Raksts

Eiroskepse un Eiropas nākotne


Datums:
01. jūnijs, 2004


Autori

Veiko Spolītis


Foto: E.Rudzītis © AFI

Eiroskeptiķu niša EP ir pietiekoši mazskaitlīga un odioza, lai ar to Eiropas līmenī neviens nopietni nerēķinātos. Latvijas eiroskeptiķi man atgādina lieliniekus – abi runā par sev netīkamas iekārtas sagraušanu, tikai vieni piedāvāja celt “jaunu pasauli”, kamēr eiroskeptiķi piedāvā vienkārši apstāties.

Ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas masu saziņas līdzekļos ar Eiropas Savienību saistītie jēdzieni nereti tiek analizēti aplami jeb statiski, kaut gan Eiropa un ES ir visnotaļ dinamiski jēdzieni. Tā jāanalizē arī eiroskepses fenomens – šodienas ES ir pietiekošs skaits eiroskeptisku politiķu, kuri cenšas pievērst uzmanību ES nepilnībām un tās parlamentārām metodēm novērst, un ir arī minoritāra politiķu kopa, kura, ienīstot ES kā politisku veidojumu, uzstāj uz tiesībām no tā izstāties.

Runājot par eiroskeptiķiem, mēs saskaramies ar cilvēku kopām Eiropas valstīs, kuras ir konsekventi tradicionālas savos uzskatos, visumā vienvalodīgas un piekopj populistisku politiku, cenšoties iegūt varu. Kaut gan eiroskeptiķu netrūkst vai visās ES dalībvalstīs, šie uzskati ir galvenokārt izplatīti Anglijā, Ziemeļvalstīs un jaunajās ES dalībvalstīs. Papildus jāpiemin, ka eiroskeptiski noskaņoti ir arī Norvēģijas un Šveices (tieši vācu valodā runājošo kantonu) pilsoņi. Varētu secināt, ka eiroskepticisma pamats ir “Eiropas kluba jauno biedru” neapmierinātība ar spēles noteikumiem, un vēlme ar populistisku rīcību pievērst sev vēlētāju uzmanību.[1] Lai arī pastāv atšķirības starp “pārtikušo” un jauno dalībvalstu eiroskeptiķiem, tam pievērsīšos vēlāk. Tradicionālie politiskās rekrutācijas kanāli eiroskeptiķiem ir nepieejami, jo politisko personu izsijāšana līdz varas gaiteņiem notiek ilgākā laika periodā. Eiroskeptiķi ir šādā ziņā revolucionāri noskaņoti, jo nav mierā ar tradicionālo un sabiedrības vairākuma pieņemto lietu kārtību. Šīs cilvēku kopas vieno neapmierinātība ar tradicionālās politiskās un ekonomiskās sistēmas izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrību. Lai gan globālo ekonomisko režīmu (PTO, PB, SVF) un stagnējušo labklājības valstu ekonomisko modeļu ietekme nav atkarīga no ES darbības, savienības atpazīstamība un ierēdniecības aparāts kalpo par labu ideju ģeneratoru eiroskeptiski noskaņotu cilvēku darbībai.

Cik izplatīts ir eiroskepticisms?

Tiek uzskatīts, ka ar ES demonizējošu kampaņu palīdzību eiroskeptiķi spēja “noraut” Norvēģijas dalību ES, Šveices dalību Eiropas kopējā ekonomiskajā telpā (EEA), Īrijas Nicas līguma pirmo ratifikāciju un eiro ieviešanu Dānijā un Zviedrijā. Kopš 1979.gada, kad ES parlaments tika pirmo reizi ievēlēts tiešajās vēlēšanās, eirospeptiķi ir bijuši izteikta ES parlamenta minoritāte. Lai gan Zviedrijas bankas bijušais direktors kopā ar domubiedriem tikko izveidojis eiroskeptisku partiju Zviedrijā (Jūnija saraksts), tā līdz šim nav spējusi sevi reģistrēt biedru mazskaitlības dēļ. Nelielas ir arī citas Eiropas eiroskeptiskās partijas, un par patiesi vērā ņemamiem politiskiem spēkiem sevi var saukt tikai dažas Francijas un Lielbritānijas partijas. Eiroskeptiskā Le Pena “Nacionālā Fronte” ir Francijas galēji labēja partija, kura ir pret Turcijas iespējamo dalību ES un vēlētos kopējās lauksaimniecības politikas vietā izveidot muitas barjeras pārtikas importam Francijā. Sava līdera uzskatu dēļ lepeniešus savās rindās īsti nevēlas redzēt neviens Eiropas politiskais spēks. Līdzīgi Francijā slavas norietā esošā Komunistiskā partija ir eiroskeptiska, jo iestājas pret kapitāla un preču brīvu kustību, kā arī pret labklājības valsts demontāžu, un darbojas Eiropas Apvienotajā kreiso grupā. Britu konservatīvie ir lielākā eiroskeptiski noskaņotā partija ES dalībvalstīs. Toriji tradicionāli ir bijuši pret varas centralizāciju un apstrīdējuši britu un kontinentālās Eiropas likumdošanu savietojamību. Tomēr sakāve pēdējās divās nacionālajās vēlēšanās pēc kārtas ne tikai ietekmēja izmaiņas partijas vadībā, bet arī ļāva jaunajam līderim pirms 2004.gada Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām noslēgt pirmsvēlēšanu savienību ar konservatīvo Eiropas Tautas Partijas bloku. Tādējādi lielākā eiroskeptiski noskaņotā partija Eiropā ir atskārtusi, ka atslēga nokļūšanai Vestminsteras pozīcijā slēpjas arī konstruktīvā darbībā EP.

Šobrīd ES parlamentā “patiesie eiroskeptiķi” ir apvienojušies Eiropas Demokrātu un dažādo spēku grupā (EDD). Par “patiesiem eiroskeptiķiem” šīs grupas pārstāvjus var saukt kaut vai šādu iemeslu dēļ – viņi savās valstīs notiekošajās likstās vaino ES, tā cenšoties iegūt protesta vēlētāju balsis, un kā savu galamērķi uzstāda izstāšanos no ES. Šī kopa EP sastāv no trīs Dānijas ierēdņiem, trīs Nīderlandes protestantu mācītajiem, trīs Anglijas izbijušiem uzņēmējiem, un astoņiem Francijas pārstāvjiem, no kuriem pieci ir zemnieki un trīs – Francijas valdošās Rassemblement Pour la Republique partijas atkritēji. Šobrīd šie kabatas partiju pārstāvji 786 deputātu parlamentā ar savām 17 balsīm veido vismazāko deputātu grupu. Piemēram, nākošajai un skaitliski mazākajai Neatkarīgo deputātu grupai ir 44 balsis.

Eiroskepse jaunajās dalībvalstīs

Līdzīgi kā Eiropas rietumvalstīs, arī austrumos viens no eiroskepses iemesliem ir meklējams dažādu politisko spēku un personāliju nepatikā ne tikai pret ES darbības mehānismiem, bet arī izaicinājumiem, kurus ir sagādājusi brīvā preču un kapitāla kustība. Problēma ir tā, ka ES attīstība ir dinamiska un ir nesaraujami saistīta ar izaicinājumiem, kas mūsdienās jārisina nācijvalstīm, tāpēc vienkāršāk šķiet noliegt visu jauno un palikt pie vecām un pārbaudītām pārvaldes metodēm. Eiroskepse jeb iracionālu nacionālo vērtību aizstāvība dod iespēju politiķiem iegūt balsis ar lētām revolucionāras darbības metodēm un vienkāršotiem saukļiem, jo politisko un ekonomisko reformu laikā vienmēr atradīsies neapmierinātas sabiedrības grupas. Tā vietā, lai darbotos jau esošo politisko organizāciju ietvaros, politiķi apmierina savas egoistiskās intereses, veidojot jaunas organizācijas. Nonākot pie varas, šādi politiķi parasti savos izteikumos kļūst pielaidīgi, jo galveno jau ir paveikuši, proti ieguvuši varas mandātu un tam līdzi nākošos finansiālos labumus.

Eiroskeptiski noskaņotā Polijas Pašaizstāvības pārstāvniecība (Samooborona) un Ungārijas Sīkzemnieku partija ir nemierā ar reformām, ko subsidētā lauksaimniecība piedzīvoja pēc sociālistiskās iekārtas sabrukuma. Konservatīvā Čehijas Pilsoniski Demokrātiskā partija (ODS) šobrīd atrodas opozīcijā valdošajiem sociāldemokrātiem, un acīmredzot nespēs iekļauties Eiropas Tautas partijas (ETP) darbā, pateicoties sava ilggadējā līdera un tagadējā Čehijas prezidenta Vaslava Klausa izteikumiem. Vācijas politiķi iebilst pret ODS darbību ETP, jo šī partija savos paziņojumos bijusi klaji antieiropeiska. Līdzīgs liktenis draud Slovākijas bijušajam prezidenta kandidātam Vladimiram Mečiaram un viņa konservatīvajai Tautas Partijai (HZSD). Bet kādas ir Latvijas “Eiroskeptiķu” izredzes gaidāmajās vēlēšanās?

Eiroskeptiķu niša Eiropas Parlamentā ir pietiekoši mazskaitlīga un odioza, lai ar to Eiropas līmenī neviens nopietni nerēķinātos. Ja arī kāds no Latvijas eiroskeptiķiem tiktu ievēlēts EP, tad līdz šim demonstrētais antieiropeiskums noteikti liegtu Latvijas eiroskeptiķiem konstruktīvi darboties Latvijas vēlētāju lielākās daļas interesēs. Manuprāt, eiroskeptiķu pārstāvja ievēlēšana būtu nelietderīga, kas pārejas laika ekonomikai līdzinātos ar izšķērdību. Pārliecināts eiroskeptiķis man noteikti iebildīs, ka jābūt pārstāvētām to Latvijas vēlētāju interesēm, kuri nevēlas būt ES jeb grib norādīt uz ES darbības trūkumiem. Zinot spēku samēru EP, šādi paziņojumi skan utopiski. Papildus eiroskeptiķi nonāktu pretrunā ar saviem principiem, jo darbotos organizācijā, pret kuru paši aicinājuši cilvēkus balsot. Personiski man “Eiroskeptiķu” darbība atgādina lielinieku darbību 20.gs. sākumā – abi runā par sev netīkamas iekārtas sagraušanu. Lielinieki piedāvāja celt “jaunu pasauli”, kamēr eiroskeptiķi piedāvā vienkārši apstāties. Zīmīgi, bet tieši no šādas apstāšanās 1988.gadā centās izvairīties M.Gorbačovs, norādīdams Vācijas sociālistu vadītājam Erikam Honekeram, ka “vēsture spriedīs tiesu pār tiem, kuri nespēja mainīties līdzi laikam.”[2]

Skeptiķi un Eiropas nākotnes redzējums

ES tehnokrātiskā attīstība un deviņdesmito gadu pēcpadomju reformas ir divi nozīmīgākie iemesli, kāpēc pastāv Eiropas Savienībā vīlušos cilvēku kopums Centrāleiropā un Baltijas valstīs. Pirmais iemesls attālina lēmumu pieņemšanas mehānismu no vēlētajiem un ilgtermiņā rada “demokrātijas deficītu” ne vien “jaunajās”, bet arī “vecajās” ES dalībvalstīs. Otrais, īstermiņa iemesls rada no reformām nogurušos cilvēkos apātiju pret varas nesējiem. Līdzīgā situācijā Eiropa atradās arī apgaismības laikmeta sākumā. Neapoles pārstāvis Viko un mums jo saistošāk – Kēnigsbergā dzīvojušie un Rīgā strādājušie Hāmans un Herders – savos rakstos savulaik vērsās pret Franču apgaismības enciklopēdistiem un dabaszinātņu metožu izmantošanu sabiedrības zinātnēs. Velkot paralēles starp šiem diviem laikmetiem, vēlējos parādīt, ka šodienas eiroskeptiķi līdzinās 18.gs. Eiropas nomaļu filozofiem, kuri vērsās pret līdzīgām negācijām sabiedrībā – tradicionālās garīgās, ekonomiskās un politiskās sistēmas maiņu, vienkultūras vidi un cilvēka dzīvi racionalizējošas sistēmas izveidi. Diemžēl līdzīgi kā viņi nepievērsa uzmanību demokrātisko ideju nozīmīgumam, tā šodienas eiroskeptiķi nav ievērojuši, ka pēc Otrā pasaules kara novārdzināto un ar ASV palīdzību izglābto Eiropas nācijvalstu izdzīvošanas pamats bija tieši valstu savienības stiprināšana. Tāpēc, uzsverot Eiropas vienotības ideju, ES stiprums joprojām neslēpjas kādā abstraktā vienotībā, bet gan neskaidrībā par nācijvalsts turpmāko nākotni.[3] Neviens nenoliedz eiroskeptiski noskaņoto ļaužu tiesības uz citu pasaules redzējumu. Lai pārliecinātu sabiedrības lielāko daļu par savu viedokļu pareizību, nav nepieciešams tik daudz naudas publicitātes kampaņām (par ko eiroskeptiķi Latvijas valdību ne reizi vien ir strostējuši), bet svarīgāk – zinošs un ar plašu pasaules redzējumu apveltīts domubiedru pulks. Šodienas Eiropas gaišākie prāti Habermass, Deridā un Eko ir 21.gs. sākumā izvirzījuši vairākas revolucionāras ar ES saistītas idejas, bet tās diemžēl neatspoguļojas Eiropas eiroskeptiķu uzsaukumos.

_________________

[1] Runājot par «Eiropas klubu» zinātniskajā literatūrā parasti tiek pieminētas sākotnējās 6 ES dalībvalstis, kuru sākotnēji pieņemtos noteikumus nācās atzīt pārējām dalībvalstīm.

[2] Celeste Wallander, Mortal Friends, Best Enemies : German-Russian Cooperation After the Cold War, NY, Cornell University Press : 1999

[3] Alan S. Milward, The European Rescue of the Nation State, London, Routledge : 2000


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!