Foto: Imran Chaudhry
Sajūta, ka neesi viens, Gruzijai ir absolūti nepieciešama. Savukārt Eiropas un Latvijas neitralitāte pašreizējā situācijā nav iespējama, jo tā tiks tulkota tikai kā Krievijas politikas atbalsts.
Gruzijas nākotnes perspektīvas — integrācija Eiropā vai… integrācija Eiropā. Tieši tā — Gruzijai faktiski nav citas izvēles! Tās sabiedrība jau ir iedzīvojusies brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos — bauda demokrātiskas vēlēšanas, vārda brīvību un tirgus ekonomiku. Sistēma nav pilnībā perfekta, bet pietiekoši tālu no tā, lai atgrieztos Krievijas diktētā pavadā. Pārējie divi kaimiņi atšķiras — Armēnija ir izvēlējusies kopīgu ceļu ar Krieviju, bet Azerbaidžānai demokrātiskas valsts būvēšana nav prātā.
Neseno Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti un vēlēšanu process kopumā dod cerību, ka šis ir solis, ko Gruzija spērusi tuvāk Eiropai. Gan no tā skatu punkta, ka gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas, kuras kandidēja un iekļuva parlamentā, ir vienotas savā nostājā par Gruzijas nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO, gan arī no skatu punkta, ka veidu, kā noritēja vēlēšanas, var pamatoti kritizēt, taču nevar noliegt, ka vēlēšanas ir bijušas atbilstošas Eiropas standartiem.
Ir divas lietas, kas tiek minētas, kad Eiropa, tajā skaitā arī Latvija, un Amerika runā par Gruzijas nākotnes perspektīvām: demokrātisku normu un tradīciju attīstība un konfliktu zonas — Abhāzija un Dienvidosetija. Rakstā autori tuvāk aplūkos abus šos aspektus, to attīstību un ietekmi uz Gruzijas lielāko mērķi — veidot savu valsti par drošu, pārtikušu un demokrātisku Dienvidkaukāza republiku, kas vienlaicīgi būtu arī starptautiski atbildīgs un uzticams partneris NATO un ES valstu saimē.
Vēlēšanas kā indikators demokrātijai
Nespēja vienoties par kopīgu rīcību pēc 21.maija parlamenta vēlēšanām, kur pēc provizoriskiem Centrālās vēlēšanu komisijas datiem 120 no 150 parlamenta vietām ir ieguvusi valdošā — pašreizējā Gruzijas prezidenta Mihaila Saakašvili — Nacionālās kustības partija, bet trijām opozīcijas partijām un deviņu partiju opozīcijas blokam kopā ir 30 vietas, ir viena no tipiskākajām iezīmēm Gruzijas politikā īsi pēc vēlēšanām. Ne pirms, ne arī pēc tām nav noticis tas, ko tik daudzi prognozēja un par ko tik daudzi bažījās, proti, masveida protesti, kurus pavadītu vardarbība, nekārtības un dažādas provokācijas. Šāda notikumu attīstība gan bija, gan arī vēl arvien ir iespējama, taču ir palielinājies kas cits — valdošās partijas rēķināšanās ar demokrātisku un brīvu vēlēšanu procesa nepieciešamību un varas ierobežošanu apstākļos, kad varas kārdinājums ir liels un potenciāli iespējams.
Vēlēšanu novērotāji un politikas eksperti ir atzinuši, ka Gruzija kopš 2008.gada janvāra prezidenta vēlēšanām ir spējusi panākt būtisku progresu vēlēšanu procesa uzlabojumos. Savukārt EDSO ir atzinusi, ka Gruzijā ir uzlabojusies vēlēšanu procesa administrēšana, kā arī, atsaucoties uz opozīcijas partiju aicinājumiem, rajonu līmeņa vēlēšanu komisiju sastāvs ir paplašināts, iekļaujot arī partiju pārstāvjus. Ievērojams progress arī panākts, cenšoties nodrošināt maksimāli izsvērtu un līdzvērtīgu visu kandidātu atspoguļošanu sabiedriskajos medijos priekšvēlēšanu laikā, un, kopumā, vērojot kampaņas aktivitātes, savstarpēji sabalansētākas ir arī pozīcijas partijas un opozīcijas partiju reklāmas aktivitātes. Tāpēc izskatās, ka valdošā Nacionālās kustības partija ir sapratusi, ka augsta popularitāte un skaitliskais vairākums parlamentā un visos izpildvaras līmeņos nespēs leģitimizēt tās rīcību vienmēr un visur.
Parlamenta vēlēšanas ir bijušas ne tikai labs atskaites punkts valsts demokrātiskās un tiesiskās izaugsmes ceļā, bet arī labi raksturo partiju attīstības un politiskās kultūras vidi. To, kā darbojas un ko dara opozīcijas partijas, nebūt nevarētu nosaukt par apmierinošu, ņemot vērā, cik svarīga loma Gruzijas iekšpolitikā ir spēcīgas un konstruktīvas opozīcijas esamībai. Diemžēl esošās opozīcijas partijas — deviņu partiju opozīcijas bloks un Kristīgi demokrātiskā partija, Darba partija un Republikāņu partija, kuras provizoriski ir iekļuvušas parlamentā, nevar uzskatīt nedz par spēcīgām, nedz konstruktīvām.
Nākamajā dienā pēc vēlēšanām Jaunā labējā partija, kas ietilpst deviņu partiju opozīcijas blokā, un dienu vēlāk arī Darba partija nāca klajā ar iniciatīvu opozīcijas partijām boikotēt parlamentu, tādējādi liekot cerības uz jaunām vēlēšanām. Savukārt vairāki opozīcijas bloka partiju pārstāvji, gan arī Kristīgi demokrātiskā partija ir pret parlamenta boikotu. Šis beidzamo dienu aicinājums un norises kopumā labi raksturo opozīcijas spēku jeb, precīzāk, tās vājumu mobilizēt sevi un savus vēlētājus. Opozīcijas taktika pieprasīt Saakašvili nomaiņu, vecā režīma likvidāciju un jauna, viņuprāt, taisnīgāka ieviešanu, kā arī vēlēšanu nosaukšana par krāpnieciskām un negodīgām, pirms jel kāds pārkāpums ir izdarīts, acīm redzami nav atstājusi pārliecinošu iespaidu un spējusi panākt vēlētāja uzticību. Tāpat arī 3000 personu lielā demonstrācija nākamajā dienā pēc vēlēšanām Tbilisi ir salīdzinoši niecīgs skaitlis, kas izsaucis pašas opozīcijas pārstāvju izbrīnu.
Konsekventi — uz NATO
Gruzijas dalība NATO nozīmē atbilstību daudziem priekšnoteikumiem — demokrātiskai valsts pārvaldei, sabiedrības atbalstam, politiskai stabilitātei, sekmīgai valsts pārvaldei, bruņoto spēku atbilstībai u.c. Reti kura no dalībvalstīm (arī ne Latvija, ne tagad — Gruzija) iestāšanās posmā ir atbildusi ideālam. Katrai valstij ir sava specifika, specifiskās problēmas un kavēkļi.
Pēc 2007. gada novembra opozīcijas partiju organizētā mītiņa, kad Tbilisi tika izklīdināti opozīcijas pulcinātie protestētāji pret valdības darbības stilu, kā arī pēc šā gada janvāra prezidenta vēlēšanu procesa Gruzija ir saņēmusi skaidrus mājienus gan no saviem draugiem, gan tiem, kurus par tādiem nevar uzskatīt, ka tās dalība NATO nav atkarīga tikai no veiktajām bruņoto spēku reformām, spējām un kvalitātes, bet arī no Gruzijas politiķu un valsts pārvaldes spējām un kvalitātes par spīti izaicinājumiem dzīvot pēc rietumu demokrātijas standartiem.
NATO Bukarestes samita laikā pieņemtais lēmums nepiešķirt Gruzijai plānu dalībai NATO (Membership action plan), bet dot skaidru solījumu par iespējamo dalību nākotnē ir nepārprotams žests gan Gruzijai pašai, gan arī tiem, kas dara visu, lai tās rietumu integrācija ciestu neveiksmi. Tomēr Gruzijas iekšpolitiskās konkurences fonā paliek un risinājumu sagaida Abhāzijas un Dienvidosetijas separātisko apgabalu konflikti. Šis ir jautājums, kas pirmām kārtām prasīs ciešu Gruzijas iekšpolitisko vienotību un konsekvenci.
Nav strīda starp diviem etnosiem
Demokrātija — tā pamatā atrodas pašu gruzīnu rokās un prasa konsekventu valdības rīcību tās pilnveidošanai. Konfliktos darbojošos aktieru loks ir daudz plašāks. Sen jau tas vairs nav strīds starp gruzīniem un abhāziem vai gruzīniem un osetīniem. Nekad arī tas nav bijis konflikts tikai un vienīgi starp diviem nelieliem etnosiem. Starptautisko spēku klātbūtne ir, taču, vai tā palīdz atrisināt situāciju vai gluži pretēji — saglabāt status quo — šobrīd ir diskutējams jautājums. Tas viss vēl, „ietīts” un pasniegts kaimiņa — Krievijas — mērķtiecīgas propagandas „iesaiņojumā”, ir radījis reizē gan lielu rezonansi un apmulsumu Rietumos, gan arī visai aptuvenu izpratni par konfliktu reģioniem Gruzijā.
Abhāzija šobrīd ir viens no Gruzijas karstajiem punktiem, kur aprīļa beigās un maija sākumā Krievija palielināja savu bruņoto vienību klātbūtni un notrieca Gruzijas izlūklidmašīnu. Abhāzija ir autonoma vienība Gruzijas starptautiski atzītās teritorijas robežās, tajā skaitā — Krievijas atzītu robežu ietvaros. Abhāzija, kas pārdzīvojusi ne vienu vien karu, šobrīd labprātāk sadarbojas ar Krieviju, nekā mēģina rast risinājumu sadarbībā ar Gruziju. Krievijas miera spēku papildinājumi un bruņu tehnika tiek laipni ielaista Abhāzijas teritorijā, un bijušā Krievijas prezidenta Putina 16.aprīļa dekrēts par ciešāku ekonomisko un juridisko sadarbību tiek uztverts ar pateicību, tam par godu pat organizējot tautas atbalsta demonstrāciju. Taču priekšstats ir maldīgs. Maldīgs gan starptautiskajā redzējumā, gan pašā Abhāzijā, kas informāciju saņem tikai un vienīgi no Krievijas kanāliem.
Abhāzi ir tauta no Ziemeļkaukāza ciltīm, un tur arī sakņojas viņu saiknes un simpātijas ar čečeniem, osetīniem un citām kalniešu tautām. Gruzīnu nācija veidojusies no Dienvidkaukāza ciltīm — mingreliešiem. Dažādie etnosi līdzās pastāvējuši gan kopīgā karalistē, gan Krievijas impērijā un padomju republikā. Taču balanss ir bijis atšķirīgs. Vēstures avoti rāda, ka pirmajā kopīgajā valstiskajā veidojumā — karalistē 978.gadā — abhāzi, lai arī skaitliski mazāk, ir bijuši karalistes centrs. Šis kopīgais valstiskais veidojums pastāvēja gandrīz divus gadsimtus, kad mongoļu iekarojumu rezultātā tika pārdalīts. Situācija mainījās līdz ar Krievijas impērijas izveidošanos, kas vienu pēc otra pakļāva arī mazās Kaukāza tautas. No šī brīža Krievija kļūst par mūsdienu Gruzijas konfliktu veidotāju un līdzdalībnieci.
18.gadsimta beigās Gruzija labprātīgi pievienojas Krievijas caristei, cerot uz glābiņu no dienvidu iekarotājiem otomaņiem. Lai arī atbilstoši līgumam Krievijai tiek nodotas tikai atsevišķas varas tiesības — ārpolitika un aizsardzība, Gruziju vienkārši iekļauj impērijā un ieceļ Krievijai lojālu valsts vadoni. Abhāzi par savu neatkarību cīnījās ilgāk un tika ar varu (arī palīdzot Gruzijas prokrieviskajai vadībai) inkorporēti Krievijā pēc kara ar Turciju 1878.gadā. Tam seko Krievijas īstenotā politika, vēsturē saukta par mohadžirstvu, kad Ziemeļkaukāzs tiek fiziski „iztīrīts” no musulmaņiem, arī abhāziem, kas lielā skaitā bēga uz Turciju. Abhāzu pamestās teritorijas tika aizpildītas ar citām tautībām, tostarp krieviem un gruzīniem.
Pēc Krievijas cara īstenotās politikas Abhāzijā bija palikuši vairs tikai aptuveni 41,5% abhāzu, taču Maskavas politika tika īstenota ar „gruzīnu rokām”. Padomju gados izkopa līdzīgu taktiku. PSRS sabrukuma laikā Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze, saskaņojot ar Krieviju, realizēja Gruzijas nacionālistu mērķtiecīgu sakūdīšanu, lai sarīdītu tautas, novājinātu reģionu un atkal atjaunotu to Krievijas sastāvā.
Tagad pēc aptuveniem datiem abhāzi Abhāzijā ir aptuveni tikai viena ceturtā daļa, pārējie ir tur pārceltie armēņi, krievi un arī izdzīvojušie gruzīni. Apelējot pie abhāzu interesēm un tiesībām Abhāzijā, ir vairākkārt jāpārdomā, ko mēs aizstāvam un kas kādas sabiedrības intereses pārstāv.
Konfliktā ar Abhāziju gruzīni nav bez vainas, taču tā nebija gruzīnu pašu veidotā politika. Pēc Rožu revolūcijas Gruzija ir mainījusies. Ir citi līderi, cita politika, un lēmumi vairs netiek pieņemti Maskavā. Ir izstrādāta virkne racionālu priekšlikumu Abhāzijas un Dienvidosetijas situācijas atrisināšanai, sākot no plaša autonomijas statusa Gruzijas sastāvā un noslēdzot ar konkrētām ekonomikas, kultūras un sociālajām programmām. Taču atsaucība nav liela un diemžēl Gruzija Abhāzijā tiek iztēlota par lielāko ienaidnieku. Tas, kas Latvijai bija rusifikācija un sovjetizācija, abhāziem bija gruzinifikācija.
Vienīgā iespēja — atbalstīt
Smagajai vēstures nastai vēl papildus ir notikusi pavisam nesena nežēlīga izrēķināšanas Abhāzijas iedzīvotāju vidū — 1993.-1994.gadā sadursmēs tika nogalināti 25 000—26 000 cilvēku, bet vairāk nekā 200 000 palika bez mājām. Cietušie lielākoties bija gruzīni. Gruzijas demokrātija, ekonomiskā izaugsme un labklājība ir pievilcīga Abhāzijai. Ja tas tiek papildināts ar drošību par sava etnosa saglabāšanu un autonomijas nodrošināšanu, tad risinājums ir iespējams. Taču to veicināt nav Krievijas interesēs. Iedomājieties Melno jūru, kur Gruzija ar Abhāziju un Ukraina ar Krimu nākotnē tiek uzņemtas NATO! Krievijas Melnās jūras flotei atliek tikai šaura krasta daļa. Bet interešu ir vairāk nekā tikai Melnās jūras flote. Tuvojas Olimpiskās spēles Sočos, un Krievijas politika reģionā kļūst arvien uzstājīgāka. Krievijas vēlme saglabāt politisko ietekmi reģionā un vēl jo vairāk ekonomiski (Kaspijas un Melnās jūras tirdzniecības un naftas, un gāzes tranzīta ceļi) ir saprotama. Cits jautājums, vai pieņemama ir taktika un izmantotās metodes.
Eiropai un Amerikai no savām interesēm — redzēt Gruziju kā demokrātisku, tiesisku un uz tirgus ekonomiku balstītas valsti — nevajadzētu atkāpties. Juridiski Gruzijas robeža un teritoriālā integritāte ir nostiprināta visos starptautiskajos formātos un dokumentos. Mūsu morālais pienākums ir sniegt atbalstu jaunajai demokrātijai iepretim nedemokrātiskas valsts spēka politikai. Tāpat aktuāls ir jautājums par stabilitāti reģionā un enerģijas diversifikācijas iespējām. Par to viedokļi sabiedroto vidū neatšķiras, un arī starptautiskā prese ir nostājusies Gruzijas pusē, bet vai kopīga politika un taktika ir iespējama?
Patlaban Gruzija ir izdarījusi maksimāli iespējamo — uz Krievijas provokācijām nav atsaukusies, turpina izstrādāt un meklēt miermīlīgu konfliktu risinājumu, cenšas risināt sarunas ar Krieviju un vienlaicīgi pilda „demokrātijas mājas darbus”. Taču pieprasīt no Gruzijas atrisināt konfliktu aci pret aci ar Krieviju ir neiespējami. Starptautiskais atbalsts ir izšķirošs. Pašreizējie miera sarunu formāti nav domāti situācijas atrisināšanai. Tie tika izveidoti apšaudes pārtraukšanai 90. gadu vidū, lai puses atturētu no tālākām sadursmēm. Arī Neatkarīgo valstu savienības (NVS) miera spēki ir vairs tikai nosaukums uz papīra. Ievestie miera spēki ir tikai Krievijas, nevis NVS, un pārstāv konfliktā iesaistīto pusi tā vietā, lai darbotos kā neitrāls drošības garants. Tagad ir nepieciešama to pārskatīšana.
Sajūta, ka neesi viens, Gruzijai ir absolūti nepieciešama. Arī abhāziem sajūta, ka Eiropa un Amerika būs daļa no risinājuma un kalpos par garantu abhāzu interešu aizstāvībai, ir būtiska. Savukārt Eiropas un Latvijas neitralitāte pašreizējā situācijā nav iespējama, jo tā tiks tulkota tikai kā Krievijas politikas atbalsts. Varbūtība par Gruzijas iekšpolitiskās sistēmas attīstību negatīvā virzienā ir niecīga, drīzāk demokrātijas attīstība Gruzijā ir jautājums par sistēmas nostiprināšanu un pakāpenisku uzlabošanu. Starta pozīciju ieņemšana jau ir notikusi līdz ar Rožu revolūciju. Rietumvalstu, arī Latvijas kā Gruzijas sabiedroto uzdevums ir nevis sēt šaubas un skepsi, bet gan dot konkrētas cerības, norādīt uz paveicamo, tādējādi sniedzot Gruzijai skaidru perspektīvu un mazinot iespēju uzgavilēt tiem, kas vēlētos tās novirzīšanos no rietumnieciskā kursa.
__________________________
* Publikācijā atspoguļotie viedokļi pauž autora personiskos uzskatus un nav nekādā veidā saistāmi ar to pozīciju, kāda par minētajiem jautājumiem ir Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai.