Raksts

Eiropas konstitucionālā līguma projekts: kā piesaistīt eiropiešu sirdis un prātus?


Datums:
10. decembris, 2002


Autori

Laine Šnobe


Recenzija Eiropas Konstitucionālā līguma projektam

2002.gada 28.oktobrī Eiropas Konventa plenārsēdē tika prezentēta Eiropas Konstitucionālā līguma pirmā skice. Projekts gan pagaidām sastāv no vispārīgiem pantu virsrakstiem, norādot, ko līgumā iecerēts ietvert un par ko dalībvalstīm nepieciešams vienoties. Tomēr jau šobrīd norit karstas diskusijas gan par to, vai viens no ierosinātajiem Eiropas valstu apvienības nosaukumiem – Apvienotā Eiropa – pārlieku nelīdzinās futbola kluba nosaukumam, gan arī par to, kādam vajadzētu būt šim līgumam, lai tas veiksmīgi darbotos. Proti, lai tas, no vienas puses, aprakstītu Eiropas Savienības (ES) darbības pamatprincipus, un, no otras puses, ļautu dalībvalstu iedzīvotājiem justies piederīgiem ES.[1]

Patiesībā Eiropas Konstitūcija – kaut arī ar citu nosaukumu – jau pastāv. Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un ES līgums definē ES institūciju darbības principus un kompetenci un paredz pamatu indivīdu tiesību aizsardzībai (ES līgums, 6.(2) pants). Līgumu konstitucionālo raksturu uzsvērusi Eiropas Kopienu tiesa[2], un Vācijas Konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka savā ziņā Līgumi ir ES konstitūcija[3]. Var strīdēties, cik veiksmīgi tie ir formulēti, piemēram, Līgumi tiek kritizēti par to apjomu, (ne) loģisko struktūru[4] un par nespēju aizraut un aizkustināt[5]. Taču šīs problēmas radušās labojumu, papildinājumu un kompromisu rezultātā, kā arī tāpēc, ka pakāpeniski mainījušās ES kompetences robežas.

Vairāki konstitucionālie principi radušies Eiropas kopienu tiesas prakses rezultātā. Vispirms, te pieminams tā saucamais Eiropas tiesību pārākuma princips, kas formulēts lietā Flaminio Costa v. ENEL[6] un paredz, ka Eiropas tiesību normas spēku neiespaido tai pretēja nacionālo tiesību norma. Otrā neatņemamā Eiropas tiesību sastāvdaļa ir tiešā iedarbība, proti, princips, ka indivīds var atsaukties uz Eiropas Kopienu tiesību normām lietās, ko izskata dalībvalsts tiesā[7]. Šie un citi Eiropas kopienu tiesas spriedumi faktiski ir papildinājuši Līgumus, padarot to piemērošanas jautājumus detalizētākus nekā varētu likties, izlasot Līguma pantus. Tāpēc būtu svarīgi, lai konstitūcijas projekts ietvertu arī šos, tiesas praksē radušos principus. Projektā gan tie nav pieminēti.

Konstitucionālā līguma projekts lielā mērā atkārto šobrīd spēkā esošo Līgumu normas. Attiecībā uz ierosinātajām izmaiņām, liela nozīme būs attiecīgo pantu gala formulējumam. Piemēram, projekta 5.pants definē ES pilsonības jēdzienu, nosakot, ka ikvienas dalībvalsts pilsonis ir arī ES pilsonis. Pantā uzskaitītās tiesības, kas saistītas ar ES pilsonību, atkārto Kopienas Dibināšanās līguma 17.-22.pantu. Tā, starp tiesībām, ko rada ES pilsonība, ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētam pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ikvienā no dalībvalstīm. Tāpat ikvienam ES pilsonim ir paredzētas tiesības vērsties ES institūcijās un saņemt atbildi paša valodā. Taču no šī panta galīgā formulējuma būs atkarīgs, vai ES pilsoņu pārvietošanās brīvība arī turpmāk būs piesaistīta indivīdu ekonomiskajām aktivitātēm, kā to paredz Dibināšanas līguma 18.pants kopā ar 39.un 43.pantiem.

Projekta 7.-13.pants sadala kompetences sfēras starp ES institūcijām un dalībvalstīm. No konsolidācijas viedokļa, iespējams, šie uzskatāmi par nozīmīgākajiem pantiem, jo šobrīd spēkā esošajos Līgumos normas par kompetenci nav apkopotas vienā nodaļā. Nenoliedzami, sakārtošana veicina pārskatāmību, taču svarīgākais ir tas, cik skaidri būs formulētas kompetences robežas Konstitucionālā līguma gala variantā.

Viens no jaunumiem ir projekta 46.pants, kas paredz aprakstīt izstāšanās procedūru un attiecīgās institucionālās pārmaiņas. Šis pants vismaz Latvijas un vairāku citu kandidātvalstu kontekstā varētu mazināt bažas, ka ES varētu līdzīgi PSRS ierobežot dalībvalsts pašnoteikšanās tiesības. No otras puses, Grenlandes statusa izmaiņas liek domāt, ka arī bez formāla iestāšanās regulējuma izstāšanās no ES būtu iespējama.

Taču vairums sāpīgāko jautājumu projektā pagaidām nav atrisināti. Tā 15.pantā atklāts ir jautājums par to, vai ES būtu nepieciešams Eiropas Padomes vēlēts prezidents, kas, iespējams, varas sadalījumu nosvērtu par labu dalībvalstīm uz Komisijas rēķina. Arī attiecībā uz to, kas pārstāvēs ES ārlietās, projekta 41.pants vienīgi piemin, ka šis jautājums tiks regulēts. Panta otrā daļa paredz aprakstīt lomu un statusu Augstajam Pārstāvim ārējās un drošības politikas jautājumos. Visbeidzot, projekta 19.pants piemin iespēju, ka varētu tikt izveidots Eiropas tautu kongress, kas apvienotu Eiropas Parlamenta un nacionālo parlamentu deputātus. Kopumā jāsecina, ka projekts šā brīža stadijā neparedz krasas izmaiņas, atstājot strīdīgākos jautājumus Konventa ziņā. Tāpēc projekts neparāda, vai ES turpinās virzīties federālas valsts virzienā.

Visumā, darbs pie projekta seko tendencei sakārtot, kodificēt Eiropas tiesību normas. 2000.gadā tika pabeigta Pamattiesību Harta. Arī Hartas izstrāde tika uzsākta ar mērķi apkopot pamattiesību normas Eiropas tiesībās, kas iepriekš tika atvasinātas no vispārējiem dalībvalstu tiesību principiem, Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas un atspoguļojās Eiropas Kopienu tiesas praksē, padarot pamattiesību normu regulējumu šajā Eiropas tiesību jomā nepārskatāmu un nesaprotamu. Šāda tendence, domājams, nozīmē, ka vētrainie gadi integrācijas vēsturē ir garām, un turpmāk arvien lielāka nozīme tiks pievērsta Savienības institūciju kompetences robežām.

Pret Konstitucionālā līguma ideju kā tādu nereti iestājas eiroskeptiķi, saskatot tajā federālas valsts izveidošanās draudus. Šādām bažām tomēr nav pamata. No funkciju viedokļa, ANO statūti varētu tikt dēvēti par konstitūciju, bet vai tāpēc šīs organizācijas uzbūve tuvinātos valsts uzbūvei? Turklāt, kā minēts iepriekš, ES konstitūcija pastāv arī šobrīd, un Konstitucionālā līguma projekta mērķis ir padarīt pastāvošos noteikumus skaidrākus un pārskatāmākus. Tādējādi, skaidrāk definējot ES institūciju kompetences robežas, tiks novērsta iespēja, ka tā varētu tikt nepamatoti paplašināta.

Rezumējot, projekts lielā mērā atkārto šobrīd spēkā esošās normas. Projekta teksts neliek secināt, ka ES grasītos strauji virzīties uz federālas valsts pusi. Lielu daļu krasāko pārmaiņu, ko ierosinātu tā dēvētie federālisma piekritēji (piemēram, Vienotu ārpolitiku), dalībvalstis, visticamāk, neakceptētu un tātad Konstitucionālo līgumu neratificētu. Savukārt normu konsolidācija no skaidrības viedokļa ir tikai apsveicama. Daļēji projekts, protams, ir sabiedrisko attiecību pasākums. Taču, kas attiecas uz to, vai Konstitucionālais līgums spētu eiropiešos radīt emocionālu saikni ar ES, jāvaicā, cik lielā mērā juridisks dokuments vispār to spēj. No otras puses, šajā kontekstā varbūt būtu vērts projekta izstrādi pabeigt līdz pavasarim, kad visu sirdis ir atvērtas mīlestībai.

__________________________

[1] Tā kā raksta mērķis nav analizēt tādu konstitucionālo tiesību teorijas jautājumu kā konstitūciju mērķi un funkcijas, šīs tēmas apskatu Eiropas Savienības ietvaros iespējams atrast, piemēram, Jean – Claude Piris, DOES THE EUROPEAN UNION HAVE A CONSTITUTION? Does it need one? (1999) European Law Review.

[2] Lieta 294/83 Parti Ecologiste Les Verts v. European Parliament [1986] ECR 1339.

[3] Lieta Brunner v. The European Union Treaty [1994] 1 CMLR 57.

[4] Jack Straw, A CONSTITUTION FOR EUROPE. The Economist (11/10-2002).

[5] Sionaidah Douglas-Scott, CONSTITUTIONAL LAW OF THE EUROPEAN UNION. (Harlow:Pearson Education Ltd, 2002), pp.515-539.

[6] Lieta 6/64 Flaminio Costa v. ENEL [1964] ECR 585.

[7] Lieta 26/62 NV Algemene Transport en Expendite Onderneming Van Gend en Loos v.Netherlandse Administratie des Belastingens [1962] ECR 1.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!