Foto: lisa que
Pats svarīgākais uzdevums ir veicināt Eiropā tādu sadarbību, lai mūsu kontinents kļūtu par spēku, kas kalpo mieram, brīvībai un izlīgumam. Par tādu spēku, kāds pasaulei turpmāk būs arvien vairāk nepieciešams.
Gadu mijā optimistiskas noskaņas mijas ar pesimistiskām. Optimismam noteikti ir pamats — pasaules ekonomika vēl nekad nav bijusi tik spēcīga kā tagad. Tās attīstības temps jau vairākus gadus pēc kārtas ir stabili augsts. Vēl straujāk attīstās globālā tirdzniecība un pārrobežu investīcijas. Patlaban tirdzniecības apjomi pieaug divreiz ātrāk nekā ražošanas apjomi, bet investīciju plūsma — divreiz ātrāk par tirdzniecību. Ekonomikas integrācija aptver gan austrumus un rietumus, gan arī ziemeļus un dienvidus, un ir plašāka un dziļāka nekā jebkad agrāk cilvēces vēsturē.
Līdz ar šo attīstību arī atšķirības starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm sarūk straujāk nekā iepriekš. Pasaules Banka paredz, ka 2007.gadā izaugsmes rādītājs attīstības valstīs būs 7 %, tas ir, vairāk nekā divas reizes lielāks par izaugsmes rādītāju industrializētajā pasaulē (3,1 %). Pēdējā pusgadsimta kontekstā tas vērtējams kā sensacionāls pavērsiens, kas ar lielu pārliecības spēku apgāzis 20.gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu utopijas pretmetus, kuriem tik ilgi bija ļauts dominēt starptautiskajās debatēs. Globālās liberālās sistēmas pārmaiņas ir vainagojušās ar attīstību — vecās, slēgtās plānveida ekonomikas aizstāšanu ar jaunu, atvērtu ekonomiku.
Pakāpeniski visā pasaulē veidojas jauna ekonomiskā sistēma, kurā nabadzīgo cilvēku skaits arvien vairāk sarūk, bet vidusšķira kļūst arvien plašāka. Pēc apmēram desmit gadiem vairāk nekā 90 procenti pasaules vidusšķiras dzīvos valstīs, kuras vēl nesen tika uzskatītas par mazattīstītām. Un tādās valstīs kā Ķīna, Meksika un Turcija dzīves līmenis būs tāds pats kā šobrīd Spānijā.
Protams, ir riskanti attīstību uztvert kā pašsaprotamu un aprobežoties ar tās aktuālo tendenču atzīmēšanu, jo vienīgais, ko mēs zinām pavisam droši, ir tas, ka turpmākā notikumu gaita dažos aspektos būs citāda. Viena lieta gan ir droši zināma: pašreizējās attīstības gaitā globālā nabadzība mazināsies, toties globālā labklājība pieaugs. Simtiem miljonu, varbūt pat miljards cilvēku tuvāko gadu desmitu laikā pārkāps nabadzības slieksni, bet otršķirīgās un galvenās lomas pakāpeniski mainīsies. Arvien straujāka globalizācija nosaka jaunā laika tendences.
Problēmu zona
Esam aculiecinieki arī tam, kā pārveidojas mūsu Eiropa. Baltijas jūras otrā krastā vairs nav padomju okupētas teritorijas, bet ir trīs dinamiskas, tā sauktās tīģerekonomikas valstis, kas droši raugās nākotnē. Šajā gadu mijā arī Bulgārija un Rumānija pievienojas mūsu saimei. Eiropas Savienība ar saviem nu jau apmēram 500 miljoniem iedzīvotāju ir lielākā tautsaimniecība pasaulē. Protams, ir tādas valstis un reģioni, kas joprojām palikuši perifērijā, piemēram, liela daļa arābu pasaules un Āfrika uz dienvidiem no Sahāras, kur savu laiku pārdzīvojusī politika un ierūsējušās institūcijas liedz cilvēkiem baudīt brīvību un tur viņus nabadzībā. Spriežot pēc lielajām pārmaiņām, kas jau notikušas un joprojām notiek bijušajās attīstības valstīs, tās jau ir pārorientējušās uz nacionālās ekonomikas un starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju.
Lai gan attīstība ekonomikas jomā vieš lielas cerības, diemžēl to pašu nevar teikt par politikas jomu, kurā vērojama tieši pretēja tendence, proti, dažādi reģionālie un vietējie konflikti arvien vairāk saasinās. Pašlaik kartē iezīmējas arvien nopietnāku problēmu zona, kas aptver Centrālo Āziju, Tuvos Austrumus un Āfrikas ragu. Spilgtākais piemērs ir Somālijas konflikta eskalācija.
Ir jāpārvar nespēja mierīgā ceļā novērst vardarbību, no kuras cieš nevainīgi civiliedzīvotāji un kura pārvelk krustu visas valsts un pat reģiona attīstības iespējām.
Vissvarīgākais uzdevums ir attīstīt starptautiskās politikas un diplomātijas spējas iedibināt mieru un saprašanos reģionos, kur pašlaik visu nosaka spēks un terors.
Protams, Zviedrijas ārpolitikas uzdevums ir attīstīt sadarbību Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā. Bet tos 30 miljardus kronu, ko mēs katru gadu piešķiram palīdzības projektiem, var izmantot vēl labāk un var vēl vairāk paveikt brīvības un demokrātijas spēku nostiprināšanā visā pasaulē. Taču pats svarīgākais uzdevums, arī Zviedrijai, ir veicināt Eiropā tādu sadarbību, lai mūsu kontinents kļūtu par spēku, kas kalpo mieram, brīvībai un izlīgumam, par tādu spēku, kāds pasaulei turpmāk būs arvien vairāk nepieciešams.
Izmantot piemēra spēku
Eiropas „maigā vara” un spēks, ar kādu tā pievelk mūsu kaimiņvalstis un kaimiņtautas, kas tiecas pēc attīstības, sadarbības un integrācijas, var pavērt globalizācijai jaunas iespējas un vēl vairāk cilvēkus iesaistīt tās pozitīvajās norisēs. Labam piemēram ir liels spēks, un Eiropas Savienības izcilie panākumi paplašināšanās politikas jomā rāda, ko var panākt, veidojot atvērtu sabiedrību un demokrātisku un tiesisku valstu sadarbību.
Taču arī ar globalizāciju saistīto spriedzi nedrīkst novērtēt par zemu. Ne visi kļūst par uzvarētājiem un daudziem šķiet, ka attīstība apdraud viņu identitāti. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir nostiprināt samierināšanas un sadarbības institūcijas, kuru mērķis ir novērst pretrunas un radīt kultūru daudzveidībai un indivīda brīvībai nepieciešamos apstākļus. Apņemoties atvērt durvis jaunām dalībvalstīm un nodrošināt visas Eiropas sadarbības priekšnosacījumus, Eiropas Savienība izvēlējās tādu attīstības ceļu, pa kuru ejot, šī pasaules daļa ir kļuvusi miermīlīgāka un ekonomiski spēcīgāka nekā jebkad agrāk.
Mēs, zviedri, nebūt nebijām starp pirmajiem, kas pieņēma Eiropas sadarbības modeli, tomēr (tiesa, ar lielu novēlošanos) esam tajā iesaistījušies un strādājam pirmajās rindās, lai radītu apstākļus sadarbībai. Tādai sadarbībai, kas būs atvērta jauniem dalībniekiem un balstīta uz intensīvu pārrobežu kustību. Tādejādi mēs arī vairojam spēku, kas darbojas par labu brīvībai, mieram un izlīgumam visā pasaulē.