Raksts

Eiropas monarhisms


Datums:
18. maijs, 2010


Autori

Linda Curika


Vienmēr uzskatīju, ka Eiropas monarhijas ir atavisms. Kāpēc demokrātiskās valstīs vēl nepieciešams monarhs? Vienīgi aiz cieņas pret tradīcijām un ieraduma pēc? Izrādās, arī portugāļiem ir savs karalis. Viņam konstitucionāli nav nekādu tiesību, jo šī ir parlamentāra republika. Tomēr līdzko nomirst kārtējais karalis, kāds no viņa pēcnācējiem kļūst par jauno karali. Potenciāli šobrīd par tādu varētu kļūt vai nu Dom Duarte de Braganca, vai viņa dēls.

Pašlaik publiskajā telpā ir uzvirmojusi diskusija par to, vai Portugālei nevajadzētu atjaunot monarhiju. Sociālisti, kas pēc pēdējām vēlēšanām ir guvuši ievērojamu pārsvaru, patiesībā nav ar viennozīmīgu “jā” vai “nē”. Sabiedrības vairākums uzskata, ka monarhs šai valstij var dot vairāk nekā dod prezidents.

Šodienas realitēte ir tā, ka karalim var būt savs viedoklis, un viņš var ietekmēt politiku, kā tas ir noticis gan ar vairākiem politiskiem lēmumiem, gan ar Portugāles energoefektivitātes projekta lobēšanu. Tomēr tie ir bijuši tikai atsevišķi gadījumi, ne likumsakarība. Pats Duarte de Braganca vēlētos izmaiņas konstitūcijā un atgriešanos pie monarhijas. Viņaprāt, Eiropā lieliski darbojas monarhijas, par piemēru, kam Portugāle vēlas sekot, minot Lielbritāniju. Turklāt, viņš norāda uz likumsakarību, ka demokrātija šajās valstīs, kur vēl ir arī monarhs, ir spēcīgāka, nekā tajās, kuras ir parlamentāras. Tādējādi, monarhs šodien nevis vājina, bet spēcina demokrātiju. Man gan liktos, ka šeit var meklēt iemeslus ne tikai monarha esamībā, bet citos aspektos, kas ietekmē demokrātijas stabilitāti – demokrātisko pieredzi, ekonomisko stāvokli, pilsoniskās sabiedrības aktivitāti, u.t.t.

Protams, šai nostaļģijai pēc monarhijas ir arī citi iemesli un ne mazums. Ir ekonomiskā krīze, un sabiedrībā ir vēlme pēc pārmaiņām. Portugālē vēl nav norimušas diskusijas par to, vai vajadzēja atteikties no savām kolonijām. Duarte de Braganca, piemēram, uzskata, ka tā bija lielākā no kļūdām. Neviens jau nepateiks to skaļi, bet tās var būt alkas pēc lielvalsts, impērijas, kāda Portugāle bija agrāk. Tai pat laikā, lusofoniskās Angolas, Mozambikas un Gvinejas-Biso dekolonizācija noveda šīs valstis līdz ekonomiskam kraham un ir sabiedrības daļa, kas uzskata, ka tā bija nodevība. Cabo Verde un Sao Tome un Principe nonāca nedaudz labākā situācijā. Jebkurā gadījumā, tieši nabadzīgās Portugāles bijušās kolonijas ir tās, no kurām (uzreiz pēc Brazīlijas) nāk lielākā daļa imigrantu.

Vēl ir aktuālas diskusijas par Ibērijas savienības veidošanu starp monarhisko Spāniju un parlamentāro Portugāli. Tomēr pašlaik tas nav iespējams, jo valstis nespēj vienoties, bet Portugāle baidās no spēcīgās Spānijas ietekmes, kura pati cīnās ar separātismu un nav vienota. Turklāt, par šķērsli tiek uzskatīts tas, ka viena no valstīm ir monarhija, bet otra nē.

Pārmaiņas pārmaiņu pēc vai iespēja uzlabot esošo situāciju valstī un atrisināt problēmas – tas ir jautājums, uz ko mēģina atbildēt sabiedrība Portugālē par monarhijas atjaunošanas jautājumu. Varbūt monarhija Eiropā ir nevis noiets etaps, bet gan demokrātijas stabilitātes garants?


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!