Raksts

Ēlertes latviskā utopija


Datums:
16. augusts, 2011


Foto: Thanakrit Gu

Diez vai būtu pārspīlējums teikt, ka tā ideālās identitātes versija, kuru bīda Ēlerte, ir balstīta etniskajā pārākumā. Tāpēc arī nepārsteidz, ka etniskās minoritātes ir neizpratnē.

Vairākas desmitgades pirms Latvijas valsts dzimšanas britu vēsturnieks, politologs un rakstnieks Lords Aktons savā 1862. gada lakoniski nosauktajā esejā Nacionālisms aprakstīja plurālisma priekšrocības moderno valstu veidošanā. Viņa skatījumu, kāpēc nacionalitāti nebūtu vēlams nostādīt kā augstāko valsts pastāvēšanas elementu, der atcerēties arī šodien, kad vērtējam Kultūras ministrijas (KM) izveidotās Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu projektu.

Valstsnācija — pāri visam

Bet atgriezīsimies pie Lorda Aktona, un viņš saka, lūk, ko — teorija, kas nostāda nacionalitāti kā būtisku, bet ne augstāko elementu valsts pastāvēšanas formu noteikšanā atšķiras no otrās, etniski motivētās, jo tā tiecas pēc daudzveidības, nevis pēc vienveidības, pēc harmonijas, nevis pēc vienotības; jo tās mērķis ir nevis arbitrāras izmaiņas, bet politiskās dzīves esošo apstākļu uzmanīga ievērošana. Un tā ieklausās vēstures likumos un sekās, nevis ideālas nākotnes cerībās.

Lords Aktons nebūt nav ideāls. No 21. gadsimta skatupunkta viņa idejas neliekas ne īpaši smalkas, ne pārāk oriģinālas. Atbalstīt plurālismu viņu daļēji motivēja ticība „augstāko” rasu labvēlīgai ietekmei uz „zemākām”, savukārt viņa slavējošos uzskatus par angļu pilsonisko nacionālismu mūsdienās daudzi uzskatītu par vēl vienu utopiju. Tomēr viņš izsaka dažus pamatargumentus par labu nācijām, kas balstās uz pilsoniskiem, nevis etniskiem principiem. Kā jau tas bieži notiek, šķiet, Austrumeiropu šie argumenti vēl īsti nav sasnieguši.

Taču es gribētu pievērsties citai svarīgai atšķirībai minētajā Lorda Aktona domā, un tā ir atšķirība starp reālismu un ideālismu. Minēšu dažus no „latviskajiem” ideāliem, ko kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) piedāvā savā integrācijas programmā:

1. Saliedēta Latvijas tauta, kuru vieno latviešu valoda, kultūra, nacionālā identitāte un Eiropas demokrātiskās vērtības;

2. Latvijas identitāte — latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa — kas ir kopīga visai tautai;

3. Latvietis — cilvēks, kas pēc (vismaz dažiem) objektīviem kritērijiem, tajā skaitā arī pēc izcelsmes, sevi identificē kā Latvijas nācijai piederīgu.

Sekojot Lorda Aktona padomam, palūkosimies uz Latvijas politiskās dzīves esošajiem apstākļiem:

1. Sašķelta Latvijas sabiedrība, kuru dala divas valodas, kultūras, un nacionālās identitātes. Latvijas valdība, kurai grūti klājas Eiropas demokrātisko vērtību realizēšanā;

2. Viena trešdaļa iedzīvotāju, kuru „sociālā atmiņa” krasi atšķiras no Latvijas vispārpieņemtās versijas;

3. (Vismaz) viena trešdaļa iedzīvotāju, kas, ja ņem vērā etnisko piederību, sevi neidentificē — un nemaz nevar identificēt — kā „Latvijas nācijai piederīgus”.

Atklāti nostādot etniskos latviešus priviliģētajā „valstsnācijas” pozīcijā, ministre apliecina latviešu etniskās grupas faktisko pārākumu valstī.

Viena lieta ir skaidra — ļoti liela daļa iedzīvotāju ir kolosāla barjera Ēlertes nacionālās vīzijas piepildīšanai. Padarot integrācijas programmu par fantāziju, kurā visiem ir kopīga identitāte, kultūra, un sociālā atmiņa, Ēlerte īsti nedemonstrē “politiskās dzīves esošo apstākļu uzmanīgu ievērošanu”, un tāpat arī ieklausās “vēstures likumos un sekās”, ignorējot labi zināmu faktu, ka pretrunīgais okupācijas temats ir viena no sāpīgākajām vietām Latvijas politiskajā ainā. Un, kā ir ievērojuši vairāki komentētāji, atklāti nostādot etniskos latviešus priviliģētajā “valstsnācijas” pozīcijā, kas ir jāimitē tiem, kas paliek nomalē, ministre apliecina latviešu etniskās grupas faktisko pārākumu valstī. Tāpēc īpašu uzmanību es gribētu pievērst iepriekš izklāstīto sarakstu trešajiem punktiem.[ 1 ]

Minoritātēm — sava vieta

Lai saprastu, kā Ēlertes utopija būtu tulkojama sociālās reālitātes valodā — tas ir, lai saprastu, vai bezdibenis starp vienu un otru var būt pārvarams — piedāvāju uz brīdi ļauties piedzīvojumu garam un sākt pētīt situāciju nevis no politiskās dzīves esošajiem apstākļiem, kā to iesaka Lords Aktons, bet gan no ceļojuma uz Ēlertes ideālo nākotni. Tātad jautājam — kas ir tie cilvēki, kas dzīvo Ēlertes vienotajā Latvijā? Jeb, nedaudz pārfrāzējot, kas šie cilvēki tiešām ir? Jo KM piedāvātajam integrācijas pamatdokumentam piemīt piesardzīgi izkaisīta, bet manāma divkosība. Tajā ir obligātie izteicieni, ka „Latviešu valstsnācija kopā ar mazākumtautībām veido Latvijas tautu”, un vienlaikus arī uzstājība uz valstsnācijas primāro lomu vērtību, kultūras, un vēsturiskās atmiņas noteikšanā. Citādi izsakoties — atļauja vadīt valsts kulturālo un intelektuālo attīstību ir izlēmīgi nodota etnisko latviešu rokās. Pamatnostādnēs iekļautā doma, ka latviešu kultūra un vēsturiskā atmiņa ir „kopējais pamats, kas vieno Latvijas tautu”, manuprāt, ir diezgan vienkāršota. Tā automātiski no tautas izslēdz jebkuru, kam ir cita kultūra vai atšķirīgas vēsturiskas atmiņas. Kas — tā nu sakrīt — ir vairākums etnisko minoritāšu pārstāvju gadījums.

Par spīti Ēlertes izmantotajai pompozajai demokrātiskajai „vārdnīcai” ministre tomēr kā „Latvijas nāciju” saskata vienīgi etniskos latviešus. Viņas nacionālā valsts ir nācija-valsts, ko veido viena valdošā nācija, un “nācija” te ir jāsaprot etniskā izteiksmē. Protams, arī viņa saprot, ka Latvijā tomēr dzīvo arī citi cilvēki, tāpēc šo idilli līdz galam piepildīt nevarēs (tas nebūtu „eiropeiski”). Bet var censties maksimāli tai pietuvoties, ieceļot valstsnāciju gaismas nesēju lomā, bet pārējiem norādot savu vietu.

Pēdējo gadu visagresīvākie un bezjēdzīgie minoritāšu apspiešanas gadījumi Eiropā — minaretu celšanas aizliegums Šveicē un galvassegu aizliegums Francijā — Rietumos ir izpelnījušies iesauku muslim-bashing[ 2 ]. Taču mūsu kultūras ministre tos min kā pozitīvus piemērus, kā „nepakļauties cittautiešu spiedienam”. Daži elementi integrācijas debatē kļūst skaidrāki, ja mēs atzīstam šo Ēlertes vīzijas sastāvdaļu.

Tas, ka ministre turpina saukt otrās un trešās paaudzes minoritāšu pārstāvjus par „priviliģētajiem” imigrantiem, liek sajusties neērti dažiem pie „valstsnācijas” piederošajiem.

Piemēram, tas, ka ministre uzstājīgi turpina saukt otrās un trešās paaudzes Latvijas minoritāšu pārstāvjus par „priviliģētajiem” vai „ilgtermiņa” imigrantiem, turpina aizvainot un atsvešināt minoritātes un arī liek sajusties neērti dažiem pie „valstsnācijas” piederošajiem. Ministre šo nomenklatūru attaisno ar paskaidrojumiem, ka daudzi no šiem „imigrantiem” atsakās lietot latviešu valodu un izrādīt lojalitāti Latvijas valstij, nepieņemot Latvijas 20. gadsimta vēstures dominējošo interpretāciju. No tā izriet, ka, lai vairs neskaitītos par “imigrantu”, cilvēkam ir labi jārunā valsts valodā un arī jāpieņem dažas no tās ideoloģiskajām pozīcijām. Tā ir doma, kas pati par sevi var būt diezgan saprātīga, taču tad Ēlerte uzsāk kampaņu par latviešu diasporas stiprināšanu, uzsverot, ka ir svarīgi nezaudēt kontaktu ar tiem mūsu kompatriotiem, kas ir pametuši valsti.

Kā Ievai izaugt no ribas

Pārvācoties uz dzīvi citā valstī, cilvēks var pamatīgi mainīties. Ja viņš ir salīdzinoši jauns, viņš, visdrīzāk, pieņems jaunās valsts valodu kā primāro savā arsenālā. Ja viņš ir pavisam jauns, viņš var latviešu valodu arī pilnībā aizmirst. Kas attiecas uz to, kas var notikt ar viņa politiskajiem uzskatiem, ieskaitot viņa Latvijas vēstures interpretāciju un abstraktu lojalitāti Latvijas valstij — tas nu ir neparedzami un galu galā skar tikai viņu pašu. Bet fakts ir tāds, ka pēc desmit gadiem tas cilvēks vairs ne pēc viena kritērija var nelīdzināties tam latvieša aprakstam, kuru Ēlerte piedāvā visiem, kas iebilst pret viņas „ilgtermiņa imigrantu” terminoloģiju. Tomēr viņš paliks latvietis, un mums ir jādara viss, lai liktu viņam justies kā vienam no mums. Te vietā jautājums, kāpēc gan šis cilvēks paliktu latvietis, bet trešās paaudzes etniskais krievs pie mums būtu „imigrants”?

Uz to, ka lielu lomu te var spēlēt etniskā piederība, norāda arī kvēlums, ar kuru Latvijā sagaida to imigrantu pēctečus, kuru vecāki un vecvecāki bēga uz Rietumiem no padomju režīma. Bieži vien viņu latviešu valoda klibo, bet viņu politiskie uzskati var variēt no konservatīvisma līdz anarhismam. Taču viņi ir etniskie latvieši, turklāt ar latviski skanošiem vārdiem. “Esiet sveicināti mājās!”, saucam mēs. (“Un atvainojiet par ilgtermiņa imigrantiem, kas te visapkārt staigā.”)

Pēc šādas loģikas identitāte var būt tikai viena — cilvēks vai nu pieder valstsnācijai vai nē.

Diez vai būtu pārspīlējums teikt, ka tā ideālās identitātes versija, kuru bīda Ēlerte, ir balstīta tieši etniskajā pārākumā. Tāpēc arī nepārsteidz, ka etniskās minoritātes, kam ir pienākums šo identitāti pieņemt, izrāda neizpratni. Latvijas Avīze nesen brīnījās par lēni domājošajiem krievvalodīgajiem žurnālistiem, kas Ēlertei vaicāja: “Kā Latvijas valsts uzdrošinās krieviem prasīt atteikties no mūsu nacionālās identitātes un pieņemt tās vietā citu?” Kā stāsta avīze, Ēlertei tos vajadzēja „izglītot”, ka identitātes var būt vairākas un ka viena identitāte otru neizslēdz. Bet vai tā var būt, ja identitāte, pēc kuras šiem cilvēkiem ir jātiecas, ir etniski nosakāma? Nedomāju, ka tā var būt, ja, lai kā viņi arī nemēģinātu nākotnē integrēties Ēlertes Latvijā, viņiem būtu jāpiekāpjas iedzimtus standartus iemiesojošās “valstsnācijas” priekšā. Jo pēc šādas loģikas identitāte var būt tikai viena — cilvēks vai nu pieder valstsnācijai vai nē. Un lielākais šķērslis ceļā uz integrāciju ir nevis tas, ka šīs identitātes ir savstarpēji izslēdzošas, bet gan, ka tās ir nemaināmas.

Dzimums un etniskā piederība ir divas lietas, ko mēs sevī nevaram mainīt. Ēlertes integrācijas plāna utopiskajā Latvijā mēs vai nu piedzimstam paraugu noteicošajā etniskajā grupā, vai arī cenšamies izveidot sevi pēc tās tēla — kā tāda Ieva, kas no ribas pati mēģina izaugt par sievieti. Ja mums tas izdosies, mēs izpelnīsimies privilēģiju vairs nesaukties par priviliģētajiem imigrantiem. Bet tā Latvijas iedzīvotāju trešdaļa, kurai būs jāpieņem šādi noteikumi, diez vai uzskatīs to par ideālu nākotni.


Integrācija politiķus neinteresē

Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes

Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!