Foto: Gabriel Lima
Islāmiskā mantojuma dēļ ES neuztver Turciju kā daļu no Eiropas, atbīdot pašas noteiktos dalības principus otrajā plānā. Taču ideālai, sekulārai Eiropai būtu jābalstās idejā, ka viena reliģija nevar būt pārāka par citām.
2004. gada decembrī ES dalībvalstis apliecināja, ka Turcija atbilst Eiropas Savienības (ES) definētajiem dalības kritērijiem[1] un 2005.gadā, pēc vairāk nekā četrdesmit reformu gadiem ar Turciju tika uzsāktas iestāšanās sarunas.[2] Neskatoties uz to, Turcija ir vienīgā no potenciālajām kandidātvalstīm, kurai kopējais ES dalībvalstu atbalsts pēc 2004.gada paplašināšanās kārtām ir samazinājies.[3] Aizvien biežāk argumenti pret Turcijas dalību ES tiek balstīti uz reliģiskiem un vēsturiskiem aizspriedumiem, ģeogrāfiskiem argumentiem, nevis uz ES definētajiem dalības pamatprincipiem un acquis communautaire[4]. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka pati ES pēc aukstā kara beigām un komunisma sabrukuma ir nonākusi “Eiropas identitātes” meklējumos[5].
Kritēriji — otršķirīgi
Turcijas gadījumā dalība ES nebalstās tikai uz atbilstību dalības kritērijiem, bet lielākā mērā tieši uz ES dalībvalstu sabiedrības attieksmi, kas ir pamatā negatīva.[6] Antonijas M. Ruisas-Himenesas (Antonia M. Ruiz-Jiménez) un Hosē I. Torreblankas (José.I. Torreblanca) pētījums “European Public Opinion and Turkey’s Accession. Making Sense of Arguments For and Against” skaidro, ka pretestība Turcijas dalībai ES galvenokārt balstās argumentos, kas saistīti ar identitāti. ES dalībvalstu sabiedrībās priekšroka tiek dota tiem identitātes veidošanas ietvariem, kas definē Turciju kā nepiederīgu Eiropai (ap 84% aptaujāto). Izslēdzošie identitātes ietvari izmanto ģeogrāfiskos argumentus, lai Turciju izslēgtu no iedomātās ES identitātes. Tāpat tiek izmantoti arī vēsturiskie mīti par to, ka Turcija nav bijusi saistīta ne ar Eiropas vēsturi, ne kultūru. Savukārt islāms, kas ir Turcijas kultūras pamatā, tiek uzskatīts par galveno traucēkli tās dalībai ES, kā argumentu izmantojot tā neatbilstību Eiropas “kristīgajai identitātei”.
Arī ES sabiedrības elites ir centušās vērtēt Turcijas eiropeiskumu, pamatojoties uz tās ģeogrāfisko novietojumu, valdošo reliģiju, vēsturi un vērtību sistēmu. Vācijas zinātniece Ellena Madekere (Ellen Madeker) atzīst: “tas ir satriecoši, ka paplašināšanās debatēs Kopenhāgenas kritēriju izpilde bija tikai otrā plāna jautājums. Ļoti normatīvā veidā publiskajās debatēs runa visupirms bija par kritiski svarīgajiem jautājumiem — vai Turcija pieder Eiropai vai nē, un vai tā ir jau attīstījusi identitāti, kas ir kopīga ar Eiropu, vai arī būs spējīga to attīstīt nākotnē.”[7]
Islāma faktors
Musulmanisms ir vēsturiski iespaidojis Turcijas nacionālo identitāti, tomēr konstitucionāli Turcija kopš Mustafas Kemala Ataturka (Mustafa Kemal Atatürk) 1923.gadā dibinātās Turcijas Republikas ir laicīga demokrātija, kas balstīta uz likuma varas principiem, un kura eiropeizācijas ietekmē ir būtiski mainījusi likumdošanu, rodot tajā vietu arī cilvēktiesībām. Turcijas konstitūcija līdzīgi Eiropā pastāvošajām tradīcijām nosaka laicīgās un reliģiskās varas nošķīrumu.[8] Turcijas tiesību sistēma ir pārņemta no kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas, politiskā sistēma ir balstīta uz brīvām, vispārējām vēlēšanām. Kaut arī laiku pa laikam Turcijā aktivizējas politiskais islāms, pēdējo gadu pieredze parāda, ka reliģiskāku spēku, piemēram, Taisnīguma un Attīstības partijas (Adalet ve Kalkınma Partisi), nākšana pie varas tikai stiprinājusi Turcijas demokrātiju, jo tā nenoliedz Turcijas reliģisko identitāti, tajā pat laikā saglabājot laicīgu valsts pārvaldi un turpinot uzsākto reformu procesu (tā rezultātā samazinās arī militāro spēku loma Turcijas politikā). Tam par piemēru kalpo pēdējā laika aptaujas, kas liecina, ka Turcijas iedzīvotāju vairākums vairs neuzskata šariatu par galveno likumdošanas avotu un izslēdz uz šariata balstītas reliģiskas valsts izveides iespēju Turcijā. Jāatzīmē, ka Turcijā sekularizācija nenozīmē baznīcas noliegšanu, bet gan ticības un uzskatu sistēmas pārkārtošanu atbilstoši laicīgai valsts iekārtai, kas savukārt liecina par laicīgās likumdošanas un valsts iekārtas stabilitāti.[9]
Aplūkojot islāma vēsturi un pamatnostādnes, kļūst skaidrs, ka islāma ticība savos pamatos neietver nepārvaramas pretrunas ne ar kristietību, ne ar t.s. Eiropas jeb Rietumu vērtībām. Kristietība un islāms ir monoteiskas ticības, kas ir izveidojušās uz jūdaisma pamatiem. Islāms kā ticība, kas attīstījusies vēlāk atzīst jūdaismu un kristietību kā līdzvērtīgas ticības, un atzīst arī to svētos rakstus (izņēmums ir Jēzus kā Dieva dēla neatzīšana). Vēsturiski islāms ietver demokrātijas iezīmes — to apliecina Medīnas konstitūcija, kurā iekļauts vienlīdzības princips, kalifāta ideja u.tml.
Arī Turcijas piemērs parāda, ka islāms ne konstitucionāli, ne praktiski nav nesavietojams ar sekularizācijas, demokrātijas, likuma varas, cilvēktiesību un citiem “laicīgās Eiropas” principiem. Būtiskāka problēma ir nevis islāma un Rietumu vērtību savietojamība, bet gan ekonomiskās un sociālās problēmas, kas vērojamas lielākajā daļā musulmaņu valstu. Dziļas sociālās problēmas veicina radikālismu — tādējādi sekulāras politikas neveiksmes ir tās, kas paver ceļu uz politiskā islāma aktivizēšanos un noved pie cilvēktiesību problēmu saasināšanās.
Eiropas vēsture bez Konstantinopoles?
Turcijas teritorijas lielākā daļa ģeogrāfiski neatrodas Eiropas kontinentā, taču nav īsti skaidrs, kas īsti ir tās “Eiropas” teritorija, kuras idejas nesēja ir ES. Ņemot vērā to, ka tā ir pārkāpusi tradicionālas valsts līmeni, cieši saistot ģeogrāfiju ar politiskiem un idejiskiem jautājumiem, tad nepastāv tāda “Eiropas” definīcija, kas būtu nenovecojoša un vienmēr derīga. Runājot par Turcijas pašreizējās teritorijas “atsevišķo” vēsturi — ne Eiropas viduslaiku, ne mūsdienu vēsture nav iedomājama bez Turcijas un islāma klātbūtnes. Tā bijusi ietverta Austrumu Romas impērijas sastāvā, viduslaikos Konstantinopole kalpoja par būtisku kristietības metropoli, vairāku Eiropas kultūru rašanās saistīta ar Turcijas teritoriju. Ja skatās no šāda skatu punkta, tad pašreizējā Skandināvija, Centrāleiropa un Austrumeiropa kulturāli daudz ilgāk atradušās ārpus Eiropas. Arī turku kultūra ir radniecīga Eiropai — īpaši tas attiecas uz vēstures pētniecību, mākslu, kā arī izvēlēto pārvaldes formu.
Kaut arī Turcijai, līdzīgi kā citām Austrumeiropas valstīm, vēl nepieciešams veikt dažādas būtiskas reformas gan valsts pārvaldes, gan ekonomiskajos un cilvēktiesību jautājumos, Turcijas identitātes sastāvdaļas sevī neietver nepārvaramas pretrunas ar “Eiropas” identitāti, un pret Turcijas dalību izmantotie argumenti bieži vien balstīti stereotipos un aizspriedumos. Vienlaikus būtiskas pretrunas starp Turcijas identitāti un ES slēpjas pašas “Eiropas” identitātes meklējumos.
Vajadzība pēc jauna drauda
Kopš izzudis komunisma drauds, ir radusies nepieciešamība atrast jaunu “citu”, kas spētu stiprināt pašas ES identitāti. Turcija, atšķirībā no Centrālās un Austrumeiropas valstīm, islāma reliģijas dēļ tiek uzskatīta par vienu no šiem “citiem” gan sabiedrības līmenī, gan oficiālā retorikā. Piemēram, 2007. gada 13. decembrī parakstītais Lisabonas līgums Preambulā paredz, ka ES veidojas “iedvesmojoties no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējās vērtības.”[10] Salīdzinājumam — līdz šim Līgums par Eiropas Savienību paredzēja tikai balstīšanos šajos principos un respektu pret tiem, nevis to, ka šie principi izriet no Eiropas kultūras, reliģijas vai vēsturiskā mantojuma. Islāmiskā mantojuma dēļ ES neuztver Turciju kā daļu no Eiropas, atbīdot pašas noteiktos dalības ES principus otrajā plānā un meklējot ieganstus Turcijas dalības atlikšanai un nekonkretizēšanai. Turcija tiek vispārināti definēta kā musulmaņu valsts, kuras lielākā daļa teritorijas ģeogrāfiski atrodas ārpus Eiropas kontinenta, kuru nav skārusi renesanse un apgaismība, kuras vērtību sistēma nav balstīta kristietībā un no tās izrietošajā sekularizācijā un kura šo iemeslu dēļ nav atbilstoša dalībai ES. Šādā veidā ES pakāpeniski nonāk pie stereotipiskas uztveres par Turciju un islāmu, jebkādās politiskās, ekonomiskās un sociālās neveiksmēs vainojot tieši reliģiju. Islāms ir aizstājis komunismu un kļuvis par jauno ienaidnieku. Pret to pozicionējoties, ES uzsver savu pārākumu — šādi tiek konstruētas pretrunas starp Turcijas un “Eiropas” identitātēm.
Tomēr ideālai, sekulārai “Eiropai” būtu jābalstās idejā, ka valstis nepozicionē vienu reliģiju kā pārāku par citām un necenšas apspiest citas reliģijas. Līdz ar to Turcijas vēlme pārvarēt pašreiz pastāvošos stereotipus uzskatāma par daudz būtiskāku nekā ES vēlme noteikt sev striktas robežas. ES sludinātā tolerance šodien kļūst par vienkāršu ārējo apvalku, kas oficiāli pieņem “citus”, taču tikai uz saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Aizspriedumi, kas vērsti pret musulmaņiem un Turciju kā valsti, kurā vadošā reliģija ir islāms, norāda uz pretrunām pašas ES multikulturālisma idejās. Tāpēc, ja ES patiesi vēlas kļūt par pasaules konkurētspējīgāko ekonomiku un rast risinājumu globalizācijas izaicinājumiem, ES būtu nepieciešams ilgtermiņā pakāpeniski atteikties no “islāma draudu” idejas un uzskatiem par savu pārākumu un beidzot apzināties reālos savstarpējās nesapratnes cēloņus.
______________________
[1] Kopenhāgenas kritēriji — noteikumi, kas definē, vai valsts ir piemērota dalībai ES. Kritēriji pieprasa, lai attiecīgās valsts institūcijas aizsargātu demokrātiskas pārvaldes un cilvēktiesību principus, lai valstī pastāvētu funkcionējoša tirgus ekonomika, kā arī to, lai valsts pieņemtu ES noteikumus. Šie dalības kritēriji tika apstiprināti 1993.gadā, Kopenhāgenā, vairāk skatīt: http://europa.eu/scadplus/glossary/accession_criteria_copenhague_en.htm
[2] 1959.gadā Turcija izteica vēlēšanos kļūt par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) asociēto dalībvalsti. 1963.gada septembrī Turcija un EEK noslēdza Asociācijas nolīgumu, kas paredzēja Turcijas kā dalībvalsts iespēju. Kopenhāgenas Eiropadome 2002.gada decembrī secināja, ka, ja Eiropadome, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu un ieteikumu, 2004.gada decembrī nolemj, ka Turcija atbilst Kopenhāgenā noteiktajiem kritērijiem, Eiropas Savienība nekavējoties uzsāks pievienošanās sarunas ar Turciju. Šos secinājumus Eiropadome no jauna apstiprināja 2004.gada jūnijā Briselē. 2004.gada 16.decembrī ES līderi piekrita uzsākt iestāšanās sarunas ar Turciju 2005.gada 3.oktobrī.
[3] Ruiz-Jiménez, A.M., Torreblanca, J.I., “European Public Opinion and Turkey’s Accession. Making Sense of Arguments For and Against”, European Policy Institutes Network Working Paper 2007, No.16. p9; http://www.epin.org/pdf/WP16_RuizJimenez_Torreblanca.pdf
[4]Acquis communautaire — ES noteiktie dalības priekšnoteikumi apzīmē visu līdz šim pieņemto ES likumu kopumu, kas kandidātvalstīm un dalībvalstīm jāietver savas valsts tiesību sistēmā; tie attiecas uz politisko, ekonomisko, sociālo un citām sfērām.
[5] P.D. Safioleas identitāti definē kā “uztveri par sevi attiecībā pret citiem”. Šī uztvere ietver valodas, tradīciju, vēstures, kultūras, teritoriālos un etniskos aspektus. Ar “Eiropas” identitāti raksta ietvaros tiek saprasts tas universālo vērtību kopums, uz kura balstās ES — demokrātija, likuma vara, cilvēktiesības, sekularizācija, kura attīstījusies uz kristietības pamata, kā arī relatīvi kopīga vēsture un teritorija.
[6] Ruiz-Jiménez, A.M., Torreblanca, J.I., “European Public Opinion and Turkey’s Accession. Making Sense of Arguments For and Against”; http://www.epin.org/pdf/WP16_RuizJimenez_Torreblanca.pdf
[7] Madeker, E. Turkey – a part of Europe? The Construction of the European Union in the German Enlargement Debate. // Third Pan-European Conference on EU Politics, Istanbul: Bilgi University, 2006; http://www.jhubc.it/ecpr-istanbul/virtualpaperroom/049.pdf
[8] Bet, piemēram, Turcijas ES kaimiņvalstī, un par Eiropas kultūras šūpuli uzskatītajā Grieķijā, baznīca un valsts nav šķirtas.
[9] Ilvija Bruģe, „Turcijas identitāte Eiropas Savienības dalības kontekstā”, 2008. gada 14.jūnijā aizstāvēts maģistra darbs Rīgas Stradiņa universitātē. Skat. Grafiks Nr.4 (102.lpp.), Tabula Nr.3 (103.lpp.).
[10] Lisabonas Līgums, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, parakstīts Lisabonā 2007. gada 13. decembrī. [Dokuments: C 306, 50.sējums, 17.12.2007.] Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, Preambula, 18.lpp; http://eur-lex.europa.eu/JOHtml.do?uri=OJ:C:2007:306:SOM:LV:HTML