Foto: Browser
Ekonomisko attīstību nedrīkst uzskatīt par garantētu. Lai veidotu izaugsmi veicinošu ekonomisko politiku, valdībai būs nepieciešama lielāka izpratne par tirgus mehānismu darbību un iespējamajām nepilnībām.
Galvenās ekonomiskās politikas prioritātes nākamajiem četriem gadiem var klasificēt sekojoši:
budžeta konsolidācija;
darba vietu radīšana;
ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģija jeb vīzija.
Budžeta konsolidācija[1]
Latvijas valsts nedzīvo atbilstoši saviem ienākumiem. Šī gada prognozētais konsolidētā budžeta deficīts ir 8,5% no IKP. Proti, deficīta galvenais cēlonis ir ekonomiskā recesija, kuras ietekmē budžetā būtiski samazinājās nodokļu ieņēmumi. Deficīta samazināšana līdz sapratīgajiem 3% no IKP prasa budžeta konsolidāciju par 5,5% no IKP. Tas ir nopietns izaicinājums. Salīdzinājumam — 2010. gadā Veselības ministrijas budžets ir 3,7% no IKP.
Taču ir vismaz trīs iemesli, kāpēc budžeta deficīts jāsamazina.
Pirmais un sabiedrībā visvairāk apspriestais iemesls ir vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Jāatgādina, ka šī vienošanās paredz deficīta samazināšanu līdz 6% no IKP 2011. gadā un līdz 3% no IKP — 2012. gadā. Nebūtu arī lieki atgādināt, ka vienošanos ar aizdevējiem pēc būtības ir atbalstījušas visas lielākās politiskās partijas. Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība noslēdza līgumu ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK). Gandrīz visas lielākas partijas — Tautas partija (TP), Saskaņas centrs (SC), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Tēvzemei un brīvībai/LNNK (TB/LNNK) un Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC), izņemot Jauno laiku (JL), 2008. gada novembrī balsoja par starptautisko aizdevumu. Pēc tam arī JL, konkrēti — Valda Dombrovska (JL) valdība, uzņēmās pildīt saistības ar aizdevējiem. Kāpēc aizdēvēji tik neatlaidīgi uzstāj uz budžeta deficīta samazināšanu? Pamatā ir vēl viena Godmaņa valdības izvēle — tā saucamā „iekšējā devalvācija”. Lai izslēgtu nominālās devalvācijas iespēju un līdz ar to nodrošinātu ilgtermiņa uzticību Latvijas finanšu sistēmai, nepieciešams pievienoties eiro zonai. Savukārt, lai pievienoties eiro, nepieciešams izpildīt Māstrihta kritērijus, tajā skaitā — prasību, ka budžeta deficītam jābūt zemākam par 3% no IKP.
Otrkārt, jāatgādina, ka budžeta deficītu sedz, valstij aizņemoties naudu. Tas nozīmē valsts ārējā parāda pieaugumu. Te ir divi momenti: parāda apkalpošanas izmaksas un riski, kas asociējami ar pārmērīgo parādu. Pirmkārt, par parādu jāmaksā procentu maksājumi. Jo lielāks ir parāds, jo lielāki ir procentu maksājumi, kas nozīmē augstākus nodokļus vai mazāku finansējumu vērtīgām valsts programmām. Pat ņemot vērā plānoto budžeta konsolidāciju, valsts ārējais parāds tuvākajos gados pieaugs līdz aptuveni 60% no IKP. Pieņemot, ka par to jāmaksā 5% gadā, ikgadējā parāda apkalpošanas cena būtu 3% no IKP. Skaidrs, ka kavēšanās ar budžeta konsolidāciju palielinās valsts parādu un tā apkalpošanas cenu. Otrkārt, pārmērīgā valsts parāda rezultātā pieaug suverenā defolta risks. Citiem vārdiem, finanšu tirgus sāk rēķināties ar iespēju, ka valsts ar pārāk augstiem parādiem aizņēmumu neatmaksās. Lai kompensētu suverēnā defolta risku, investori pieprasīs augstākas procentu likmes, kas, savukārt, nozīmēs augstākas parāda apkalpošanas izmaksas. Labs piemērs tam ir Grieķija. Diemžēl Latvija drīz sasniegs parāda līmeni, kurš jaunattīstības valstīm ir uzskatāms par bīstamu — 60% no IKP. Augšminētie apsvērumi kļūs ļoti svarīgi jau tuvāko gadu laikā, jo starptautiskajos tirgos vajadzēs pārfinansēt samērā lēto starptautisko aizdevumu.
Trešais iemesls — morālais aspekts. Nespēja laicīgi atrisināt ar budžeta konsolidēšanu saistītas problēmas nozīmē, ka tās ir pārliktas uz mūsu bērnu pleciem, kuriem pārāds būs jāatmaksā caur augstākiem nodokļiem vai mazākiem tēriņiem par sabiedriskajiem labumiem. Tas, cik šāda rīcība ir pieņemama, protams, ir atkarīgs no katra cilvēka morālajiem standartiem.
Ir četri veidi, kā panākt budžeta konsolidāciju, bet tikai divi no tiem būs pieņemami aizdevējiem. Tie ir, pirmkārt, nodokļu ieņēmumu palielināšana, paaugstinot nodokļu likmes un/vai paplašinot nodokļu bāzes (t.i., ar nodokļiem apliekamos ienākumus), un, otrkārt, budžeta izdevumu samazināšana.
Pārēji divi veidi ir labāka nodokļu administrēšana jeb cīņa ar „ēnu ekonomiku” un ekonomiskā izaugsme. Abi šie veidi samazinās budžeta deficītu kā procentu no IKP. Taču galvenā problēma ir tāda, ka drošu un prognozējamo recepšu „ēnu ekonomikas” un ekonomiskās izaugsmes lauciņos nav. Tas nozīmē, ka aizdevēji diez vai akceptēs „konsolidēšanu”, kas ir balstīta uz solījumiem pelnīt vai cīnīties ar „ēnu ekonomiku”.
Darba vietas
Gandrīz katrs piektais Latvijas iedzīvotājs ir darba meklētājs. Nav jābūt ekspertam ekonomikā, lai saprastu, ka bezdarbs rada nopietnas ekonomiskās un sociālās problēmas. Skaidrs, ka bezdarba līmenis ir cieši saistīts ar notiekošo ekonomikā. Uzņēmumiem palielinot ražošanas apjomus, palielināsies arī pieprasījums pēc darbaspēka. Līdz ar to iespējamus rīcības plānus var plaši klasificēt četrās kategorijās.
Pirmkārt — eksports. Atklājot jaunus eksporta tirgus, Latvijas uzņēmumi var realizēt jaunas peļņas iespējas, kas palielinās pieprasījumu pēc darbaspēka un samazinās bezdarba līmeni.
Otrkārt — darba vietas varētu radīt uzņēmumi, kuri pamatā strādā vietējā tirgū un konkurē ar importētajām precēm. Īstermiņa pieprasījums pēc vietējās produkcijas var palielināties, tikai mainoties relatīvo cenu struktūrai. Citiem vārdiem, patērētāji „pārslēgsies” uz pašmāju precēm, ja to cena samazināsies salīdzinājumā ar importētās produkcijas cenām. To var panākt vai nu deflācija (jeb zemāks inflācijas līmenis, salīdzinot ar partnervalstīm) vai nominālā devalvācija.
Treškārt — jaundibinātie uzņēmumi var radīt jaunas darba vietas. Tomēr varētu būt, ka dažādu finanšu tirgus nepilnību rezultātā jauniem un ambicioziem uzņēmējiem ir grūti piesaistīt finansējumu, lai realizētu savas biznesa idejas.
Ceturtkārt — varētu būt, ka bezdarbs ir „strukturāls”, tas ir — liela daļa bezdarbnieku nevar atrast darbu tāpēc, ka viņu cilvēkkapitāls — iemaņas, izglītība, prasmes — nav atbilstošs darba tirgus pieprasījumam. Šajā gadījumā liela loma būtu tā saucamajām „aktīvajām darba tirgus programmām”, piemēram, jauno kvalifikāciju apgūšanai.
Ilgtermiņa ekonomiskās politikas redzējums
Viena no šīs krīzes ilgtermiņa sekām, visticamāk, būs „zaudētā dekāde”. Elementāri aprēķini, izmantojot SVF pamatscenāriju, liecina, ka 2006. gada IKP līmeni Latvija varētu sasniegt tikai 2016. gadā. Prognozējams, ka palielināsies ienākumu distance starp Latviju un tās kaimiņvalstīm. Visticamāk, šī krīze arī pieliks punktu uzticībai tā saucamajai Washington consensus — idejai, ka tirgus mehānismi nodrošinās ātru ekonomisku izaugsmi, ja tiks radīti daži minimāli priekšnosacījumi, piemēram, makroekonomiskā stabilitāte. Acīmredzot, ekonomisko attīstību nedrīkst uzskatīt par garantētu. Valdībām, tajā skaitā arī Latvijas valdībai, lai veidotu izaugsmi veicinošu ekonomisko politiku, ir nepieciešama lielāka izpratne par tirgus mehānismu darbību un iespējamajām nepilnībām.
_________________________
[1] Šī prioritāte ietilpst ari sociālā budžeta konsolidāciju un no tā izrietošām sociālās apdrošināšanas sistēmas problēmām. Te šie jautājumi nav aplūkoti atsevišķi.