Foto: Branimir Dolički

Interneta pieejamību plašam sabiedrības lokam var nodrošināt vienkāršs regulējums. Tas būtu jāapsver Eiropas Savienībai, pirms tā vēlas regulēt to, kam patiesībā regulējums nav vajadzīgs.

Baltijas valstīs nav notikušas publiskas diskusijas par jauno radikālo likumu, kas paredz veikt “kapitālo remontu” Eiropas Savienības (ES) telekomunikāciju regulējumā. Diskusiju trūkums ir diezgan pārsteidzošs, ņemot vērā to, cik labi interneta pazinēji ir Baltijas valstu iedzīvotāji, un to, ka jaunie noteikumi, visticamāk, būtiski ietekmēs interneta pakalpojumus. Par jaunajiem noteikumiem būtu jāsatraucas ne tikai šauram ekspertu lokam, jo jaunā likumu pakete par elektroniskās komunikācijas tīkliem un pakalpojumiem ietekmēs itin visus interneta lietotājus — gan potenciālā cenu pieauguma, gan privātuma apdraudējuma dēļ.

Pagājušā gada rudenī Eiropas Parlaments (EP) akceptēja tā saucamo telekomunikāciju paketi. Ja tā tiek ratificēta visās 27 ES dalībvalstīs, tā piešķirs regulatoram lielākas pilnvaras iejaukties komunikācijas tīklu darbībā. Ciešs regulatora satvēriens varētu novest pie tā, ka komunikācijas tīklu modernizācija tiek kavēta, jo tirgus spēlētājiem trūks motivācijas veikt jaunus ieguldījumus tīklā. Tas notiks tādēļ, ka regula aizliedz “plūsmas traucēšanu vai kavēšanu”. Pirmajā acu uzmetienā šāda frāze var šķist nenozīmīga, un pret to neviens neiebildīs. Vai tad mēs visi negribam, lai interneta savienojums strādātu netraucēti — bez klupieniem un palēninājuma?

Taču aizliegums parāda, ka EP nesaprot, kā internets patiesībā darbojas. Tas ir “pārregulācijas” piemērs — solis, kas izraisīs tālejošas negatīvas sekas. Iemesls meklējams interneta lietošanas mūsdienu paradumos. Pirms 10 gadiem mēs lietojām internetu tikai elektroniskajam pastam vai mājas lapu apskatei, bet šodien mēs lietojam desmitiem programmu, kas datu ziņā ir daudz piesātinātākas. Piemēram, internets arvien biežāk tiek lietots, lai skatītos televīzijas raidījumus un filmas, lai zvanītu kādam caur Skype, spēlētu spēles, apmainītos ar mūzikas failiem un tamlīdzīgi.

Atbildīgais par internetu?

Web 2.0 programmas rada milzu spiedienu mūsu tīklos. Komunikāciju uzņēmums BT Wholesale nesen aplēsa, ka 30 minūšu televīzijas raidījuma pārraidei nepieciešams tāds pats joslas platums kā 78 000 e-pastu. Uzņēmumiem ievietojot internetā arvien vairāk satura, tīkli tuvojas kapacitātes augstākajai robežai. Lietotājiem internets drīz sāks atgādināt Valdemāra ielu sastrēguma stundā.

Informācijas pieaugums piešķir papildu dimensiju tam, kā internets darbojas. Daži informācijas veidi, piemēram, tiešraidē pārraidītas sporta sacensības vai telefona zvans, ir tādi, kuriem jānokļūst no sūtītāja pie saņēmēja acumirklī, jo pretējā gadījumā informācijai zūd jēga. Citus datu veidus, piemēram, e-pastu, var aizturēt uz pāris sekundēm un lietotājs to pat nepamanīs. Fleksibilitāte un spēja “diskriminēt” dažādus interneta lietotājus ir svarīgs faktors tīmekļa netraucētas darbības nodrošināšanā. Tāpat elastība ir arī nepieciešama, lai tiktu galā ar globālo komunikācijas tīklu komplicētību un savstarpējo atkarību.

Protams, nav īpaši optimāli interneta plūsmu regulēt tikai vienas reģionālās organizācijas robežās, kaut arī šī organizācija ir tik ietekmīga kā ES. Jaunie EP noteikumi ir balstīti pieņēmumā, ka kāds “kaut kur tur” ir atbildīgs vai viņam ir jābūt atbildīgam par internetu. Patiesībā atbildīgs nav neviens, un neviens tāds arī nevar būt. Tīmekļa darbošanās pieprasa daudzu interneta pakalpojumu sniedzēju un citu tirgus spēlētāju sadarbību globālā līmenī.

Plūsmas anomālijas

Ņūmeksikas universitātes mācībspēka Džoša Karlina (Josh Karlin) pētījums rāda, ka interneta plūsmas anomālijas, piemēram, palēninājumi, notiek 200 reižu dienā. Lielākā daļa šo anomāliju ir nelielas un pazūd dažu stundu laikā. Taču dažas no tām ir pietiekami lielas un tāpēc uzskatāmi parāda savstarpējo globālo atkarību internetā. Piemēram, pērn kādā februāra svētdienas pēcpusdienā no interneta pēkšņi pazuda YouTube. Administratori nebija pie vainas. Arī ASV tīklu operatori ne. Incidents notika tāpēc, ka kāda Pakistānas telekomunikāciju kompānija nejauši novadīja plūsmu uz interneta “melno caurumu”. “Melnie caurumi” ir spraugas tīmeklī, kurās pazūd informācijas pieprasījums vai e-pasts. Vašingtonas Universitātes jaunākie pētījumi rāda, ka tagad „caurumi” ir kļuvuši par izplatītāku parādību nekā agrāk.

Jaunā Eiropas regulējuma pamata problēma ir tā, ka EP neapzinās minēto jauno interneta realitāti. Tās lēmumu varētu salīdzināt ar Latvijas valdības lēmumu ieviest vienotus maksimālā braukšanas ātruma ierobežojumus, neņemot vērā to, vai konkrētais ceļš ir Ventspils šoseja vai bedrains grants ceļš kaut kur lauku apvidū, vai arī ceļš atrodas citā valstī vai kontinentā. Šāds izpratnes trūkums par vietējo kontekstu un akla tendence ieviest pārrobežu regulējumu transporta plūsmas gadījumā nebūtu iedomājama. Nav šaubu, ka interneta plūsma atšķiras no tradicionālās satiksmes, taču vietējie apstākļi ir svarīgi arī šeit, ja mēs vēlamies nodrošināt netraucētu tīkla darbību.

Cenu pieaugums

Jaunie EP noteikumi rada jaunus izdevumus ne tikai tāpēc, ka interneta lietošana būs apgrūtināta pastiprināto sastrēgumu dēļ. Arī interneta savienojuma cenas kļūs dārgākas. Dati par jauno noteikumu ietekmi uz abonēšanas cenām Baltijas valstīs nav iegūstami. Taču konsultāciju kompānija Copenhagen Economics ir aplēsusi, ka vidējā mēneša maksa par platjoslas internetu var pieaugt no 33 eiro līdz 44 eiro Zviedrijā un no 29 eiro līdz 39 eiro Vācijā. Cenu kāpuma pamatā ir jauno noteikumu elastības trūkums, kura dēļ izdevumi par tīklu nepietiekamību tiks pārnesti uz patērētāja maciņu.

Tagadējos apstākļos tīklu operatori var diskriminēt dažādus lietotājus. Lietotājs, kurš galvenokārt sūta e-pastus, un lietotājs, kurš skatās ar datiem piesātinātu saturu, piemēram, video, par savienojumu maksā vienādu cenu. Ja tīkls ir pārsātināts, operators var par pāris sekundēm palēnināt e-pasta sūtījumu, lai nodrošinātu video netraucētu piegādi. Taču, ja plūsmu nedrīkst palēnināt, ir jāpalielina tīkla kapacitāte, un tam ir nepieciešamas jaunas investīcijas. Tā kā jaunie noteikumi neparedz dažādas samaksas ieviešanu par dažādiem lietošanas veidiem un nosaka, ka visiem jānodrošina vienāds piegādes ātrums, tad abonēšanas cenām būs neizbēgami jāaug. Tātad rezultāts būs platjoslas interneta maksas pieaugums, un, iespējams, vēlāk varētu sekot samazināts pieprasījums pēc platjoslas interneta.

Drošība un privātums

Tāpat kā visos jaunas intervences gadījumos, arī šiem noteikumiem būs negribētas sekas. Interneta plūsmas palēninājuma aizliegums ietekmēs ne tikai interneta ekonomisko aspektu, bet potenciāli — arī nacionālo drošību. Šis jautājums ir īpaši aktuāls Baltijā, jo Igaunija 2007. gada pavasarī piedzīvoja kiberkaru, kas parādīja, kā ārējie spēki var lietot internetu, lai radītu nopietnas problēmas. Atbilde šāda veida draudiem ir tīkls, kas atpazīst briesmas un ātri uz tām reaģē. Taču jaunie EP noteikumi ir tik vispārīgi un nekonkrēti, ka pat tehnoloģijas, kas spēj identificēt uzbrukumu un to atsist, var tikt aizliegtas.

Pat ja EP noteikumi beigu beigās tiek mainīti vai interpretēti tā, lai atļautu izmantot “nacionālās drošības tehnoloģijas”, kas atbildētu uz kiberuzbrukumiem, pastāv vēl arī citas negribētas sekas. Jaunās regulatora intervences panākumi ir atkarīgi no regulatora spējas uzraudzīt digitālos datus un savākt informāciju par cilvēku aktivitātēm internetā. Tas nepārprotami rada bažas par privātumu, un uz šīm bažām ir jāreaģē. Ja netiks pilnīgi skaidri formulēts, kā pilsoņu tiesības uz privātumu tiek pasargātas jauno noteikumu kontekstā, tad interneta lietotāju privātuma ierobežojums būs vēl viena iespējamā maksa par jauno regulējumu.

Ieguvumi no minimāla regulējuma

Minimāli regulēts internets līdz šim labi kalpojis Baltijas valstīm. 2008.gada ANO e-pārvaldes pētījums vienā grupā salika Baltijas un Ziemeļvalstis, nevis Baltiju un Centrāleiropu. Visās trijās valstīs ir augsts per capita interneta lietotāju skaits, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm. Baltijas valstu nākotnes progress ir atkarīgs no to spējas turpināt attīstīt progresīvas jaunās tehnoloģijas un darīt to ātrāk, nekā to spēj citas Eiropas valstis. Jaunie EP noteikumi rada nepastarpinātus draudus šādam scenārijam, jo tie var radīt pudeles kakla efektu jauno tiešsaistes pakalpojumu attīstībā.

EP apstiprināja jaunos noteikumus cerībā uzturēt, paša parlamenta vārdiem, “atvērtu” internetu. Taču to nevar panākt, ieviešot universālu regulējuma reformu, kas tiek ieviesta “ar pavēli no augšas”. Labāka esošās likumdošanas iedzīvināšana (piemēram, konkurences likumi) nodrošinātu atvērto internetu daudz efektīvāk, nekā jaunu noteikumu uzspiešana. Baltijas valstu nesenā pagātne skaidri parāda, ka pieejamu internetu plašam sabiedrības lokam var nodrošināt apstākļos, kad eksistē vienkāršs regulējums. Tā ir mācība, kura Eiropas Savienībai būtu jāapsver, kad tā domā par kaut kā tāda regulēšanu, kam patiesībā regulējums nav vajadzīgs.