Foto: Claudio Peri © EPA/AFI

ES ir un paliek veiksmju stāsts ar neticamu magnētisku spēku – individuāli, idejiski, ģeogrāfiski, politiski.

Svinēt, vai nolīst stūrītī un klusēt/skumt? Vai daudzo krīžu, aizķeršanos un, atzīšu, arī absurdu dēļ apšaubīt Eiropas projekta kopējo nozīmi? –„Tam, kas nezina vēsturi, arī neesot nākotne.” Tā bieži dzird sakām gudrus cilvēkus, un ES piecdesmitgade, kuras sākumposmā jau atrisinātas principā visas šodien aktuālās tēmas, to kārtējo reizi apstiprina. Lai arī kā skauģiem negribētos, un cits varbūt arī nepriecātos par daudzkārtējiem atsitieniem, bet ES ir un paliek veiksmju stāsts ar neticamu magnētisku spēku – individuāli, idejiski, ģeogrāfiski, politiski…

Romas līgumi kā veiksmju pamats

ES savā ziņā ir vairākas dzimšanas un arī vārda dienas. Pirmā jau būtu minama ievērojamā Francijas Ārlietu ministra Šūmana runa tieši piecus gadus pēc II Pasaules kara. Gadu vēlāk sešas valstis, kuras vēl nesen bija karojušas pretējos ierakumos vienojās par Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Vēsturnieki lai vērtē, bet galvenā motivācija te laikam tomēr bija vēlme vienam otru uzraudzīt un kontrolēt, proti, savstarpējās bailes un neuzticība pēc nesenā, postošā kara. Iemesls veidot sadarbību ogļu un tērauda jomā bija loģisks – tās abas bija izšķirošās izejvielas kara darbībai, tātad kontrolējot tās bija nodrošinājums no nepatīkamiem pārsteigumiem.

Citādi tas bija 1957.gada 25.martā. Te jau visnotaļ varētu būt runa par uzdrīkstēšanos, „proaktīvu”, pozitīvu politiku, kuras mērķis ir gaidāmo izaicinājumu veiksmīga vadīšana un ekonomiskais uzplaukums. Romas līgumi ir divi: Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums[1] un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums vai „EURATOM”. EEK līgums droši vien ir nozīmīgākais, tanī precīzi tiek atrunāti jautājumi par muitu kopienu un tiek ielikti pamati brīvai personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai, kā arī kopējai lauksaimniecības politikai, tiesību sistēmu saskaņošanai, godīgas konkurences veicināšanai (!), sociālā fonda un investīciju bankas izveidei, u.c.[2] Tieši ceļošanas un pārvietošanās atvieglinājumi, kā arī kohēzijas un reģionālās attīstības politika ir tie, kas visaugstāk tiek vērtēti Latvijā šodien[3].

Gribētos jau sākumā minēt, ka uzmanīgais lasītājs EEK 2.pantā un preambulā pamanīs, ka līgumu mērķis nav vien visiem zināmā ekonomiskā sadarbība. Jau toreiz bija doma par politisko sadarbību, arī paplašināšanās doma tajā ir ietverta.[4] Līgumi stājās spēkā 1958.gada 1.janvārī un vēl šodien tie tiek uzskatīti par pamatdokumentiem, kas saskaņā ar starptautisko vienošanos un ar savu pārnacionālo, primāro tiesību spēku stāv virs nacionālā līmeņa likumiem.

Vai vēsture atkārtojas?

Kas to būtu domājis, ka mazāk pazīstamais no abiem pirms 50 gadiem noslēgtajiem līgumiem – EURATOM līgums[5] – Latvijā šodien iegūst pilnīgi jaunu aktualitāti. Šodien, tāpat kā toreiz, lauzām galvas un bieži piesaucam enerģētikas krīzi, atkarību un nepieciešamību konkurēt globālajā tirgū. Prātojam, kā kļūt neatkarīgiem no fosiliem enerģiju avotiem un to piegādātājiem.

Bet arī vieglāk saprotamām tēmām ir cieša saistība ar seno līgumu: tepat netālu Ignalinas vecā un plānotā jaunā atomspēkstacija. Cik drošs būs jaunais reaktors; kas notiks ar veco; kur gūt izejvielas un ko darīt ar kodolatkritumiem – šie jautājumi arī enerģētiskās neatkarības veicināšanas kontekstā jau tika risināti toreiz. Jau toreiz tika atzīta arī izglītības un zinātnes nozīme šajā un citās jomās, par kuru dažus gadu desmitus šķietami bija piemirsies.

Šodien Latvijas nominētais ES Komisārs atbild par enerģētikas jomu un katru dienu tiek citēts vai intervēts kādā no nozīmīgākajiem Eiropas laikrakstiem. Šoreiz jau arī mēs esam aktīvi dalībnieki meklējot labākos risinājumus un atbildes sarežģītiem jautājumiem.

Savā ziņā satraucošas līdzības ir ar kopējo drošības politiku. Tikai vairs retais zina vai atceras, ka drīz pēc tam radās vēlme veidot arī kopēju drošības politiku, pat savas armijas vienības. Taču toreiz ES valstis tam vēl nebija gatavas un iniciatīva cieta neveiksmi – līdzīgi, kā nesenajā balsojumā par tā dēvēto ES konstitucionālo līgumu, Francija nobalsoja pret un apstādināja attīstību šajā jomā.[6] Tomēr politiķi pamanījās “neierūsēt” un pavisam nesen arī Latvijas valdība izteica savu atbalstu kopīgu ES armijas vienību izveidei.

No vārdiem līdz darbiem

Dažs politiķis vai pilsonis šodien vēlētos saskatīt līdzīgi vizionāru pieeju un varbūt pat varētu teikt „apgriezienus”, kādi tautas kalpiem bija toreiz. Toreiz visa kontinenta tālāko vēsturi ietekmējošais līgums tapa nepilnos divos gados. 1955. gada jūnijā izveidoja komisiju, kas jau 1956.gada aprīlī bija sagatavojusi ziņojumu par konkurētspējas uzlabošanu (ievērojam arī šeit kārtējo aktuālo terminu „konkurētspēja” – Lisabonas stratēģijas galveno mērķi), sekoja darba grupu detalizācija un jau pēc nepilna gada līgums tika parakstīts.

Lielākā daļa šodienas ES struktūru bija definētas jau toreiz: Asambleja (Eiropas Parlamenta pirmsākumi), Padome, Komisija, Tiesa, ģenerāldirektorāti, kā struktūrvienības u.c.[7] Tās sniedza institucionālizētu risinājumu debatēm un dažādo interešu saskaņošanai. Tas varbūt nav nozīmīgākais, jo par institūcijām runāts daudz. Būtiskāks ir tas, ka Eiropas būvētāji neapstājās pie ekonomiskajiem jautājumiem vien. Sadarbībā ar citām ES dalībvalstīm šodien veidojam vairāk nekā 50 procentus mūsu politikas.

No ekonomikas uz pilsoni

Ir skaidrs sabiedrības atbalsts tam, ka sadarbība būtu jāpaplašina arī citās jomās, tostarp ieviešot ES ārlietu ministra posteni, veidojot kopējo ārējo un drošības, kā arī enerģētikas un citas politikas. Politikas centrā arvien vairāk izvirzās pilsonis, kā arī tā intereses un vajadzības.

Iepriecinoši, ka tas arī parādās citā statistikā, kurā, Jūsu interesei, iekļauju arī dažas iepriekš minētas tēmas. Google meklētājs parāda cik bieži parādās vērdu savienojumi ar Eiropu, pie kura katram nākamam ir dubults „trāpījumu” skaits[8], kā iepriekšējam: 36 000 Eiropa+krīze; 82 700 Eiropa+nākotne (līdzīgi Eiropa+dialogs); 161 000 Eiropa+reformas; 342 000 Eiropa+cilvēks. Tātad arī skaitļi apstiprina cilvēka izvirzīšanos centrā.

Svinības arī Latvijā?

Latvijā 25.marts citu vēsturisku notikumu dēļ ir sēru diena. Tādēļ galvenie pasākumi notiks pirms un pēc šī visai Eiropai nozīmīgā datuma. Svinības ieilgs līdz Eiropas dienai – 9.maijam. Televīzijā būs vērojami nozīmīgākie atceres pasākumi, kas notiks ES prezidējošās valsts galvaspilsētā Berlīnē, Romā notiks Eiropas jauniešu forums. Šobrīd vēl norisinās sarunas par īpašu Saeimas sēdi vai arī konferenci. Eiropas Kustība Latvijā centīsies ar dažādu aktivitāšu palīdzību iepazīstināt sabiedrību ar šiem nozīmīgajiem dokumentiem un notikumiem.

Kāds varbūt iebildīs, kādēļ Latvijā jāsvin šis notikums? Gandrīz negribas ticēt, bet tuvojoties Eiropas lielajai jubilejai un, par spīti plašam negatīvismam, dažās jomās esam arī pozitīvie līderi. Statistika apliecina, ka mēs esam ne vien tā valsts Eiropā, kur visvairāk naudas izlieto, pērkot un dāvinot puķes. Tāpat lielākā daļa (53 procenti) cilvēku atzīst, ka pēdējo piecu gadu laikā viņu dzīve uzlabojusies. Turklāt 51 procents aptaujāto ļaužu uzskata, ka dzīves uzlabojumi gaidāmi arī nākamajā piecgadē. Uzlabojumus savā dzīvē tuvākajā nākotnē negaida vien 9 procenti respondentu.[9]

ES līmenī Latvijas pārstāvji piedalīsies svinīgajā ES nākotnes deklarācijas parakstīšanā. Tāpat gaidāmas arī nopietnas diskusijās par tā saucamā ES konstitucionālā līguma nākotni un savstarpējās politikas saskaņošanu citās jomās. Risinājumi sāks parādīties Vācijas prezidentūras laikā, un tos sāks īstenot Portugāles un Slovēnijas prezidentūras. Zīmīgi, ka šie atbildīgie uzdevumi tiek vienlīdz lielai Vācijai, kā savulaik (pirms pievienošanās ES) ļoti nabadzīgajai Portugālei un jaunai ES dalībvalstij (!) Slovēnijai.

Noslēgumam

Jubilejas ir ideāls brīdis noslīkt melanholijā un pašapmierinātībā. Ceru, ka izdevās šim vilinājumam nepadoties, bet uzrādīt šī patiesi vēsturiskā brīža un notikuma aktualitāti.

ES veiksmju formula ir 6+3+1+2+3+10+2+…=27+…[10]. Lai arī caur to, un apstākli, ka ES jau tūlīt vienos vairāk nekā 480 miljonus iedzīvotāju, var veidoties „žvingulis” un vilinājums pašapmierinātībai, taču, nedaudz pārfrāzējot mūsu lielo dzejnieku Raini, gribas teikt: pastāvēs, kas pārvērtīsies apzinādamies savu vēsturi.

_________________

[1] Vēlāk Eiropas Ekonomisko kopienu pārsauca par Eiropas Kopienu

[2] EEK 3. pants a-k, http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/dat/11957K/word/11957K.doc

[3] EB nr. 65, 2006. gada pavasaris 26. un 38.lpp –ceļošanas brivību, kā būtisku ieguvumu min 64 % aptaujāto

[4] EEK 2. pants: Kopienas mērķis, dibinot kopēju tirgu un pakāpeniski tuvinot dalībvalstu ekonomikas politikas, ir visā Kopienā veicināt harmonisku saimnieciskās darbības attīstību, pastāvīgu un līdzsvarotu izaugsmi, lielāku stabilitāti, straujāku dzīves līmeņa paaugstināšanos un ciešākas attiecības starp dalībvalstīm. Preambula: […] tādējādi apvienot resursus, lai saglabātu un stiprinātu mieru un brīvību, un aicinādami Eiropas pārējās tautas, kurām tādi paši ideāli, pievienoties šiem centieniem […]

[5] http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/treaties_founding.htm resp. http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/dat/12006A/12006A.html

[6] Gruner, Wolf D., Woyke, Wichard: Europa –Lexikon, Laender, Politik, Institutionen. Muenchen 2004

[7] EEK 4. pants un citi

[8] Eksperiments veikts 2006. gada 12. decembrī

[9] Eurobarometer (EB) nr. 65, 2006. gada pavasaris, http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb65/eb65_lv_nat.pdf. Faktam, ka dzīve pēdējo piecu gadu laikā uzlabojusies nepiekrīt 19% aptaujāto, bet 28% šo izteikumu vērtējuši neitrāli. Nākmo piecu gadu laikā dzīves uzlabojumu iespējamību neitrāli vērtē 40% aptaujāto. Interesanti, ka tā pati aptauja norāda arī, ka Latvijas iedzīvotāji vismaz uz pusi vairāk uzticas ES un tās institūcijām, nekā pašmāju bāleliņiem. Arī šādā kontekstā esam līderi, pat apsteidzot itāļus.

[10] ES paplašināšanās kopš Romas līgumiem

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu