Raksts

“E” darbina demokrātiju


Datums:
20. novembris, 2007


Autori

Krista Baumane


Foto: Stephen Coleman; Foto - Yuri Misnikov

Piemērot "e" sliktai pārvaldei ir ārkārtīgi labi, jo "e" atver logus uz eliti, kas labprātāk slēptos ēnā.

Intervija ar Stīvenu Koulmanu (Stephen Coleman), politiskās komunikāciju profesoru Komunikāciju studiju institūtā Līdsas Universitātē

Kā jūs definētu terminu “e-demokrātija” un vai jūsu izpratne par šo jēdzienu ir mainījusies pedējo gadu laikā, kopš esat sācis šajā jomā darboties?

Ar e-demokrātiju es saprotu sabiedrības pārvaldīšanas procesu, kur sabiedrības balss spēlē nozīmīgu lomu politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanas procesā, izmantojot interneta paaudzes rīkus un iespējas. Vai mans viedoklis par to ir mainījies? Ir gan, jo pētniecības darba sākumā es vairāk koncentrējos uz institūcijām, savukārt tagad mani daudz vairāk interesē pilsoniskā sabiedrība. Abi aspekti mani interesē vēl joprojām, taču šodien man ir mazāk pārliecības, ka valdība, parlaments un politiskās partijas spēj radoši izmantot šis jaunās iespējas.

Kāda, jūsuprāt, ir blogu un citu sociālās tīklošanās vietņu ietekme uz demokrātiju šodien, kad gan sabiedrība, gan politiķi tās izmanto arvien vairāk?

Manuprāt, liels veiksmes stāsts pēdējo piecu gadu laikā ir interneta attīstība masu komunikācijas — pilsonis-pilsonim — procesa virzienā. Kad komunicē daudzi daudziem, nevis viens daudziem. Politiķi skatās uz sabiedrības tīklošanos un domā, kā mēs tā ietvaros varētu izmantot veco —„no augšas uz leju“ — komunikācijas modeli, kad mēs runāsim, bet visi citi klausīsies. Lielos vilcienos, lai kā viņi censtos panākt, lai tas tā neizskatītos, tāda tendence tomēr ir.

Tas, ko, manuprāt, politiķiem vajadzētu darīt, ir doties uz blogosfēru un piedalīties tur notiekošajās diskusijās, lai tādējādi parādītu, ka viņiem ir vēlme uzzināt, respektēt un klausīties. Tas ir kas būtiski atšķirīgs no vienkāršas sava bloga ieviešanas. Es neesmu pret to, lai politiķiem būtu blogi, bet neatbalstu to, ja bloga vienīgais uzdevums ir kalpot par brošūru par politiķu labajiem darbiem. Mēs to esam jau piedzīvojuši, un tas nepārliecina.

Daudzi politiķu blogi izskatās pēc preses paziņojumiem un šķiet, ka tos rakstījis kāds cits. Vai jūs varat minēt kādus pozitīvus piemērus jēgpilnai blogošanai un komunikācijai?

Viens no labākajiem Britu parlamentāriešu blogiem pieder Ostinam Mičelam (Austin Mitchell) [1], bet ja jūs viņam šodien pavaicātu, vai viņš ir blogeris, viņš droši vien nesaprastu, par ko jūs runājat, jo par tehnoloģiju neko nezina. Viņš lieto savu blogu, lai pastāstītu, kas notiek parlamentā un aizkulisēs. Katram, kuram interesē politika, būtu intersanti to lasīt, jo tur ir daudz informācijas, kuru nekur citur nevarēsit iegūt.

Man patīk skatīties blogus, ko raksta karavīri Irākā vai žurnālisti Irākā, kuri savus raidījumus nevar palaist ēterā pilnā apjomā. Mani interesē cilvēki, kuri raksta blogus situācijās, kurās mēs sevi nevaram iedomāties. Mani neinteresē asistents, kurš blogo politiķa vietā.

Pasākumos par e-pārvaldi un saistītām tēmām runātāji bieži uzsver, ka papildināt sliktu pārvaldi ar “e” nozīmē rezultātā dabūt sliktu e-valdību, respektīvi, tas lietas tikai pasliktina un izšķiež līdzekļus. Vai jūs redzat iespēju, ka „e“ varētu kalpot demokrātiskas pārvaldes veicināšanai, piemēram, valstīs, kas demokrātiju vēl tikai veido?

Piemērot “e” sliktai pārvaldei, kur korupcija valda visos līmeņos vai cilvēki negrib atklātību, ir ārkārtīgi labi, jo “e” atver logus uz eliti, kas labprātāk slēptos ēnā. Tādā valstī kā Ķīna, kur ir ļoti slikta un korumpēta valsts pārvalde, “e” aizsāka lietot, lai atturētu ierēdņus no kukuļņemšanas par pakalpojumiem, kam jābūt pieejamiem bez maksas. Tātad, es nedomāju, ka ir jāatturas pievienot “e” pat sliktām valdībām, bet gan — “e” var palīdzēt valdības darbu uzlabot, iesaistot valdību vērtīgāko resursu, tas ir, sabiedrību.

Lielbritānijas valdība pirms gada aicināja sabiedrisko organizāciju MySociety izveidot valdības e-petīciju mājaslapu[2]. Kā jūs vērtējat šo eksperimentu un valdības un pilsoniskās sabiedrības sadarbību tā īstenošanā?

Nekādas izvērtēšanas vēl nav bijis, un, kā ar katru lielāku projektu, arī šim vajadzētu veikt vispārēju, kritisku un neatkarīgu novērtējumu. Mums būtu jāuzzina, kas tad šīs petīcijas paraksta — vai tie ir parastie politiskie akīvisti vai cilvēki, kas jau tāpat apmeklē valdības mājaslapu? Vai tā ir britu sabiedrības reprezentatīva izlase vai arī interneta lietotāju reprezentatīva izlase? Mēs to nezinām, varam tikai minēt, un šādi dati pašlaik vēl netiek vākti. Man šķiet, ka tas ir tehnoloģiju virzīts projekts, un manas bažas par šāda veida projektiem ir, ka tie sākas ar tehnoloģijām un politika tām ir piekabināta vēlāk. Manuprāt, demokrātija ir pēc būtības politisks un sociāls jautājums un tehnoloģija ir līdzeklis, kā demokrātijas rezultātus padarīt efektīvākus, ērtākus un labākus mums visiem.

Vēl mani dara bažīgu, ka e-petīciju procesā izpaliek diskusijas. Tas vienkārši atkārto to pašu, ko mēs vienmēr esam darījuši ar petīcijām — paraksti savu vārdu zem teikuma, vai nu piekrītot, vai arī nepiekrītot tam. Nedomāju, ka tādā garā vajadzētu turpināt.

Ko es domāju par MySociety iesaisti šajā lietā? Es domāju, ka šī organizācija dara daudz labākas lietas citur, pilsoniskās sabiedrības ietvaros[3]. Man liekas, viņiem jābūt uzmanīgiem — tāpat kā mums visiem — jo vairāk mēs tuvojamies valdībai, jo vairāk tā pret mums izturās kā pret savu īpašumu.

Jūs kritizējat e-petīciju sistēmu par debašu trūkumu, taču Lielbritānijā ir diezgan sena un spēcīga debašu tradīcija. Kā jūs skaidrotu debašu neesamību tiešsaistē, ja jau reālajā dzīvē to klātbūtne ir ļoti jūtama?

Ļoti labs jautājums, un es vēlos, kaut man būtu vienkārša atbilde. Mums patiešām ir ļoti labas un dažādas ne-tiešsaistes diskusiju metodes — pilsoņu žūrijas, paneļi, informētu viedokļu aptaujas — un tās visas šķiet darbojas labi. Bet tiešsaistē jūs ievietojat petīciju, parakstāt to, un, ja vēl miljons to paraksta, tad premjerministrs uz to reaģē. Domāju, ka daļēji tas ir saistīts ar to, ka šo procesu virza tehnoloģisko risinājumu speciālisti, kas nepietiekami pārzina politiku un demokrātiju. Secinājums — mums nav vajadzīgi neskaitāmi tehnoloģiju virzīti projekti.

Kam tad viņi būtu jāvirza?

Mums pašiem! Iesākumā tām būtu jābūt dažādām kopienām, sabiedrības daļām. Man ir liela ticība dažādu sabiedrības grupu projektiem — vai tās būtu neprecētās mātes, minoritātes, skolēni, cilvēki ar īpašām vajadzībām vai bezdarbnieki — viņi visi spēj virzīt šādus projektus, un daži no tiem ir vienkārši lieliski. Taču ik reizi, kad valdība pamana kādu no šiem projektiem, tā nosaka — “Laba ideja!”, tagad mēs izgudrosim šos projektus no jauna paši, lai tikai varētu tos kontrolēt.

Kontroles jautājums sasaucas ar to, par ko runāju šorīt konferences sākumā[4] — kad plašsaziņas līdzekļi aicina cilvēkus interaktīvi piedalīties, piemēram, televīzijas raidījumos vai šovos, viņi apzinās, ka šo raidījumu saturam būs jāmainās, sekojot skatītāju lēmumiem. Arī valdībām būtu jāsāk apzināties, ka nevar pieprasīt ieviest interaktivitāti un konsultācijas ar sabiedrību, bet pēc tam neļaut šādā veidā iegūtam sabiedrības viedoklim jebkādā veidā ietekmēt iepriekš izplānoto rīcību.

Intervija notika 2007.gada 8. novembrī Londonā.

______________________

[1] www.austinmitchell.org

[2] http://petitions.pm.gov.uk

[3] MySociety ir iesaistīta arī citos interaktīvos projektos, piemēram, TheyWorkForYou.com

[4] Galvenā uzruna par tēmu 2007. gads e-demokrātijā starptautiskā konferencē „e-Democracy’07” 2007. gada 8. novembrī Londonā.


"e-Democracy '07" Conference website

E-Democracy - Whats the Big Idea?

E-petitions: Godsend or gimmick?

How to Make Them Work For You? a conversation with Tom Steinberg

Stephen Coleman, Professor at the University of Leeds


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!