Raksts

Eiropolitovīzija


Datums:
16. marts, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Ziņots, ka Eirovīzijas dziesmu konkursam šogad būs jāiztiek bez Gruzijas piedalīšanās. Tā uz finālu Maskavā vēlējās sūtīt grupu Stefane & 3 G ar dziesmu "We Don't Wanna Put In." Pārtulkot šīs dziesmas nosaukumu būtu sarežģīti, jo angļu valodā vārdu savienojums ir tikai daļēji sakarīgs.

Taču acīgie lasītāji, protams, pamanīs, ka pēdējie divi vārdi veido Krievijas mūslaiku cara uzvārdu, un šādā nozīmē varētu teikt, ka dziesma saucas “Mēs nevēlamies nekādu Putinu.” Eirovīzijas grandi par šādu dziesmas nosaukumu satraucās, Maskavā pret to notika demonstrācija, bet pati Gruzija uzmeta lūpu un paziņoja, ka Eirovīzijā nepiedalīsies vispār.

Jāsaka, te ir manāma diezgan ievērojama deva liekulības no Eirovīzijas puses. Politika Eirovīzijas dziesmu konkursā parādījās jau ļoti sen. 1968. gadā Spānija izvēlējās mākslinieku, kurš dziedās dziesmu “La, la, la”, bet bija spiesta no viņa atteikties tad, kad mākslinieks paziņoja, ka dziedās toreiz Spānijā aizliegtajā katalānu valodā. Gan Spānijā, gan Portugālē minētajā laika posmā valdīja diktatūras, tāpat kā Padumjajā savienībā māksla ļāva runāt par pilsonisko brīvību “caur puķēm.” 1974. gadā Portugāles Eirovīzijas dziesma pat tika lietota kā signāls pa radio, lai vēstītu par sacelšanos pret diktatoru. Laika gaitā Eirovīzijai ir pievienojušās un no tās ir atteikušās dažādas valstis, kuru lēmumu pamatā bijusi politika, tajā skaitā Grieķija un Turcija jautājumā par Kipru. 1990. gadā Vācijas, Austrijas un Norvēģijas pārstāvji visi dziedāja par Berlīnes mūra krišanu, 1992. gadā Itālijas dziesma bija (grūti ticēt) par Māstrihtes līgumu un Eiropas vienotību. Tepat Rīgā poļu mākslinieki dziedāja dziesmu “Keine Grenzen” (Bez robežām), un tā nebija nejaušība, ka Polija tobrīd gatavojās iestāties ES. 2000. gadā Izraēlas pārstāvji dziesmas beigās no azotes izvilka Sīrijas karogu un aicināja veidot mieru Tuvajos austrumos — daudziem Izraēlas iedzīvotājiem par pietiekami lielām šausmām. Un tad vēl mākslinieki no Ukrainas. Pēc Oranžās revolūcijas ukraiņu mākslinieki bija spiesti mainīt dziesmas tekstu, kurš sākotnēji par revolūcijas veiksmi bija pat pārāk sajūsmināts. Un, protams, pirms pāris gadiem Verka Serdučka aizdziedājās līdz pat 3. vietai ar dziesmu, kurā tomēr, tomēr visnotaļ skaidri bija dzirdami vārdi “Russia goodbye.” Tagad izlikties, ka politika Eirovīzijas kontekstā pārāk daudz smird — nu, nē, un Gruzijas iedzīvotājiem tomēr ir visas iespējamās tiesības kaimiņvalts diktatoram vismaz kultūras ietvaros parādīt smuidri paceltu rokas vidējo pirkstu.

Protams, arī pati Krievija te nav bez vainas. Viņvakar valsts televīzija (!) par to, ka Eirovīzijas fināls šogad notiks Maskavā, ziņoja lūk, ko: “Pēc daudziem gadu desmitiem, kuru laikā mūsu valsts bija izolēta, tā beidzot atgriežas Eiropā, lai atjaunotu savu lielvaras statusu politikā un kultūrā, tajā skaitā arī popmūzikā, kurš taisnību sakot tai pienākas.” Ne velti pērn pēc uzvaras Serbijā Dima Bilans stāvēja uz skatuves un brēca “Rosija, Rosija!” Mūsu pusē Eirovīzija nav tikai popdziesmiņu vakars. Un šajā kontekstā, jāatzīst, arī mazliet ļauns prieks par to, kas šajā kontekstā noticis pašā Krievijā. Krieviju Eirovīzijā šogad pārstāvēs dāma vārdā Anastāzija. Anastāzija ir ukrainiete. Dziesmai mūziku sakomponēja … gruzīns. Un viens no teksta autoriem ir … igaunis. Pieļauju, ka pati Anastāzija to tā neizplānoja, bet arī te ir pacelts rokas vidējais pirksts, jo ukraiņi, gruzīni un igauņi tomēr ir tās trīs tautas, pret kurām Krievija pēdējo pāris gadu laikā ir izturējusies ar vislielāko kretīnisma piešprici, lai neteiktu krietni vairāk. Dots devējam atdodas. Un, starp citu, ne gluži nepolitisks tomēr nebūs arī mūsu pašu Intara Busuļa lēmums … Maskavā savu dziesmu tomēr dziedāt krievu valodā.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!