Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI
Elektroniskā publicēšana, kas nodrošina ļoti ātru informācijas apmaiņu un nojauc atšķirības starp autoru un lasītāju, Latvijas gadījumā interneta diskusijās laikam nozīmē arī daļēju atšķirības noņemšanu starp varas pārstāvi un sabiedrību.
Laiks rit ātri, un esam jau pieraduši pie e-pasta, elektroniskajām avīzēm, grāmatām utt. Kādas pārmaiņas cilvēku komunikatīvajā dzīvē ievieš mūsdienu informācijas tehnoloģijas? Kā šīs tehnoloģijas iespaido cilvēku uztveri un kā uztvertais maina viņu dzīves stilu? Savukārt, kā šādas pārmaiņas ietekmē to, kā tiek organizēta valoda?
Visoriģinālākais skaidrojums par šo tēmu pieder Maršalam Makluanam (Marshall McLuhan), kurš savā sešdesmitajos gados izdotajā grāmatā Understanding Media[1], savdabīgi, bet ļoti saistoši paredz, kā elektroniskie mediji ietekmēs cilvēku dzīves veidu nākotnē. Viņam pieder mūsdienās tik zināmi termini un metaforas, kā “mediji”, “informācijas laikmets” un “globālais ciemats”. Makluans skaidro, ka rakstāmmašīnai (kā tehnoloģiskai ierīcei) bijusi ietekme uz to, kā autori sacer, vai arī telefonam (kā tehnoloģiskai ierīcei) bijis iespaids uz to, kā cilvēki sazinās. Viņš apgalvo, ka šīs ierīces, pašas par sevi, kaut ko cilvēkam vēsta – par laikmetu, kurā tas dzīvo. Latviski grūti tulkojams ir viņa spārnotais teiciens – medium is the message (medijs pats ir vēstījums vai doma starp rindām; citiem vārdiem, tas, pats par sevi, kaut ko izsaka), kas nozīmē, ka šie mediji (vārda plašākā nozīmē, piemēram, dzelzceļš, elektrība vai telefons) neatgriezeniski ir priekšspēle jauniem sociālās dzīves, uzvedības un valodas lietojuma paraugiem. Makluans min piemēru par elektrisko spuldzīti – tai nav vēstījuma satura, bet tā padarīja iespējamu beisbola maču vēlā vakara stundā! Tas, savukārt, kaut ko vēstot pats par sevi.
Līdzīgi var analizēt to, kā uz sociālo vai verbālo uzvedību iedarbojas komunikācija ar datora un interneta starpniecību (faktiski Makluans paredzēja šāda medija radīšanu). Daudz diskutēts par interneta valodas veidošanos, tomēr, vēl nav pilnīgas vienprātības par to, vai elektroniskā rakstīšana vairāk pieder pie rakstu valodas vai sarunvalodas. Neilgi pēc tam, kad rakstāmmašīnu nomainīja datorpublicēšana (angļu val. desk-top publishing), internets ieviesa elektronisko publicēšanu, t.i. iespēju publicēt darbus elektroniskā formātā vai diskusiju forumu gadījumā – pat momentānu on-line publikāciju. Kā tas ietekmē tradicionālo lasītāju, kurš tik īsā laikā spēj izlasīt sarakstītu darbu, pārrunāt to ar autoru un publicēt savu vērtējumu par izlasīto? No otras puses, kā tas ietekmē autoru, kurš kļūst viegli pieejams, zaudējot distanci ar lasītāju? Marks Posters[2] (Mark Poster) min, ka klasiskā drukāšana mēdz būt saistāma ar racionāla, patstāvīgi domājoša indivīda veidošanu, kas ir modernas demokrātijas priekšnoteikums. Pēc viņa domām, elektroniskā rakstīšana turpina šo ievirzi, ko, faktiski varam piedzīvot arī Latvijā tik populāros interneta dialogos starp autoriem un lasītājiem vai pat varas pārstāvjiem un tautu. Interesanti, ka Latvijā ir bijis gadījums, kad interneta forums nav ticis pienācīgi uzraudzīts, kā rezultātā varas pārstāvis ticis aizvainots un griezies tiesā. Vai šāds starpgadījums ir mazinājis šī medija efektivitāti? Cita lieta, ka nekontrolētas on-line debates var dot vaļu naidam. Piemēram, avīzes New York Times interneta versijas forumu noteikumi brīdina, ka naidīgas piezīmes tiks nekavējoties dzēstas. Latvijā, šķiet, viss iet pašplūsmā, līdz ar to varētu teikt, ka interneta forumu diskurss bieži var būt orientēts ne uz konstruktīvu un saturīgu diskusiju, bet uz autoritātes pieejamību ar mērķi šo autoritāti izaicināt nelabvēlīgā formā. Tas savukārt, kā teiktu Makluans, kaut ko vēsta pats par sevi. Varbūt tieši to, ka internets veicina demokrātiju, kas brīžiem mijas ar visatļautību? Ir skaidrs, ka demokrātija bez likuma varas un noteikumiem (arī internetā) būtu nepilnīga.
Nobeigumā uzsvēršu, ka elektroniskajā rakstīšanā Posters kā svarīgu atzīmē atšķirības nojaukšanu starp autoru un lasītāju (vai Latvijas gadījumā, arī starp varas /sabiedrības pārstāvi un sabiedrību?). Tradicionāli autors ir autoritāte, bet lasītājs – kritiķis. Tomēr elektroniskā rakstīšana (internetā) izaicina šo kanonizēto diskursa modeli, jo lasītājs var brīvi uzrunāt autoru, tā rezultātā samazinot pārdomu un atbildes sagatavošanas laiku, ko piešķir uz papīra iespiestais darbs. Līdz ar to, samazinoties šim pārdomu laikam un distancei, lasītājs un autors pieņem jaunu identitāti un, manuprāt, arī savādāku komunikatīvo uzvedību un domāšanu, un pakļaujoties ātrumam, transformē eksistējošā diskursa paraugus.
____________________
[1] McLuhan, Marshall (1994[1964]). Understanding Media. Cambridge. Mass.: MIT Press
[2] Poster, Mark (1995). The Second Media Age. Cambridge, Mass.: Polity Press