Raksts

Eiropa, nepalīdzi Putinam!


Datums:
30. aprīlis, 2007


Autori

Tatjana Lokšina


Foto: Nick Rivera

Krievija būtiski attālinās no cilvēktiesībām, demokrātijas un likuma varas. Ja ES grib izvairīties no līdzzinātāja lomas, tai ir jāpārdomā sava pozīcija un jānāk klajā ar stingrām prasībām Krievijas valdībai.

Deviņdesmitajos gados es strādāju ar padomju laika monumentālās figūras — zinātnieka un cilvēktiesību cīnītāja Andreja Saharova arhīviem, kuros bija atrodama bagātīga informācija par padomju disidentiem. Lieki piebilst, ka šī tēma mani pilnībā pārņēma. Īpaši pārsteidzošs atklājums bija tas, ka daudzi padomju disidenti savulaik bijuši talantīgi zinātnieki vai citu jomu profesionāļi ar labām algām, taču viņi upurēja savu relatīvi komfortablo dzīvi par labu cīņai ar šķietami nesatricināmo padomju režīmu. Viņu vidū bija arī šā gada 27.aprīlī mūžībā aizgājušais pazīstamais čellists Mstislavs Rostropovičs, kurš, tāpat kā daudzi citi, dārgi samaksāja par saviem principiem (cita starpā viņam tika atņemta pilsonība un viņš nonāca trimdā).

Mani vecāki pieder tai pašai paaudzei. Taču viņi nebija varoņi. Miglainās brīvības idejas vārdā viņi nebija gatavi likt uz kārts ģimenes drošību. Viņu disidentiskās izpausmes netika tālāk par Kremlim veltītiem lāstiem, kurus viņi izteica drošā vidē — pašu mājīgajā virtuvē. Es nekad viņus par to nenosodīju. Tomēr es bieži pieķēru sevi domājam, ka, pateicoties dažu izcilu sieviešu un vīriešu drosmei un tam, ka viņi uzdrīkstējās totalitārā valstī dzīvot kā brīvi cilvēki, mana paaudze saņēma ārkārtīgi vērtīgu dāvanu, proti, brīvību, kas kļuva par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Krievijas demokrātija bija vāja, taču cerību pilna. Visas pamata demokrātiskās institūcijas tika nodibinātas un dažas būtiskas reformas tika iesāktas.

Nebija tā, ka brīvība un panākumi demokrātijas attīstībā pazuda vienā acumirklī — 1999.gada decembrī, kad Vladimirs Putins pārņēma varu. Viss notika pakāpeniski un ilgākā laika posmā. Diezgan ilgu laiku šķita, ka situāciju var glābt. Tiesa, šaušalīgais karš Čečenijā jau ritēja pilnā sparā. Tomēr joprojām bija iespējas publicēt rakstus dažos drukātajos medijos un rīkot neskaitāmas preses konferences pat par visjūtīgākajiem jautājumiem. Kremlis gan demonstrēja dažus nepārprotamus autoritārisma simptomus, tomēr mēs viedokli varējām izteikt nebaidoties.

Tas bija 2003.gada rudens, kad es nācu pie skaidras atziņas, ka dažas padomju laika īpatnības, kuras šķita sen aizgājušas nebūtībā, ir sākušas atgriezties. Drīz pēc naftas magnāta Mihaila Hodorkovska aresta drošības dienesta darbinieki kontaktējās ar vairākām cilvēktiesību organizācijām un uzdeva tām vispārīgus, taču diezgan uzmācīgus jautājumus. Tolaik es vadīju vienu no Krievijas prominentākajām cilvēktiesību organizācijām — Maskavas Helsinki Group. Man bija jāizbrauc darba komandējumā un, atzīšos, man bija bail atstāt savus darbiniekus vienus laikā, kad pastāvēja iespēja, ka biroju apmeklēs nelūgti viesi. Tādēļ es sasaucu darbinieku sapulci un pavadīju aptuveni divdesmit minūtes, skaidrojot, ka, gadījumā, ja ierodas Federālais drošības dienests (FSB), viņiem jāsaka, ka priekšniece ir izbraukusi un nevienam no darbiniekiem nav dotas pilnvaras atbildēt uz jautājumiem. Es atkārtoju šo norādījumu vairākas reizes, bet tad pēkšņi atģidos: ”Ko es daru? Viss notiek gandrīz tā, it kā mēs būtu PSRS!”

Spiediens pieaug

Nenoliedzami, šodienas Krievija būtiski atšķiras no Padomju Savienības. Tā ir izteikti autoritāra valsts, tomēr ne totalitāra. Cilvēki var ceļot un lasīt tādas grāmatas, kādas vēlas. Naftas cenu dramatiskais pieaugums nozīmē to, ka dzīves līmenis pēdējos gados ir jūtami pieaudzis. Taču vienlaikus prezidenta Putina režīms ir iznīcinājis praktiski visas neatkarīgās institūcijas, kuras spēj ietekmēt izpildvaru.

Nepastāv arī tāds jēdziens kā neatkarīga tiesu vara, un Krievijas Valsts dome [parlaments] ir vien Kremļa marionete. Pēc Hodorkovska prāvas un viņa kompānijas Jukos iznīcināšanas neatkarīga uzņēmējdarbība arī vairs neeksistē. Mediji tiek pakļauti stingrai cenzūrai. Un pēc vairāku žurnālistikas balvu laureātes, cilvēktiesību aktīvistes Annas Poļitkovskas šokējošās slepkavības 2006.gada oktobrī nelielā neatkarīgo žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju saujiņa ir sapratusi — viņi ir absolūti neaizsargāti. Jaunais NVO likums un jaunie grozījumi anti-ekstrēmistu likumā ir piegriezti tā, lai tos varētu izmantot pret Kremļa kritiķiem un oponentiem. Nesen Krievijas-Čečenijas draudzības biedrība (neliela cilvēktiesību organizācija, kas iestājas par konflikta atrisinājumu Čečenijā) tika slēgta, par pamatu šādam lēmumam izmantojot abu minēto likumu kombināciju. Ļoti iespējams, ka citus upurus vistuvākajā laikā piemeklēs līdzīgs liktenis.

Gatavojoties 2007.gada parlamenta vēlēšanām un prezidenta vēlēšanām 2008.gadā, varas iestādes nesaudzīgi apspiež visus publiskos protestus. Publiska pulcēšanās un demonstrācijas tiek aizliegtas, aizbildinoties ar nenopietniem argumentiem. Šāds de facto pulcēšanās aizliegums spiež protestētājus rīkot nesankcionētus mītiņus, kurus policija vardarbīgi izklīdina. Spilgts piemērs ir “disidentu maršs” Ņižņijnovgorodā 2007. gada 24.martā, kad vairāki desmiti pilsoniskās sabiedrības aktīvistu atdūrās pret 20 000 policistu. Līdzīgs nesankcionēts mītiņš notika Maskavā 14.aprīlī. Neatkarīgie novērotāji, mediji un starptautiskās organizācijas (ieskaitot Eiropas Padomi) vienprātīgi uzsvēra, ka tiesībsargājošās iestādes pret protestētājiem pielietoja nesamērīgu spēku.

Kas ir tie cilvēki, kas piedalās protesta gājienos? Daudzi aktīvisti ir pasaules šaha čempiona un Vienotās pilsoniskās frontes kustības līdera Garija Kasparova politiskie atbalstītāji vai arī pazīstamā rakstnieka un nacionālboļševiku līdera Eduarda Ļimonova piekritēji. Tomēr arvien lielāks skaits demonstrantu nepieder nevienam no opozīcijas spēkiem. Viņi izvēlas doties ielās, jo Putina Krievija ar tās nomācošo anti-demokrātijas propagandu un neslēptajām represijām viņus smacē. Viņiem ir kauns par to, kas notiek ar viņu valsti. Viņi cīnās par savām neatņemamajām tiesībām dzīvot brīvu cilvēku dzīvi.

Pirms daudziem gadiem prominentais padomju disidents Boriss Šragins rakstīja, ka, tieši pateicoties Rietumu demokrātiju beznosacījumu solidaritātei, vairāki varonīgi cilvēki sajuta spēku un drosmi Sarkanajā laukumā organizēt publisku protestu pret padomju militāro okupāciju Čehoslovākijā. Šodien Krievijas pilsoniskā sabiedrība šādu solidaritāti vairs neizjūt, lai gan vajadzība pēc tās ir milzīga.


Gaidot Eiropu

Mūsdienu politiskajā kontekstā Eiropas Savienība (ES) ir tā, pie kuras mēs vēršamies pirmām kārtām, īpaši tādēļ, ka Savienoto Valstu vārds starptautiskajā arēnā ir zaudējis diezgan lielu daļu svara. Krievija ar rūpību izturas pret attiecībām ar ES. Ne tikai tādēļ, ka tā iemieso ekonomisko sadarbību, bet arī tādēļ, ka, pateicoties šīm attiecībām, Krievija var izkopt respektabla partnera tēlu. Tikmēr ES ietekmīgākie spēlētāji apgalvo, ka viņi vēlētos īstenot stingru cilvēktiesību politiku un ieņemt uzstājīgu pozīciju attiecībās ar Krieviju, taču viņu vajadzība pēc enerģētiskās drošības atņem viņiem sviras, kas šādas nostājas paušanai būtu nepieciešamas.

Šis pieņēmums ir vai nu kļūdains vai gluži vienkārši liekulīgs. Krievija neaizgriezīs gāzes krānu, reaģējot uz kritiku no Eiropas. Galu galā, lai arī Eiropai ir vajadzīga gāze, tomēr Krievijai tā ir jāspēj pārdot, turklāt par konkurētspējīgām cenām. ES vājā pozīcija cilvēktiesību jautājumos pamudina Krievijas valdību pastiprināt autoritāro politiku.

Krievija būtiski attālinās no cilvēktiesībām, demokrātijas un likuma varas. Ja ES grib izvairīties no līdzdalībnieka lomas šajā procesā, tad tai ir jāpārdomā sava pozīcija, jārunā ar Krieviju kā ar līdzvērtīgu partneri, kam ir saistošas starptautiskās normas, un jānāk klajā ar stingrām prasībām Krievijas valdībai cilvēktiesību jomā. Eiropas demokrātijām ir jāiestājas par Krievijas pilsonisko sabiedrību. Vācija, kas šobrīd ir ES prezidējošā valsts, ir visizdevīgākajā pozīcijā, lai šajā jautājumā uzņemtos līdera lomu.

Raksts pārpublicēts no openDemocracy.net pamatojoties uz Creative Commons licenci. Tulkojums no angļu valodas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!