Foto: no personīgā arhīva
Tā, ko mēs varētu saukt par „leģitīmo lobēšanu”, mērķis ir tieši šo demokrātisko tiesību caurskatāma un atklāta realizēšana. Taču ja reiz tiek piedāvāti vai pieņemti kukuļi vai jebkuri citi stimuli, tad tas drīzāk ir kriminālnodarījums nevis lobēšana.
Intervija ar Dereku Pērdiju (Derek Purdy), lobēšanas jautājumu ekspertu.
Vai Jūs varētu nodefinēt, kas ir lobēšana?
Mans personiskais viedoklis ir, ka lobēšana nav nekas vairāk kā pilsoņu demokrātisko tiesību realizēšana paust savu viedokli valdības amatpersonām un politiķiem. Taču svarīga ir izmantotā metode. Tā, ko mēs varētu saukt par „leģitīmo lobēšanu”, mērķis ir tieši šo demokrātisko tiesību caurskatāma un atklāta realizēšana. Daudzās valstīs, ne tikai Latvijā, lobēšana tiek uztverta pārprasti – kā kaut kas tāds, ko nevajadzētu darīt, kā sava veida kukuļošana. Bet tā nav lobēšana. Ja reiz tiek piedāvāti vai pieņemti kukuļi vai jebkuri citi stimuli, tad tas drīzāk ir kriminālnodarījums nevis lobēšana.
Kā Jums šķiet – kādi ir šī pārpratuma iemesli? Daudzās demokrātiskās valstīs cilvēkiem desmitiem vai pat simtiem gadu ir bijušas demokrātiskās tiesības. Tātad vajadzētu būt izpratnei par to, ko tas nozīmē, tomēr joprojām šīs aizdomas un kļūdainā uztvere pastāv.
Pirms daudziem gadiem valsts bagātnieki centās ietekmēt politiķus vai pat, jādomā, paši bija politiķi. Un vidusmēra pilsonim nebija saskatāms, kā šis process norit. Tāpēc šķita, ka tam kaut kādā veidā jābūt korumpētam, un itin bieži viņiem bija taisnība – tas bija korumpēts. Tātad efektīvas lobēšanas īstā atslēga ir panākt sistēmas caurskatāmību. Valstīs, kurās tas ticis izdarīts, sabiedrības uztvere ir mainījusies, ne strauji, bet tomēr mainījusies.
Kuras valstis Jūs domājat?
Piemēram, Lielbritāniju. Senāk Lielbritānijas sistēmā it nekādas caurskatāmības nebija, un mums bija gadījumi, kad lieli uzņēmumi vai indivīdi maksāja parlamenta locekļiem, lai tie parlamentā uzstātos un mēģinātu ietekmēt kāda jauna likuma izstrādāšanu vai arī debates par kādu konkrētu likumprojektu. Izvērsās diezgan pamatīgs skandāls, un beigu beigās vismaz vienam parlamenta loceklim tika piespriests cietumsods par naudas pieņemšanu un centieniem ietekmēt balsojuma rezultātu. Tā rezultātā tika noteikts, ka parlamenta locekļiem pieņemt jebkāda veida stimulus ir nelikumīgi. Tika izveidota profesionālo lobētāju brīvprātīga reģistrācija, lai lobēšana varētu kļūt par profesiju. Šīs firmas tika aicinātas apvienoties un izveidot lobētāju asociāciju. Un tagad viņi ir tie cilvēki, kuriem ir atļauts profesionāli veikt lobēšanu un pieņemt par to samaksu. Viņiem ir jāsaņem asociācijas akreditācija, un viņi ievēro paši savu rīcības kodeksu. Šajā rīcības kodeksā, piemēram, ir ļoti skaidri uzsvērts, ka viņi kā lobētāji nedrīkst parlamenta loceklim piedāvāt nekādus stimulus. Ja tu izdari kriminālpārkāpumu, tad tu kā šo pakalpojumu sniedzējs tiec izslēgts no lobētāju asociācijas un vairs kā lobētājs nepraktizēsi. Tātad te ir pašregulējums, jo rīcības kodeksu izveidoja pati lobētāju asociācija, kā arī pastāv krimināltiesību nosacījumi.
Vienā no saviem ieteikumiem jūs minat, ka Latvijā principā varētu būt vēlams sava veida pašregulējums. Kas reāli varētu motivēt profesionālos lobētājus un lobēšanas uzņēmumus pašorganizēties?
Iesaistīšanās asociācijā vai asociācijas izveidošana dod tādu labumu, ka tad, kad viņi ir izstrādājuši savu rīcības kodeksu un šo kodeksu ievēro, viņi kļūst leģitīmi. Piemēram, Lielbritānijas sistēma pieprasa lobētājam atklāt, kā labā viņš strādā. Lielbritānijā gan nav jāatklāj, cik viņiem par to maksā, kā tas ir Amerikas sistēmā. ASV lobētājam ir jāuzrāda, kāds ir reālais viņu saņemtais honorārs. Es neuzskatu, ka būtu nepieciešamas to darīt. Tomēr es uzskatu, ka būtu jāatklāj, kā labā viņi strādā. Otra priekšrocība, ko lobētāji gūst Lielbritānijas sistēmā, ir piekļuve atbilstošajiem cilvēkiem atbilstošajās komitejās savu viedokļu paušanai. Jūs varētu teikt, ka jebkurā demokrātiskā sistēma šāda piekļuve ir jānodrošina visiem, un tā tas ir, bet ir vērts motivēt profesionālos lobētājus reģistrēties.
Daži saka tā: “Nu, ar lobēšanu viss ir kārtībā, ja to dara vai nu savās vai savas asociācijas vai nevalstiskās organizācijas interesēs, bet tiklīdz sāc lobēt vienkārši tāpēc, ka tev par to maksā naudu, tas kļūst problemātiski, jo tas nozīmē, ka tiem, kuri var atļauties algot lobētājus, ir priekšrocība salīdzinājumā ar tiem, kuri šos cilvēkus noalgot nespēj”.
Taču mērķis [Latvijā] ir izveidot kaut kāda veida materiālus ar ieteikumiem ne tikai profesionāļiem, bet attiecībā uz visu lobēšanas procesu, tai skaitā ieteikumus atsevišķiem pilsoņiem, kas var efektīvāk lobēt paši vai caur kādu asociāciju.
Diezgan daudzās Eiropas valstīs, it īpaši – kontinentālajā Eiropā, vai nu attiecībā uz lobēšanu nav vispār nekāda regulējuma vai arī attiecībā uz šo darbību ir ieviests ļoti neliels regulējošais ietvars. Vai saskatāt kaut kādas priekšrocības tajā, ka šis process vienkārši tiek atstāts pašplūsmā?
Es domāju, ka tajās valstīs, kurās nav vispār nekāda regulējuma, augstākā mērā tiek pausta sajūta, ka tas nav likumīgs process. Tās ir valstis, kurās attiecībā uz šo procesu pastāv vislielākās aizdomas. Neliekoties par to ne zinis un nedarot vispār neko, šis aizdomu līmenis tikai paaugstinās. Domāju, ka laikam gan kaut kur ir jābūt vidusceļam. Nedomāju, ka atbildi dotu jauna likuma par lobēšanu pieņemšana. Citās valstīs [piemēram, Lietuvā], kurās, kā man zināms, tas izdarīts, tas nav devis panākumus. Es domāju, ka atbilde būtu izstrādāt ieteikumus par to, kā jāveic lobēšana, un, iespējams, profesionālo lobētāju brīvprātīga reģistrācija, lai demonstrētu procesa atklātību. Cerams, ka tādā veidā iespējams panākt, ka sabiedrība to uztver kā likumīgāku procesu.
Vai Lielbritānijā ir kādi institucionāli līdzekļi vai procedūras, kas mēģinātu panākt tādu interešu pārstāvniecību, kuras nav organizētās un kurām nav īpašu resursu lobētāju izmantošanai. Un iespējams, ka tās ir vienas no bažām, – nu, labi, ir sistēmas caurskatāmība, tas, protams, ir labi, ir visi šie lobētāji un asociācijas, tomēr jebkurā sabiedrībā ir tādi, kas nav organizēti, kuriem nav resursu, kuri nevar apvienoties savu interešu aizsardzībai.
Lielbritānijā visiem pilsoņiem ir tiesības vērsties pie parlamenta locekļa. Parlamenta locekļi atgriežas savos vēlēšanu apgabalos, parasti – nedēļas nogalēs, kur notur pieņemšanas, uz kurām var nākt jebkurš cilvēks no viņu vēlēšanu apgabala un paskaidrot savas problēmas. Tālākais ir atkarīgs no tā, cik aktīvs ir šis parlamenta loceklis. Nevienā likumā nav noteikts, ka viņam tad kaut kas ir jādara. Tātad tas ir atkarīgs no tā, cik viņš ir labs kā parlamenta loceklis un cik lielā mērā vēlas pārstāvēt savus vēlētājus. Un tad parlamenta loceklis var šo jautājumu izvirzīt parlamentā vai komitejās. Ja viņš vēlas, viņš var runāt ar citiem parlamenta locekļiem, kas tiek saukts par lobēšanu. Parlamenta locekļi lobē cits citu: “ko jūs par to domājat; vai jums neliekas, ka jums to vajadzētu darīt labāk”. Un šādā situācijā parlamenta loceklis darbojas kā lobētājs citu parlamenta locekļu vidū. Tāds process norit, bet to nenosaka nekāda likumdošana. Tas tā notiek, jādomā, tāpēc, ka tas ir gadu gados attīstījies demokrātijas process.
Zinu, ka Jūs turpināsiet strādāt pie šādiem ieteikumiem. Un vai Jūs varat nosaukt, kas vēl, neskaitot caurskatāmības pamatprincipu, varētu būt tie elementi vai principi, kas šajos ieteikumos parādīsies, kurus tad politiķiem vajadzētu ievērot attiecībās ar draugiem un cilvēkiem, kas strādā viņu tuvumā?
Attiecībā uz to ir likumi par interešu atklāšanu. Atkal minēšu Lielbritānijas piemēru, kur ir interešu reģistrs, kur jāpierakstās katram parlamenta loceklim. Ja parlamentā vai vietējā pašvaldībā ir gaidāmas diskusijas, kas skar viņu interesējošu uzņēmumu vai organizāciju, tad parlamenta vai pašvaldības loceklim ir šī ieinteresētība jādeklarē un jāatturas no dalības diskusijās un balsošanas. Un, ja tiek atklāts, ka viņi to nedara, tad tas tiek uzskatīts par pārkāpumu, par kuru var piespriest lielus naudas sodus vai pat cietumsodu.
Tātad secinājumā, ko pēc Jūsu domām Latvijā vajadzētu darīt?
Šķiet, ka jums šajā posmā nevajadzētu veidot īpašu lobēšanas likumu, bet vajadzētu izvērtēt iespējas izdarīt grozījumus, pavisam nelielus grozījumus, esošajos likumos. Tad vajadzētu mēģināt ieviest valdības sagatavotas vadlīnijas. Un jums vajadzētu vismaz apsvērt šīs jomas profesionāļu brīvprātīgu reģistrāciju. Tāpat arī jums vajadzētu padomāt par sabiedrības izglītošanu – skolās un universitātēs – par to, ko īsi nozīmē lobēšana.
Intervija notika 2006.gada 25.jūlijā. Dereks Pērdijs ir “Phare” projekta “Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja attīstīšana un nostiprināšana” ietvaros uzaicināts eksperts.