar savdabīgo politisko vidi noteica krievu partiju attīstību politiskā spektra kreisajā flangā. Atšķirībā no Latvijas, Igaunijas Krievu partija un citas krievu kopienu pārstāvošas politiskās kustības līdz 2007. gada 26. aprīļa notikumiem bija izteiktas kabatas partijas, kuras nespēja pārvarēt iekļūšanai parlamentā nepieciešamo 5 % barjeru. Tāpēc krievu minoritātes intereses politiskā līmenī kopš 1995. gada ir pārstāvējusi Edgara Savisāra (Edgar Savisaar) Centra partija. Papildus E. Savisāra kreisi centriskajai partijai Igaunijas parlamentā kreiso politiku pārstāv arī sociāldemokrāti. Šādi atšķirībā no Latvijas etniskā dalījuma latviešu labējās un krievu kreisajās partijās Igaunijas parlamenta partijas darbojas nevis pēc etniskā, bet gan ideoloģiskā principa.

Politiķu uzpūtība šķeļ un vājina

Aprīļa grautiņu laikā Tallinas mērs Savisārs ar savu neizdarību no savas partijas atstūma ne vienu vien vēlētāju. Tallinas notikumi līdzīgi Latvijas skolu reformas ieviešanai sekojošajiem notikumiem parādīja, ka integrācijas politikā ir nepieciešamas abu iesaistīto pušu aktīvas konsultācijas. Multikulturāla sabiedrība nerodas pati no sevis, politiskajai elitei ir pienākums nodrošināt, lai multikulturālas un politiskas nācijas integrācija nenotiek pašplūsmā. Tieši valdošo politiķu pašpārliecinātība, iekavētā krievu valodas reforma Igaunijas skolās noteica pēdējo gadu integrācijas politikas izgāšanos Tallinā šā gada aprīļa beigās. Tallinas notikumu fonā atklājās, ka atšķirības igauņu un krievu kopienas vēstures interpretācijā nevis samazinās, bet gan palielinās.[2] Kardinālas atšķirības starp igauņiem un krieviem eksistē gan uztverē par nākotnes dzīves kvalitāti, gan arī par nākotnes attiecībām ar Krieviju. Igauņu sociologa Andrusa Sāra (Andrus Saar) pētījumi atklāj, ka atšķirības starp igauņu un krievu kopienām Igaunijā nav atkarīgi no ekonomiskās labklājības pieauguma.[3]

Šādā situācijā būtu tuvredzīgi paļauties uz brīvā tirgus principiem integrācijas politikā. Ekonomiskā labklājība tikai pastarpināti veicina politiskas nācijas integrāciju. Tāpēc paļauties, ka no padomju kolektīvās sabiedrības nākuši cilvēki bez attiecīgas izglītības kļūs par savas tiesības zinošiem indivīdiem un vienosies Igaunijas vai Latvijas politiskā nācijā, ir utopija. Situācijā, kad Krievijā notiek varas maiņa un iekšpolitiskā pozicionēšanās skar Latvijas un Igaunijas krievu kopienas, ir vitāli svarīgi nodrošināt vienādus ekonomiskās spēles noteikumus un aktīvi strādāt integrētājiem ar integrējamajiem. Igaunijas gadījumā ekonomiskās spēles noteikumi ir atklāti, bet Igaunijas valdībai šobrīd ir jānovērš premjera Ansipa (Andrus Ansip) vīzdegunības dēļ pieļautās taktiskās kļūdas. Latvijā ir jāturpina iesāktā integrācijas politika, bet ir beidzot jāpadara caurskatāma mūsu ekonomiskā sistēma, jāiedarbina nodokļu deklarēšanas sistēma, jāaptur inflācijas spirāle un jāsamazina tekošā konta deficīts. Abu valstu valdībām, savukārt, šobrīd ir jādomā, kā atrisināt Latvijas un Igaunijas akūtu problēmu — nodrošināt kvalitatīvas TV pārraides krievu valodā par notikumiem Igaunijā un Latvijā, šādi ļaujot mazināt Kremļa kontrolēto informācijas kanālu propagandas spiedienu.

______________________

[1] 2006. gadā Transparency International indeksā Igaunija atradās 24. vietā un Latvija 49. vietā. www.trasnsparency.org/policy_ research/surveys_indices/cpi/2006

[2] Integrācijas fonda pētījums parādīja, ka 2002. gadā 43% krievu uzskatīja, ka Igaunija brīvprātīgi iestājās PSRS, bet 2005. gadā šādu cilvēku skaits bija pieaudzis līdz 56%. Venelaste arvates astus Eesti vabatahtlikult Nõukogude Liitu www.sloleht.ee 2007. gada 21. maijā

[3] Andrus Sāra priekšlasījums Rīgā, organizācijas Dialogi diskusijas ietvaros 2007. gada 18. maijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!