Raksts

Eiroskepticismam nav pamata


Datums:
28. marts, 2002


Foto: A.Jansons

Strikti vērtējot, Latvija jau sen vairs nav suverēna, jo tā nav izolēta no citām valstīm, vēl vairāk, tā ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Eiropas Padomes, ANO un citu organizāciju locekle, kuru lēmumi Latvijai ir saistoši.

Ar šo rakstu vēlos oponēt Lauras Ķezēnas rakstam “Vai eiroskepticisms Latvijā ir pamatots?”. Es centīšos atspēkot autores minētos eiroskepticisma argumentus.

Kā pirmo argumentu autore min to, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) iznīcinās Latvijas zemniekus. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka Latvijā lauksaimniecībā nodarbināti ir apmēram 15% iedzīvotāju, kas dod tikai apmēram 4% no IKP. Ir skaidrs, ka, strādājot ar šādu ekonomisko lietderību, agrāk vai vēlāk Latvijas lauksaimniecība iznīks arī bez Latvijas dalības ES. Tajā pašā laikā Latvijā ir arī lielas zemnieku saimniecības, kas atbilst ES standartiem un kas spēs pat ļoti labi konkurēt ES brīvā tirgus apstākļos, it īpaši, ja ņem vērā, ka lauksaimniecības produkti ES ir visumā ievērojami dārgāki kā Latvijā. Arī Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumi kandidātvalstīm lauksaimniecībā viņus neiznīdēs, kā rakstā portālam politika.lv atzina Kristīne Gaugere – tie nav nemaz tik diskriminējoši. Tāpēc tā vietā, lai noveltu vainu uz ES, kas iznīcinās Latvijas zemniekus, daudz aktīvāka rīcība būtu sagaidāma no Latvijas valdības, piemēram, iestājsarunās ar ES vai, piemēram, rīcība, kas varētu atrisināt nodarbinātības problēmas Latvijas laukos, kuras dēļ tik daudzi ir spiesti nodarboties ar lauksaimniecību.

Lai arī ES nav iekšējās robežkontroles, tomēr tas neveicina, kā autore min, kontrabandas un narkobiznesa attīstību. Tās vietā ES ir izveidojusi stingru ārējo robežkontroli, kāda būs arī uz Latvijas robežas, kas būs ES ārējā robeža. Turklāt Latvija no ES caur strukturālajiem fondiem ir saņēmusi ievērojamu palīdzību šo robežu izbūvē, kā arī dažādiem citiem projektiem noziedzības, piemēram, korupcijas apkarošanā. Jāatzīmē, ka šie līdzekļu apjomi tikai palielināsies, kad Latvija būs ES dalībvalsts, jo arī ES nav ieinteresēta, lai caur tās robežas kādu vāju posmu tajā ieplūstu kontrabanda. Tā kā varam būt droši, ka pēc iestāšanās ES, kontrabandas apjomi tikai samazināsies. Noteikti ir jāņem vērā arī fakts, ka narkobiznesu sen vairs nevar apkarot, aizturot atsevišķus narkodīlerus uz valstu robežām, bet šīs problēmas atrisinājums slēpjas organizētās noziedzības un lielo narkotīklu apkarošanā. Šim nolūkam ir izveidota Eiropas policija – Eiropols, kas pēc iestājas ES, apkaros noziedzību, tai skaitā narkobiznesu, korupciju un kontrabandu, arī Latvijā.

Arī apgalvojumam, ka imigrācija “palielināsies līdz neaprēķināmiem apjomiem” nav pamata. Man grūti iedomāties situāciju, kad bariem Eiropas attīstīto valstu iedzīvotāju (arī imigrantu) plūstu uz Latviju, jo kāpēc gan kādam imigrantam brīvas personu kustības apstākļos vajadzētu izvēlēties nabadzīgo Latviju bagāto Rietumeiropas zemju vietā? Tāpat es apšaubu iespējamo straujo “smadzeņu noplūdi”, ko pareģo autore. Patiesībā jau tagad augsti kvalificēti speciālisti, piemēram, IT jomā var itin viegli atrast darbu Eiropā, bet šī “smadzeņu noplūde” nav sasniegusi neaptveramus apjomus. Kāpēc? Tāpēc, ka šo speciālistu pietrūkst arī Latvijā, un arī šeit viņi var sev nodrošināt konkurētspējīgu iztiku.

Savukārt runājot par drošību ES kontekstā, noteikti ir arī jāatceras ES dibināšanas apstākļi. Tā tika dibināta nevis kā organizācija, kas nodrošina ārējo drošību (militāra alianse), bet gan kā organizācija, kas, balstoties uz ekonomiskiem apsvērumiem, nodrošina savstarpēju politisko izpratni, izslēdzot militāra konflikta iespējamību dalībvalstu starpā. Šī ekonomiskā sadarbība ir laika gaitā pāraugusi tikpat stingrā politiskā sadarbībā. Tāpēc Latvija, iestājoties ES, ne tikai apliecinās savu piederību Rietumiem, garantējot savstarpējo mieru arī Baltijas reģionā, bet palīdzēs nostiprināt arī savu iekšējo politisko stabilitāti un drošību. Tas, manuprāt, Latvijai kā jaunai valstij ir īpaši nozīmīgi.

Autore uzskata, ka Latvija līdz ar iestāšanos ES zaudēs arī savu suverenitāti. Pat tad, ja mēs neaplūkojam suverenitātes jautājumu pārāk niansēti, varam redzēt, ka, iestājoties ES, mēs savu suverenitāti nevis zaudēsim, bet tieši otrādi – vairosim. Tā kā mums vienmēr būs apkārt citas valstis un arī divas lielas konfederācijas (ES un NVS) un, ja mēs gribēsim ar šīm ekonomiskajām zonām jebkādā veidā ekonomiski sadarboties, mums nenovēršami nāksies pakļauties to standartiem un noteikumiem bez jebkādiem iebildumiem, jo pretējā gadījumā ar mums vienkārši nesadarbosies. Taču, esot ES, mums nevis tiks uzspiesti Briselē pieņemtie lēmumi, kā to atzīmē autore, bet gan mēs paši, protams, ņemot vērā arī mūsu valsts izmērus, piedalīsimies šo lēmumu pieņemšanā. No daļas suverenitātes zaudēšanas mūsdienās nav iespējams izvairīties – strikti vērtējot, Latvija jau sen vairs nav suverēna, jo tā nav izolēta no citām valstīm, vēl vairāk, tā ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Eiropas Padomes, ANO un citu organizāciju locekle, kuru lēmumi Latvijai ir saistoši.

Taču visnepārliecinošākais autores arguments ir par nacionālās identitātes zaudēšanu. Neatkarīgi no tā, Latvija būs ES, vai nē, latviešu identitāte ir atkarīga tikai no mums pašiem – kamēr vien jutīsimies latvieši, šī identitāte dzīvos.

Lai arī ne visas lietas ES ir patīkamas, tomēr ir jāatzīst, ka Latvijai nav labākas alternatīvas par ES, tādēļ arī uzskatu, ka eiroskepticismam Latvijā nav pamata.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!