Raksts

Eksperimentāls caurspīdīgums


Datums:
10. marts, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Fabrizio Angius

Būtu žēl, ja šis patiesībā izrādītos Dienas eksperiments, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju uz eksperimentu, nevis patiesi izzinātu citādi nepieejamu realitātes daļu.

Es nebalsošu ne par, ne pret, kā to aicina Diena, stāstot par savu eksperimentu, kurā vērtēs skolotāju darba kvalitāti, un tāpēc skolēnu vidū meklē aģentus slēpta ieraksta izdarīšanai mācību stundās.

Žurnālistikas eksperimenti vienmēr rada jautājumus par profesionālo ētiku. Te nebūs pārāk daudz atbilžu, tikai jautājumi par šāda eksperimenta riskiem, jo atbildes uz tiem neatradu redakcijas skaidrojumā.

Neitralitātes risks

Es pilnīgi atbalstu nepieciešamību žurnālistiem ik pa laikam veikt eksperimentus, ja svarīga informācija nav iegūstama citā ceļā. Bet vai šajā gadījumā tā ir? Es pilnīgi piekrītu Dienas Mediju galvenajam redaktoram Guntim Bojāram, ka diezin vai skolā ir kas slēpjams[1]. Ar abām rokām balsoju par skolotāju darba kvalitātei veltītu diskusiju, kura pavirzītos tālāk par Dienas izsaucienu „vajadzīgs jauna veida skolotājs!” Ar tām pašām abām rokām esmu gatava aizstāvēt arī šīs diskusijas kvalitāti, ja argumenti balstās uz eksperimentu.

Taču auditorijai ir tiesības zināt, vai profesionālā ētika ievērota visos eksperimenta posmos — attiecībās ar avotiem, informācijas vākšanas procesā, informācijas pasniegšanā.

Šis ir slēptais ietvertais eksperiments, proti, tāds, kurā vide nezina, ka tiek novērota, un kurā neviens nezina, kurš ir žurnālists. Skolēni aģenti spēlē žurnālista lomu, jo nodarbojas ar informācijas vākšanu. Nav zināms, kā pārbaudīs Dienas aģentu motivāciju. Korekti veiktā eksperimentā ir jābūt skaidri noteiktam novērojuma plānam un kritērijiem. Ja informācijas avots pats nāk no novērojamās vides, tad ļoti lielas problēmas var radīt neitralitātes zaudēšana, nespēja bez iesaistīšanās, bez provokācijas fiksēt realitāti. Tādā gadījumā iegūtā informācija mainās, ir ietekmēta, tā vairs neatveido, bet konstruē realitāti. Ja izzūd robeža starp realitātes atspoguļošanu un tās radīšanu, tā ir parasta ziņu taisīšana, nevis patiesības rādīšana.

Atkarības riski

Eksperimenta kvalitāte, tā veidošanas ceļš ir ļoti atkarīgs no mērķa. Es šaubos par diviem jautājumiem. Pirmais: vai vajadzēja izmantot skolēnus?

Bērnu iesaistīšana vienmēr ir riskanta. Ne velti profesionālā ētika runā par žurnālista atbildību izvērtēt, vai nepilngadīgs informācijas avots spēj adekvāti izprast savas rīcības sekas, vai izprot savu lomu, vai tas ir pietiekami aizsargāts eksperimenta laikā un pēc tā. Arī vecāku atļauja, kas tiek prasīta par 16 gadiem jaunākiem bērniem, to nevar garantēt. Slēpto ierakstu stundās varēja veikt citi vides pārstāvji — vecāki, kādi ieinteresēti skolotāji, skolas darbinieki.

Skolēni ir ieinteresētas personas. Lai kādu avotu žurnālisti izmantotu, saņemot materiālu no iesaistītas personas, ir liels risks nonākt sava avota izpratnes, rīcības, citu mērķu atkarībā. Gan jau skolēni pieteiksies veikt stilīgu eksperimentu. Jautājums, vai viņu mērķi sakritīs ar redakcijas mērķiem, vai viņi šo eksperimentu veiks to pašu iemeslu dēļ, kāpēc to vēlas redakcija. To ir ļoti grūti pārbaudīt.

Otrais jautājums: vai iegūtā informācija sniegs atbildes uz eksperimenta jautājumiem? Vai tā dos pamatu secinājumiem? Redakcija nav formulējusi un pamatojusi savus skolotāju kvalitātes vērtējuma kritērijus. Projekta skaidrojumā gan teikts: „Vai, piemēram, tiek likts lietā modernas izglītības pamatprincips, ka pedagogs nav šefs, bet skolēns — dumjš bērnelis, ka viņu starpā jāvalda sadarbības modelim?” Diskusija ir ļoti vajadzīga, bet šaubos, vai dažu stundu ieraksts dos tādu materiālu, pēc kura var izdarīt vispārīgus secinājumus. Redakcija nesaka, cik garš būs eksperiments. Uzdodot tik būtiskus jautājumus, būtu svarīgi, ka pētījums aptver ilgāku laiku. Tādi nav nekāds retums žurnālistikā. Vienas vai dažu stundu ieraksts var dot pamatu tālākiem pētījumiem, bet būt pilnīgi nederīgs lielāku secinājumu izdarīšanai. Tas ir vēl viens risks — žurnālistam kļūt atkarīgam no iegūtā materiāla robežām. Skolotāju un skolēnu attiecību, darba metožu, to efektivitātes vērtēšana nav tāds pats eksperiments kā Nekā personīga ideja izlikt svarīgu iestāžu novērošanas kameru redzamības lokā mugursomu un gaidīt, kad apsargi reaģēs uz iespējamiem terorisma draudiem.

Šova risks

Eksperiments izraisīja virmošanu jau no pirmās aģentu rekrutēšanas dienas. Bažas izteica skolotāju arodbiedrība. Sekoja redakcijas stāsts par pieteikšanās aizkulisēm un skaidrojums, ka citādi nav iespējams uzzināt, kas notiek klasēs, „kad skolotājs aizver aiz sevis durvis”. Diemžēl nesekoja skaidrojums par citiem jautājumiem. Ētiskums tika pamatots ar apgalvojumu, ka tiks slēptas skolas un klases un neviens nezinās, kur un kad veikts ieraksts. Pamazām stāstiņi ap eksperimentu aizēnoja tā definēto problēmu. Uzmanība ir pievērsta, un pasākums kļuvis par vietējo šoviņu. Varētu pieļaut, ka informācijas pārbagātības laikā par katru avīzes rakstu jārada šovs, lai vispār pievērstu tam auditorijas uzmanību.

Ceru, ka plašāki eksperimenta gaitas skaidrojumi sekos, kad iegūtais materiāls būs apkopots un būs iespējams novērtēt pētījumā iegūto saturu un tā kvalitāti. Būtu žēl, ja svarīgas problēmas izpēte pārvērstos seriālā par labajiem un sliktajiem, vainīgajiem un bezvainīgajiem. Būtu žēl, ja šis patiesībā izrādītos avīzes eksperiments, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju uz eksperimentu, nevis patiesi izzinātu citādi nepieejamu realitātes daļu.

__________________________

[1] http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/kapec-eksperiments-kads-merkis


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!