Foto: Normunds Mežiņš

Ir jādara viss, lai politiķi būtu sabiedrības pārstāvji, lai pastāvētu pārstāvniecības saikne. Vislielāko kaiti šai saiknei ir nodarījuši varas centri, kas ir ārpus demokrātiskās kontroles. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai šie centri nevarētu degradēt politiku.

Intervija ar Sarmīti Ēlerti, bijušo Dienas galveno redaktori, tagad — vienkārši Latvijas pilsoni.
Vai Jūs pavisam esat aizgājusi no medijiem un ir sācies kāds jauns posms?

Jā, noteikti. No medijiem es noteikti esmu aizgājusi. Es Dienā biju 18 gadus, un tas, man liekas, ir cienījams laiks. Un es domāju, ka, lai dzīve būtu krāsaināka, ir vērts domāt par dažādām pieredzēm.

Vai Sarmīte Ēlerte ir sapratusi, ka ar žurnālistiku šajā valstī nevar ietekmēt procesus?

Nē, es tam nepiekrītu. Es domāju, ka ar žurnālistiku var ietekmēt procesus un Latvija būtu bijusi pavisam citādāka, ja nebūtu neatkarīgu un ietekmīgu mediju. Lai kā mēs sūdzētos par to, kas Latvijā nav kārtībā, tā būtu daudzkārt sliktāka un pat grūti prognozējami — kāda, ja nebūtu mediju ietekmes un, nekautrēšos sakot, arī Dienas ietekmes. Īpaši pirmajos desmit gados, kad Diena bija diezgan unikāls sabiedrības balss arī tā iemesla dēļ, ka pilsoniskā sabiedrība tikai veidojās. Iespējams, mēs deviņdesmito gadu vidū būtu izvēlējušies proaustrumniecisko virzienu, mēs, iespējams, nebūtu gatavi iestāties Eiropas Savienībā. Vēsture ir viltīga un mulsinoša, jo rada iespaidu it kā viss ir noticis tā, kā vajadzējis notikt. Bet patiesībā katrs punkts vēsturē ir beigas daudzām iespējām, tam, ka notikumi varēja attīstīties pavisam citādāk. Vēsture nav likumsakarību kopums, bet kaut kas, ko veido cilvēki. Cilvēki un mediji veidoja to, ka Latvija ir lielās izvēles pareizi izdarījusi.

Un Jūs jutāt, ka Diena ietekmēja šos procesus?

Jā, tieši tā.

Cik šodien mēs varam runāt par mediju ietekmi? Cik tā ir godīga un kvalitatīva vai arī žurnālisti kalpo kādiem citiem mērķiem?

Mediju kopainā ir notikusi viena pozitīva lieta, un attīstās viena cita lieta, par kuru mēs nezinām, kā tas vēl attīstīties. Pozitīvā lieta — jebkurš cilvēks var publicēt savu viedokli, piedalīties publiskā diskusijā. Un tas ir vārda brīvības princips, ka katram ir tiesības uz viedokli. Protams, vārda brīvība neietver pienākumu citiem klausīties, ko tu tajā viedoklī saki. Tajā pašā laikā varbūt ir samazinājies pārbaudītu ziņu avotu skaits. To es domāju kvalitatīvas žurnālistikas nozīmē. Kvalitatīva žurnālistika ir viens sabiedrībai nepieciešams darbs, kas prasa naudu, laiku, zināšanas, spējas un talantus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī turpmāk būs nepieciešama kvalitatīva žurnālistika. Taču tik mazā tirgū kā Latvija, kur tirgus daudz ko nevar uzturēt, mēs īsti nezinām, kā tas turpināsies. Bet mana pārliecība — kvalitatīvai žurnālistikai ir sava vieta, un ne tas ir būtiskais, vai tā tiek drukāta uz papīra vai pastāv internetā. Būtiskais ir saturs.

Vai, esot vēl Dienā, Jūs izjutāt, ka izdevējiem zūd interese par kvalitatīvo žurnālistiku, jo tā ir dārga?

Nē. Bonnier izvēle bija vēl konkrētāka. Tur nomainījās paaudzes, un viņus principā drukātā prese interesēja arvien mazāk un mazāk. Domāju, ka tā, kā bija agrāk, kad nācija modās ar avīzi un avīze bija tas, kas nāciju saturēja kopā, — šī loma, visticamāk, drukātajai presei vairāk nebūs. Bet tas, ka ir nepieciešama nācijai kopīga informācijas telpa, ir neapšaubāmi. Otrkārt, ir jādomā, kas var aizstāt vai daļēji pārņemt to lomu, kāda ilgstoši gadu desmitos pasaulē ir bijusi medijiem — ka tie ir sabiedrības sargsuņi. Te izšķirīga loma būs sabiedriskajiem medijiem. Laikā, kad notiek mediju pasaules tektoniskās svārstības, sabiedriskie mediji ir vienīgie, kurus valstij ir pienākums finansēt, lai valstī pastāvētu demokrātija.

Vai Sarmīte Ēlerte varēja kā citādāk rīkoties, lai novērstu tektoniskās svārstības Latvijas žurnālistikā.

Ļoti konkrēti runājot par korupciju žurnālistikā, Diena ir rakstījusi katrā konkrētā gadījumā, kad tas ir bijis redzams, vai arī es esmu par to runājusi konferencēs un pasākumos. Korumpēta žurnālistika ir vēl bīstamāka par korumpētu varu. Ja ir neatkarīga žurnālistika, tā apkaro korumpētu varu, bet, ja ir korumpēta žurnālistika, tad to neviens nevar apkarot. Savulaik bija mēģinājums veidot mediju asociāciju, apzinoties, cik vāja tradicionāli ir bijusi Žurnālistu savienība. Kad es sapratu, ka visi ir gatavi vienoties un parakstīties zem principiem, bet tos neievērot, es teicu — paldies un sveiki, neveidojam nekādas asociācijas.

Bet ļoti bieži žurnālisti attaisnojas, ka tā nav korupcija, bet manas simpātijas. Piemēram, es par šo politiķi rakstu labi, jo man liekas, ka viņš ir taisnīgs. Diena arī ir atbalstījusi ja ne konkrētas partijas, tad vismaz virzienus. Tad kur ir leģitīmais arguments teikt, ka, mūsuprāt, šis virziens ir labāks un godīgāks nekā tas otrs?

Dienai vienmēr ir bijusi pozīcija, un Diena nekad to nav slēpusi. Mēs nekad neesam nolieguši, ka mums ir noteikts kritēriju kopums, kā mēs vērtējam to, kas notiek, to vai citu partiju vai politiķus. Tā ir viena bezprincipiālas vides tipiska attieksme — ja tu teici, ka tā partija šajā brīdī rīkojas pareizi, kā tu vari teikt, ka tā rīkojas vēlāk nepareizi, jo tu taču simpatizē šai partijai! Es teiktu tā — ne jau Diena mainīja savas simpātijas. Partijas mainījās. Teiksim, būtiskas bija izmaiņas, kas atnāca ar Latvijas ceļa pirmo — Birkava — valdību. Kad šīs reformas pēc būtības tika noliktas uz bremzēm, kad jau bija ceļa otrā — Gaiļa — valdība, tad mēs jau sākām vērtēt arvien kritiskāk un kritiskāk. Vai kad Šķēle atnāca 1995. gadā un pēc būtības iestājās par divām principiālām lietām — krīzes brīdī viņš sabalansēja budžetu un koncentrēja politisko un birokrātisko mašīnu uz ES un NATO. Šīs divas lietas pēc mūsu ieskata Latvijai bija ārkārtīgi svarīgas. Taču pēc tam tika izveidota Tautas partija, tā kļuva par nopietnu spēlētāju politiskajā laukā un arvien biežāk sāka izmantot administratīvos resursus, vai Šķēle saistījās, piemēram, ar Latvijas kuģniecības privatizāciju. Loģiski — ja mainās cilvēki, ja mainās partija, tie ir kritiski jāvērtē. Es nedomāju, ka Diena jebkad atteicās no šīm savām pozīcijām, bet dzīve mainās.

Diena diezgan nekritiska bija pret Kalvīša valdību, kaut arī tajā brīdī jau tika spiests pedālis grīdā.

Nav taisnība. Dienā parādījās raksti par ekonomikas pārkaršanu, par to, ka ir jābūt noteiktām politikām, lai to apturētu. Es domāju, ka Latvijai ļoti svarīgi ir saprast, kāpēc tieši Latvija ir vissmagāk skartā Eiropas valsts. Nedz Kalvītim, nedz citam politiķim nevar pārmest, ka viņi neparedzēja, ka būs pasaules ekonomiskā krīze. Taču mums jātiek skaidrībā, kāpēc krīze Latviju skāra vissmagāk.

Sākot no 2006. gada, visi eksperti Latvijā brīdināja, ka ekonomika ir nesabalansēta, ka kaut kas ir jādara. Tajā pašā laikā tika turpināts audzēt algas sabiedriskajā sektorā, valdība turpināja aizņemties. Ir ļoti svarīgi izanalizēt šīs kļūdas. Ja tās neizanalizē, tad tās var atkārtot. Un otrs pamatiemesls, kas mūs atšķir no Igaunijas un Lietuvas, ir Parex banka. Lai glābtu Parex, tajā bija jāieliek milzīgas naudas summas. Bet kāpēc Parex kļuva par sistēmisku banku? Kāpēc tieši šajā bankā bija tik daudz pašvaldību, valsts ierēdņu algas? Kāpēc visas ministrijas pārcēla savus līdzekļus uz Parex banku? Vai tie vienmēr bija labāki nosacījumi vai arī tur bija politiskā ietekme?

Acīmredzot šos procesus žurnālisti pietiekami neizanalizēja, jo ne jau pagājušā gada novembrī Parex bankā valsts ierēdņu naudas tika ieliktas.

Jā, un par to ir reizi par reizei rakstīts. Bet neapšaubāmi žurnālisti nevar ietekmēt visas lietas. Viņi vienkārši, atkal un atkal par to rakstot, var panākt, ka cilvēki vismaz par to uztraucas.

Kāpēc nebija iespējams ietekmēt Kalvīša valdību. Arī Latvijas bankas vadītājs nevarēja to ietekmēt. Kāpēc? Man šķiet, tur ir divi galvenie iemesli. Viens ir tāds dzīves uztveres veids, kas iemiesojas vienā ļoti populārā padomju laika izteicienā авось — „a gan jau kaut kā”. Gan jau kaut kā šoreiz atkal izspruksim. Tajā pašā laikā Latvijas politiskajā elitē arvien vairāk nostiprinājās cietokšņa sindroms, jo tas arī bija laiks, kad Tautas partijas vadītā valdība diezgan sistēmiski mēģināja demontēt tiesisko sistēmu. Es ļoti labi atceros to sajūtu, jo tas bija iemesls Lietussargu revolūcijai. Un tāda sajūta man radās pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tas, ka notiek nelabojamas un bīstamas lietas, un to nav iespējams apturēt. Un kas tad paliek? Vienīgā iespēja — aicināt cilvēkus uz ielām.

Tā bija jūsu kā viena ietekmīga laikraksta galvenās redaktores bezspēcības sajūta, kas lika izvilkt karogu un iet pie Saeimas, un stāvēt lietū?

Tieši tā — laiks iet, tūlīt kaut kas notiks. Tā bija diena, kad tika izziņots, ka Saeima lems par Loskutova atbrīvošanu. Tur nebija citas izejas, kaut kas bija jādara.

Bet tas nozīmē, ka mediji bija tik vāji, ka vairs pret to cietoksni neko izdarīt nevarēja. Viņi bija ļāvuši to cietoksni uzcelt.

Nē, es nedomāju tā. Es domāju, ka tas cietoksnis tika uzcelts par spīti medijiem. Es domāju, ka tas lielā mērā izveidojās dēļ viena apburtā loka, kas sastāv no politiķiem, vēlētājiem un naudas. Jo vairāk partijas kļuva atkarīgas no īpašniekiem vai tiem, kas tās fiansēja, jo mazāk tās bija demokrātiski veidotas partijas, jo vairāk tās bija atkarīgas no šiem ārpus demokrātiskās kontroles esošiem varas centriem, jo mazāk tās bija atkarīgas no vēlētājiem. Tā eļļa šai kroplajai sistēmai, protams, bija nauda. Ja tev ir pietiekami daudz naudas, uztaisot vienu ietekmīgu vēlēšanu kampaņu, tu vari dabūt vēlētājus un tikt iekšā Saeimā. Tev ir jābūt zināmai kontrolei ministrijās, lai dabūtu naudu un ietekmi, ko atkal ielikt dārgās vēlēšanu kampaņās. Tā politiķi un partijas kļuva arvien neatkarīgāki no vēlētājiem. Bet viņi ir tautas pārstāvji. Man liekas, šī pārstāvniecība, saite degradējās un palika ļoti, ļoti vāja. No otras puses, tā sabiedrības sajūta, ka tu neesi pārstāvēts, arī auga augumā. To es saucu par cietokšņa efektu.

Vai pie vainas nav tas, ka sabiedrība ir neprasīga un politiskā atmiņa — īsa? Vai arī mediji nav vainīgi, ka nav spējuši izaudzināt domājošu, aktīvu vēlētāju?

Visbezjēdzīgākais būtu nonākt pie secinājuma, ka mēs visi esam vainīgi. Tajā mirklī, kad tu paziņo, ka visi esam vainīgi, mēs zaudējam iespēju racionālā veidā izanalizēt, kas tad īsti bija, kur ir robežas un kas ir vainīgs. Es tiešām redzu, kāpēc situācija Latvijā ir sliktāka nekā citur. Pirmkārt, par to ir atbildīgs tā laika valdības vadītājs Kalvītis, kura rokās taču bija milzīgi resursi un iespēja piesaistīt resursus, lai situāciju saprastu un mainītu. Es varu vainot Šleseru, kurš teica — spiežam gāzi grīdā, kad bija skaidrs, kur mēs ar to nonāksim. Nopietnu žurnālistu un tiesībsargu izmeklēšanu prasītu tas, kas notika ar Parex banku.

Kalvītim rīkoties adekvāti situācijai prasīja politisko drosmi, jo ir šausmīgi grūti, kad ballīte iet pilnā sparā, teikt — apstājamies, tūlīt būs slikti! Politisko drosmi prasa pieņemt lēmumu, ka partijām ir jābūt finansētām no valsts budžeta, jo tas taču ir lētāk sabiedrībai, nekā ļaut, ka partijas vāc naudu no abšaubāmas izcelsmes oligarhiem.

Politiskā drosme var būt tad, ja politiķi nav atkarīgi no oligarhiem.

Jā un nē. Es vienmēr esmu pieturējusies pie uzskata, ka cilvēks pēc savas būtības ir brīvs. Jebkurā mirklī cilvēkam ir iespējas brīvi rīkoties, neskatoties uz apstākļiem. Un tāpēc, pat ja viņš ir bijis ievēlēts, pateicoties oligarhiem, viņš, nokļūdams parlamentā, ir sabiedrības pārstāvis — brīvs cilvēks, un viņš var rīkoties kā brīvs cilvēks.

Bet kāpēc nomira Lietussargu revolūcijas pilsoniskais uzrāviens?

Pirmkārt, tāpēc, ka es domāju, ka nav racionāli staigāt pa ielām katru dienu ar lietussargiem rokās. Es domāju, ka Lietussargu revolūcija bija kas pilnīgi ārkārtējs — tā bija reakcija uz ārkātēju situāciju. Un es arī domāju, ka tā nav nomirusi, jo cilvēki jau ir ar savu pārliecību, ar savu sāpi par Latviju un gatavību līdzdarboties tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Es domāju, ja Latvijā tagad rastos kaut kas līdzīgs Tautas frontei, tas nozīmētu, ka mēs savu demokrātiju jau būtu aizveduši uz kapiņiem. Tās ir ārkārtējas situācijas, kad rodas kaut kas tāds kā Tautas fronte, kur apvienojas cilvēki ar visažādākajiem uzskatiem, ar visdažādāko piedāvājumu risināt lietas. Šādas milzīgas tautas masas ir spējīgas vienoties uz tik vispārēju aicinājumu kā atgūt demokrātisku Latviju. Es domāju, mēs neesam vēl paspēlējuši savu demokrātiju.

Sarmītei Ēlertei sācies jauns posms — dzīve bez medijiem. Kā jūs tagad palīdzēsit Latvijai un ietekmēsit procesus bez Dienas?

Es nevaru izstāstīt jums kādu plānu. Tā iemesla dēļ, ka daļa no tā ir neskaidra, bet daļa nav stāstāma. Bet mans nodoms ir daudz tiešākā veidā iesaistīties politiskajos procesos. Kas tieši no tā iznāks, es pagaidām nevaru prognozēt, jo ir ļoti daudz neatrisinātu lietu. Līdz šim es esmu veicinājusi ļoti loģisku domu, ka ir jākonsolidējas politiskajiem spēkiem, jo pašlaik viņi ir neloģiski sadrumstaloti.

Tagad vairāk izskatās — Sarmīte Ēlerte ar kompāniju ir pret Šleseru, Ušakovu, Šķēli un Lembergu.

Nav jau lielas izvēles.

Vai mēs varam runāt par konkrētiem politiskajiem spēkiem, ar kuriem jūs gribētu līdzdarboties un kāda loma jums tur būtu?

Es savu lomu redzu pārstāvniecības saites būvēšanā. Ko tas nozīmēs pēc gada, es nezinu. Es tiešām nezinu. Es ceru, ka man kaut daļēji tas būs izdevies. Un es ceru, ka triju partiju apvienības rīcībpolitikā daudz lielākā mērā būs pārstāvētas sabiedrības intereses.

Ja mēs nerunājam par amatiem, vai mēs pareizi saprotam, ka jūs saiti ar sabiedrību būvēsit ar trim partijām, kas paziņojuši par konsolidāciju: Jaunais laiks, Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība citai politikai?

Tieši tā. Tie principi, uz kuriem notiek apvienošanās, ir skaidri un man pieņemami.

Vai jūs tiešām domājat, ka šie principi ir ļoti skaidri? Visu trīs partiju politiķi runā par vienām un tām pašām lietām, bet katrs domā kaut ko citu. Piemēram, visi atbalsta demokrātiju un viedokļu daudzveidību, bet, ja jūs pajautāsit, vai komunists drīkst strādāt skolā par skolotāju, atbildes būs ļoti dažādas. Vai nav pienācis laiks vienoties par definīcijām?

Es pilnīgi piekrītu, ka ir nepietiekami tikai nosaukt šis vērtības. Ar vērtību nosaukšanu darbs tikai sākas. Mēs vēl nezinām, vai personīgās ambīcijas nebūs tik lielas, ka tas izrādīsies neiespējami. Ir absolūti nepieciešams izdiskutēt, kas ir “eiropeisks”, kas ir “nacionāls”, ko nozīmē sociālā atbildība un tirgus ekonomika. Apvienībai ir jāizdara šis smagais mājasdarbs, lai saprastu, kas ir ielikts katrā no šīm vērtībām — cik lielā mērā tas būs brīvais tirgus un cik lielā mērā valsts uzņemsies atbildību par indivīdu. Ļoti bieži mēs varam redzēt, ka partiju iekšienē tādas diskusijas nemaz nav notikušas, tāpēc uz fundamentālajiem politikas vērtību jautājumiem viņi reaģē atšķirīgi.

Mēs bieži pieminam jēdzienu “nacionāla valsts,” jo viens no svarīgākajiem faktoriem vēlēšanās joprojām ir etniskais faktors. Triju partiju apvienībai agrāk vai vēlāk nāksies par to domāt. Kā pārvarēt etnisko faktoru, lai konsolidētu vēlētājus? Sākums nebija veiksmīgs — publiskajā telpā izskanēja informācija par “latvisko” partiju konsolidāciju pret Ušakova triumfa gājienu Rīgā.

Jā, par to mēs arī esam runājuši. Es domāju, ka latviešu nācija ir pietiekami nobriedusi 20 gados, lai etniskais dalījums nebūtu pirmais, kas nāk prātā, kad viņi nāk uz vēlēšanām. Es tik lēni un uzmanīgi teicu šo teikumu tā iemesla dēļ, ka katrs no šiem vārdiem ir neskaidrs un katrs tajos ieliek citu saturu. Jo tad, kad es runāju par latviešu nāciju, es runāju par visu tautību latviešiem. Visu tautību latvieši, savukārt, ir cilvēki, kuri, vispārinot, ir Latvijas pilsoņi, tie ir cilvēki, kuri ir integrēti sabiedrībā, jūtas piederīgi šai kultūras telpai, un integrācijas pamats ir latviešu valoda. Vēl viena būtiska nācijas pazīme bez teritorijas, varas, valodas un kultūrtelpas būtu kopīgas atmiņas vai vēsture. Tā ir lieta, par kuru ir svarīgi diskutēt, kas, iespējams, prasīs visilgāko laiku.

Cita problēma, ka latvieši kā etniskā grupa ir aizņēmusi visu nosaukumu “latvieši.” Un tur nav vietas nevienam citam. Arī, saņemot pasi, cilvēks nevar vienkārši pateikti, ka viņš ir latvietis. Sanāk, ka viņš to nevar izvēlēties. Es nezinu, kāpēc… Ir jāatnes rasu tīrības dokuments kaut kāds? Kaut arī es domāju, ka neviens latvietis nevar pierādīt pāris paaudžu garumā, ka viņš būtu etniski tīrs latvietis. Tāpēc tad, kad es runāju par nāciju, tā nav etniskā grupa. 20 gados latviešu tautības latvieši, krievu tautības latvieši, pieņemsim, ebreju tautības latvieši tomēr ir nobrieduši tik tālu, ka varētu vienoties par pamatpostulātiem. Varētu vienoties par to, ka mēs šeit visi dzīvosim, ka Latvijas demokrātiskā valsts mums ir svarīga un mēs varam līdzdarboties, lai būtu labāk.

Integrācija ir abpusējs process. Vai arī latviešiem jābūt pietiekami integrētiem?

Man šķiet, ka etniskajiem latviešiem tā izšķirīgā lieta ir valoda. Ja cilvēks runā latviski, nevienam nebūtu sevišķi svarīgi pārbaudīt, kādas tieši asinis rit viņa dzīslās. Integrācija nenozīmē to, ka, ja ir latvieši un krievi, tad mēs runāsim pa pusei latviski, pa pusei krieviski.

Bet jautājums ir par kultūru. Vai nācijas kultūrai ir jābūt atvērtai? Tad tā vairs nav tikai latviskā kultūra. Un, ja aktualizējas jautājums, vai krieviem šeit, Rīgā, pieņemsim, ir svarīgs Puškina piemineklis, tad latvieši to akceptē, jo vienai nācijas daļai tas ir svarīgi. Vai jūs ticat, ka latvieši būtu spējīgi pašlaik atvērt savu kultūru un teikt — jā, arī krievu kultūrai šeit ir ietekme un nevajag tēlot, ka tā tas nav.

Tiklīdz kā mēs skatāmies uz latvisko kā uz konservu, tas arī pārvēršas par konservu. Pēc būtības latviešu kultūra ir atvērta — tā nekad nav bijusi mononacionāla. Mēs dzīvojam vidē, kur savus nospiedumus atstājušas daudzas kultūras. Tāpēc Satversmē ir runāts par Latvijas tautu, jo Latvijā vienmēr pastāvējušas mazākumtautības. Bet kad mēs runājam par nacionālu valsti, reakcija vienmēr ir tāda — vai tas ir par nacionālismu? Bet es pateikšu, kur ir robeža. Es negribu Jomas ielā justies kā Krievijā. Jomas iela — tā ir postpadomju telpa, kas ir attīstījusies vēl tālākā debilizācijas virzienā. Un tāpēc tā ir vieta, uz kuru es negribu iet.

To krieviski sauc пошлость, un tam ir visai mazs sakars ar etniskumu.

Viens ir Puškins, un pavisam cits — padomju vai postpadomju relikti, kur Jaunais vilnis ir tipisks piemērs. Un šī ir postpadomju subkultūra, kas daudzus latviešus momentā atsviež atpakaļ uz okupācijas laikiem. Tāpēc man šķiet, ka būtu ārkārtīgi svarīgi nācijas konsolidācijas procesā politiskajā, sabiedriskajā un intelektuālajā telpā paskatīties uz to, kā tiek pozicionēti krievu tautības latvieši.

Proti?

Runa ir par cilvēkiem, kas sevi saista ar Latvijas nāciju un sevi tādējādi norobežo no šī padomju mantojuma. Pat ja viņi ir bērni un mazbērni tiem cilvēkiem, kuri uz Latviju okupācijas laikā tika atsūtīti.

Bet ir cilvēki, kuriem nav citas vēstures kā tikai Padomju mantojums. Ir cilvēki, kuriem nav citas vēstures kā tikai 9.maijs.

Tas ir jautājums, vai viņi veido cietoksni sabiedrības iekšienē un dzīvo no Padomju atmiņām.

Bet tas ir jautājums ne tikai par to, ko viņi paši dara, bet arī par to, ko vara dara ar viņiem. Vai vara ir spējusi visu šo laiku sarunāties ar šiem cilvēkiem. Krievijas piedāvājums “jūs esat varoņi, jūs esat labie” ir daudz pievilcīgāks, nekā Latvijas piedāvājums “jūs esat okupanti.” Iespējams, Latvijai vajadzētu piedāvāt identitāti šiem cilvēkiem?

Viņu jaunība pagāja Padomju Savienībā un, iespējams, viņi vienmēr šo periodu atcerēsies kā skaistāko. Tāpēc viņi arī būs lojāli tai. Bet teikt, ka tas tilts ir ceļams, pasakot, ka nebija nekādas okupācijas, būtu nepareizi. Runāsim par viņu bērniem un mazbērniem, kuri māk latviešu valodu un kuri kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Kad es runāju ar šiem cilvēkiem, es bieži dzirdu aizvainojumu, ka viņi ir atstumti, viņi nav iesaistīti. Esmu bieži domājusi, kas rada šo aizvainojumu. Domāju, ka lielā mērā to rada visādi bļāvēji nacionālradikāļi, ar kuriem, iespējams, tiek asociētas lielākas ļaužu grupas, kas ir tikpat nepamatoti, kā ja es teiktu, ka ar kārtējo Putina agresīvo paziņojumu būtu saistītas lielas krievu tautības grupas Latvijā.

Ko jūs šajā procesā varat darīt, lai neļautu cilvēkiem palikt postpadomju telpā? Mēs esam daudzus gadus “stiepuši viens otram rokas” ar tām integrācijas programmām, bet skaidrs, ka tas viss nav īpaši izdevies. Ar ko jaunu jūs nāksit?

Man šķiet, ka galvenais ir ar cilvēkiem runāt, lai tas arī skan naivi un vienkārši. Runāt patiesi un cilvēkus nemānīt. Jo es nedomāju, ka būtu nepieciešams kaut kas jauns likumos — tie atbilst visiem Eiropas Savienības un Eiropas Padomes nosacījumiem. Ar cilvēkiem ir jārunā, tāpēc man šī retorika, ka “šīs būs partijas, kas uzrunās latvisko vēlētāju” likās nepieņemama. Tas ir nepareizi un arī negodīgi, ņemot vērtā to, kāda ir mūsu sabiedrība.

Vai jūs redzat 9.maiju kā Latvijas kultūras telpas sastāvdaļu? Jo tas tomēr ir zināms simbols daļai cilvēku.

Okupācija ir Latvijas valsts noliegums. Lai vēsture neatkārtotos, par to nedrīkst aizmirst. Un par to nav diskusiju. Ja kāda cilvēku grupa uzskata, ka viņiem noteikti ir jātiekas 9.maijā, jo tas datums saista viņus kopā, es domāju, ka šeit tad ir jārunā par toleranci. Lai viņi tur iet, man taču nav jāiet skatīties. Es varu braukt skatīties vācbaltu pilis, latviešu sētas vai pareizticīgo baznīcas, nevis skatīties, kā cilvēki dejo pie pieminekļa.

Problēma, par ko ir jādomā, — šis piemineklis un 9.maijs kļūst par identitātes zīmi tiem, kam tā nav jaunība. Tiem, kas meklē tur savu identitāti. Arī tas prasa laiku un gatavību runāt.

Kas vēl bez nacionālās valsts, jūsuprāt, ir sāpīgie punkti, par ko trim partijām būs visgrūtāk vienoties?

Par programmas virzieniem strīdu nebūs. Būtisks jautājums — kā programmu realizēs. Ja šī apvienība grib piedāvāt jauno politisko kultūru, tai ir jāsāk ar sevi. Ja visi redz, ka politikā trūkst kompetences, jautājums — kādi būs mehānismi, lai kompetence politikā ienāktu. Ja viss cīniņš ir par to, kurš kuru krēslu dabūs, tad atkal nekas nenotiks. Ja premjerministram nebūs iespējams izvēlēties spējīgāko ministru, tam mēs turpināsim ar to sistēmu, kur Latvija lielā mērā ir pašlaik.

Ja partiju konsolidācija neizdodas, kāds ir jūsu plāns B?

Plāns B ir. Bet ir tāda tradīcija plānus B nekad neatklāt.

Vai jums apkārt ir cilvēku grupa, kas B plāna gadījumā var nest šo jūsu „normālas politikas” skatījumu Latvijas politiskajā telpā?

Vai jautājums pēc būtības ir — taisīt vai netaisīt jaunu partiju? Man šķiet, ka tas pat būtu vienkāršāk. Bet grūtos brīžos, kādi pašlaik ir Latvijai, cilvēki saliedējas. Un sabiedrībā ir jūtams pieprasījums konsolidācijai, tāpēc ir jāatmet visi kašķi.

Vai Ēlerte politikā ir bīstama?

Es domāju, ka ir jādara viss, lai politiķi būtu sabiedrības pārstāvji. Lai pastāvētu šī pārstāvniecības saikne. Vislielāko kaiti šai saiknei ir nodarījuši varas centri, kas ir ārpus demokrātiskās kontroles. Un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai šie centri nevarētu ietekmēt un nevarētu degradēt politiku.