Eiropas pilsoņu iniciatīva: cik ilgi vēl komā?

Foto: Rue89 Strasbourg

Pilsoņu kolektīvo petīciju regulējums un prakse ir viena no jomām, kur Latvijas iedzīvotājiem - salīdzinot ar ES līmeņa instrumentu - ir pamats būt lepniem.

Vai zināt daudz tādu jomu, kur Latvijas „iekšējie procesi” ir ievērojami saprātīgāki, pārdomātāki un mazāk paranoiski nekā tas, kas notiek Briselē, visas Eiropas Savienības (ES) mērogā? Pilsoņu kolektīvo petīciju regulējums un prakse ir viena no jomām, kur mums ir pamats būt lepniem. Atšķirībā no Eiropas Savienības līmeņa, neesam pamanījušies pārbirokratizēt to, kas var būt vienkāršs un ērts. Ja neticiet – salīdziniet parakstu vākšanas iespēju pārskatāmību manabalss.lv ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu parakstīšanas mājaslapu!

Eiropas līmeņa neveiksme

Šodien, 28.oktobrī Eiropas Parlamentā notiks rets notikums: deputāti centīsies labot kļūdu, no komas pamodinot Eiropas pilsoņu iniciatīvu – iespēju vienam miljonam ES pilsoņu piedāvāt savu ideju ES tālākai attīstībai. Vairāku gadu laikā (kopš 2012.gada aprīļa, kad šo instrumentu varēja sākt darbināt) tikai trim iniciatīvām izdevies sasniegt to adresātu – Eiropas Komisiju, un neviena no šīm iniciatīvām nav pārtapusi par ES politikas izmaiņām.

Lai pārliecinātos par to, cik maza ir interese par iespēju savākt 1 miljonu parakstu, pietiek ieskatīties to iniciatīvu sarakstā, kurām šobrīd tiek meklēts atbalsts: ES mērogā to ir tikai trīs. Tas ir niecīgs skaitlis, ja ES līmeni salīdzina gan ar Latviju, gan ar citām ES dalībvalstīm, kurās ir savas petīciju sistēmas.

Pēdējo divu gadu laikā visdažādākās ES institūcijas un aktīvisma grupas skaidro šīs neveiksmes iemeslus un piedāvā problēmas risinājumus. Par dažiem risinājumiem 28.oktobrī balsos Eiropas Parlaments.

Lielākajai daļai Eiropas Parlamenta piedāvāto uzlabojumu nav nekādas vainas, tie principā ir pareizi – piemēram, ziņojumā, par kuru balsos Eiropas Parlaments, ir priekšlikums paplašināt parlamenta lomu iniciatīvu izskatīšanā.

Tāpat tiek piedāvāts uzlabot parakstu vākšanas mājaslapas funkcionalitāti, kā arī atļaut lielāku brīvību iniciatīvu organizētājiem sazināties ar pilsoņiem, kas parakstījuši viņu ierosinājumu, lai varētu vieglāk viņus mobilizēt turpmākām aktivitātēm.

Kur ir problēma?

Diemžēl šie pilnveidojumi neatrisinās galveno problēmu – iemeslu, kādēļ Eiropas pilsoņu iniciatīva, atšķirībā no Latvijas petīcijām, netiek izmantota.

Latvijā pilsoņi var vākt parakstus gandrīz par jebko – Saeima pēc tam pati tiek skaidrībā, vai tas ir vai nav Saeimas kompetences jautājums, un kādā veidā (ar deklarāciju, jaunu tiesību aktu, topoša likuma piebremzēšanu, citu iestāžu darba ciešāku uzraudzību) vislabāk šo iniciatīvu ieviest.

ES mērogā tā nav. Pirms sākt parakstu vākšanu, visām iniciatīvām jātiek reģistrētām un jāiztur striktu nosacījumu pārbaude.
Šie nosacījumi ir juridiski un grūti maināmi: tie prasītu ES pamatā esošo līgumu grozījumus, kas jāratificē visās dalībvalstīs.

Nosacījumu esence:

• pilsoņu iniciatīvai jābūt adresētai Eiropas Komisijai, lai gan arī Eiropas Parlamentam un ES Padomei ir liela nozīme likumdošanas procesā, un par ES attīstības stratēģiju lemj arī Eiropadome;

• šai iniciatīvai ir jāskar tikai tie jautājumi, kas ir Eiropas Komisijas pilnvarās;

• šajā iniciatīvā jātiek prasītam jaunam tiesību aktam, nevis jebkādai citai darbībai;

• un šim pieprasītajam tiesību aktam ir jābūt tādam, kura mērķis ir īstenot ES līgumus, nevis, piemēram, prasīt tos grozīt.

Ja Latvijas kolektīvo iesniegumu regulējums būtu tik ierobežojošs gan laikā (obligāta reģistrēšana), gan saturā, arī Latvijā petīciju regulējums nedarbotos!

Tā vietā Latvijas likumdevējiem – atšķirībā no visa ES līmeņa līderiem ES līgumu izstrādes laikā – pietika veselā saprāta aptvert, ka petīcija nav referendums.

Referendumā lemj paši pilsoņi, petīciju kontekstā lemj vēlētā institūcija, kurai ir tiesības gan piekrist pilsoņu grupas ierosinājumam, gan to noraidīt. Ja galavārds nav pašiem pilsoņiem, tad nav arī iemeslu viņu aktivitātes cieši regulēt – prasīt iepriekšēju saskaņošanu un juridisku precizitāti.

Vai tas nozīmē, ka pilsoņu iniciatīvas pārskatīšana ir bezjēdzīga?

Skaidrs, ka Eiropas pilsoņu iniciatīva – tiešās iedzīvotāju ietekmes instruments, uz kuru pirms dažiem gadiem tika liktas milzīgas cerības – šīs cerības nav attaisnojis. Iniciatīvu skaits šobrīd ir mikroskopisks.Lai gan priekšlikumi, par kuriem šonedēļ balsos Eiropas Parlaments, principā nav slikti, tie nerisina pamatā esošo problēmu.

Vai tas nozīmē, ka gaidāmais Eiropas Parlamenta balsojums vispār neko nenozīmē? Atkarīgs no tā, vai uz problēmu skatāmies īstermiņā vai ilgtermiņā.

Īstermiņā uzlabojumi ir vērtējami kā simboliski – sak, kāda jēga no jaudīgākas mājaslapas vai labākas priekšlikumu izskatīšanas procedūras, ja nav un nebūs pašu iniciatīvu?

Ilgtermiņā bilde nav tik drūma: agri vai vēlu, visticamāk, Eiropas politiķi nonāks pie atziņas, ka pārmērīgi striktie līgumi par Eiropas Savienību ir jāpārskata, un atradīs šim nolūkam politisko gribu.

Kad tas notiks, gandrīz droši, ka viena no līguma izmaiņām būs arī racionālāka, mazāk paranoiska Eiropas pilsoņu iniciatīvu sistēma.

Līgumu pārskatīšana ļaus pilsoņiem reaģēt uz aktualitātēm, nākot klajā ar tādām iniciatīvām, kurām ir potenciāls aizraut miljonus. Parādoties šādām iniciatīvām, jaudīgāka mājaslapa un sakarīgs iniciatīvu izskatīšanas process būs no svara. No šāda skatupunkta raugoties, Eiropas Parlamenta šodienas balsojums par mājas lapām un procedūrām nav bezjēdzīgs.