Raksts

Eiro ieviešana “kontrabandas ceļā”


Datums:
03. janvāris, 2009


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


2002. gadā Zviedrijā tauta nobalsoja pret Zviedrijas pievienošanos Eiropas Monetārajai Ūnijai un eiro ieviešanu. Kopš šī gada 1. janvāra Zviedrijas dienvidos mazā pilsētiņa Hēganēsa (Höganäs) pati uz savu roku ir ieviesusi eiro kā vienu no divām oficiālajām valūtām, kurās var norēķināties gan pilsētiņas iedzīvotāji, gan viesi. Tagad iebraucot Hēganēsā ceļazīmes vēsta, ka esat iebraukuši „Eurocity”, eiropilsētā.

Protams, ka zviedru krona vēl joprojām ir neapšaubāma norēķinu vienība un oficiālā valūta, tomēr paralēlas valūtas ieviešana atvieglo ne tikai ieprikšanos tūristiem, bet rada iespējas izņemt eiro no bankomātiem. Tāpat jāmin arī, ka vācieši un citi eirozonas valstu pilsoņi, kuriem pieder nekustamie īpašumi Hēganēsā, var sūtīt un saņemt faktūras eiro. Interesanti, ka 56% pilsētiņas iedzīvotāji savulaik nobalsoja par iestāšanos EMU; tagad biznesmeņi tirdzniecības vietās cenas norāda gan kronās, gan eiro, kamēr komūnas vadība iknedēļu regulē eiro kursu.

Izdzirdot ziņas par šādām inovācijām, mana pirmā reakcija bija pārsteigums – kā, vai tad valdība Stokholmā pieļaus šādu decentralizētu monetāro politiku? Tomēr šeit ir jāatzīmē, ka idejas iniciātors pilsētas mērs Pēters Kovāčs ir no Zviedrijas valdībā dominējošās Konservatīvo partijas (Moderaterna) – visticamāk, ka šis ir smalki izrēķināts un iepriekš saskaņots veids, kā ieviest kopumā ne tik pozitīvi vērtēto valūtu „kontrabandas ceļā”, tā teikt, aiz vēlētāju muguras. Politiskā racionāle šķiet ir – pierādīt, ka eiro-eksperiments ir veiksmīgs vienā vietējā pašvaldībā, pēc tam iespējams izplatīt šo „veiksmes stāstu” uz citām pašvaldībām, tādējādi radot principā paralēlu valūtu jau esošajai kronai. Pieļauju, ka pēc desmit gadiem zviedri nobalsos par eiro ieviešanu labprātīgi un ar lielu vairākumu, lai institutcionalizētu to, kas jau tad būs fait accompli.

Visnotaļ gudri izrēķināta stratēģija. Stokholmā daži suvenīru veikali jau tagad pieļauj norēķinus dolāros un eiro, tiesa, pēc Zviedrijas Valsts bankas noteiktā kursa. Jautājums Hēganēsā savukārt ir izlemts tik elastīgi, ka neviens nevar pat apvainoties – viss taču notiks brīvprātīgi un neviens nebūs spiests norēķināties eiro, ja to pats nevēlēsies; galu galā krona vēl joprojām būs oficiālā valūta. Tomēr man ir jāatzīmē, ka šāda inovatīva monetārās politikas decentralizēšana un eiro ieviešana „kontrabandas ceļā” manī rada ne tikai prieku par vietējās pašvaldības un biznesa sabiedrības izdomas bagātību un uzņēmīgumu.

Man šķiet, ka Hēganēsā notikušais sūta skaidru signālu par to, ka politiskā elite Stokholmā grib par katru cenu izvairīties no iespējami nepopulāras politiskās diskusijas par pievienošanos EMU. Pirmkārt, nacionālā valūta ir un paliek viens no nācijvalstu sistēmas balstiem, kas simbolizē valsts vienotību, integritāti un suverenitāti. Zviedrija nav viduslaiku Vācija, kurā katrs firsts kala savu valūtu – tā ir moderna Vestfāles nācijvalstu sistēmas sastāvdaļa, kurā valūtas kursi tiek noteikti pasaulē vecākajā centrālajā bankā – Zviedrijas Valsts bankā. Arī lēmums par eksperimentiem ar valūtu būtu jāpieņem nacionālajā līmenī. Otrkārt, jāatceras, ka Hēganēsa bija viena no tām retajām 35 vietējām pašvaldībām, kurās 2002. gadā eiro ieviešana guva vairākuma atbalstu, kamēr pārējās 255 komūnās vairākums iedzīvotāju bija negatīvi noskaņoti. Turklāt pēdējie aptauju rezultāti liecina, ka vairāk kā piecus gadus pēc tautas nobalsošanas eiro ieviešanu atbalsta tikai 37,5%, kamēr pret to ir 47,5%.
Ar vienu vienīgu Hēganēsas vietējās pašvaldības „veiksmes stāstu” būs par maz, lai pārliecinātu ļaudis par eiro priekšrocībām. Manuprāt, bez pamatīgas politiskās diskusijas neiztikt.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!