Ievads, I. daļa "Homoseksualitāte mūsdienu diskusijās", II. "Homoseksualitāte Bībelē", III. "Viendzimuma partnerību vērtējums" un IV.daļa "Homoseksuāli draudžu locekļi" iepriekšējos blogos. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālas vadlīnijas homoseksualitātes jautājumos "Dzīvot spriedzē", 1996.gads.
5. Homoseksuāli orientēti cilvēki Baznīcas amatos
5.1. Homoseksuāls dzīvesveids un Baznīcas vēsts uzticamība
Par iespējām homoseksuāli orientētiem cilvēkiem ieņemt garīdznieka amatu protestantu baznīcā pastāv pilnīgi pretrunīgas pozīcijas. No vienas puses ir draudžu locekļi, kuriem liekas absolūti nepieņemami apmeklēt homoseksuāla mācītāja vadītu dievkalpojumu. No otras puses stāv draudžu locekļi, kas jau pašu diskusiju par šo jautājumu uzskata par diskriminējošu un nepamatotu “īpašu mācītāju ētiku” izvirzošu. Šī pretrunīgā diskusija līdz šim ir bijusi pārpilna ar pārpratumiem un nevajadzīgiem aizskārumiem. Tomēr jāatzīst, ka šī diskusija griežas ap vienīgo būtisko un pamatoti pieļaujamu jautājumu – kā homoseksuāli dzīvojošs garīdznieks savieno savu homoseksualitāti ar saviem Vēsts paušanas uzdevumiem un kā viņš tiem atbilst.
Attiecīgi nav runa par kādu “augstāku” ētisku latiņu mācītājiem iepretim parastam draudzes loceklim, bet gan par Kristīgās vēsts sludināšanas ticamību, kas ir mācītāja vērtēšanas kritērijs neatkarīgi no viņa seksuālās orientācijas.
Mācītāja vai mācītājas dzīvesveids nav šķirams no viņa sludināšanas darba tā, it kā to starpā nebūtu nekādas saiknes. Ja mācītāja dzīvesveids publiski izpaužas tādējādi, ka ir acīmredzama tā neatbilstība sludināšanas saturam, tad tas mazina uzticamību Kristīgajai vēstij.
Mācītāja vai mācītājas dzīvesveids pilnīgi noteikti paliek Diena gribas “aizkadrā”, tomēr mācītājs nedrīkst noliegt Dieva gribas un paša vājuma atšķirības vai tās marģinalizēt. Paškritisks vērtējums par savu dzīvesveidu un nespēju sasniegt kristīgos ideālus ir Kristīgās vēsts neatņemama daļa.
Augstāk minētais, ka jautājums par homoseksuāla dzīvesveida savienojamību ar Kristīgās vēsts sludināšanu garīdznieka amatā ir gan pieļaujams, gan saprātīgs, gan nepieciešams. Pamatā jautājums ir par to, vai homoseksuāls dzīvesveids un tā konkrētās izpausmes ietekmē ordinācijas ceļā saņemto sludināšanas uzdevuma izpildi. Tieši tāpēc šis jautājums ir svarīgs tikai un vienīgi ordinētām baznīcas amatpersonām, jo tikai tās pamatā pilda publiskas sludināšanas pienākumu. Lai arī šie jautājumi skar visus baznīcas locekļus, pastāv noteiktas īpatnības attiecībā uz ordinētiem mācītājiem :
Fakts, ka Bībele vairākās vietās raksturo homoseksualitāti kā grēku, ordinētos homoseksuālos mācītājus un mācītājas nostāda jautājuma priekšā, kā viņiem savā sludināšanas darbā šīs Bībeles vietas savienot ar savu Bībeles autoritātes izpratni, lai viņu dzīvesveids nenonāktu pretrunās ar Bībeles vēsti vai neatstātu šādu pretrunu iespaidu uz citiem.
Fakts, ka ordinētiem garīdzniekiem ikdienā ir jāveic laulāšana un kopumā jāiestājas par laulības un ģimenes ideāliem, nostāda viņus jautājuma priekšā, kādas ir viņu individuālo kopdzīves formu un šo ideālu attiecības un vai viņi patiesi var pārstāvēt šo kristīgos ideālus, neskatoties uz paša praktizētās kopdzīves formu.
Ja mācītājiem un mācītājām neizdodas atrast pieņemamas atbildes uz abiem minētajiem jautājumiem (šādas grūtības var būt pašu garīdznieku un/vai draudzes locekļu noteiktas), tad var gadīties, ka homoseksualitāte un izvēlētā kopdzīves forma iegūst tādu nozīmi attiecīgās amatpersonas dzīvē, kas noved pie apgrūtinājumiem sludināšanas uzdevumu izpildē un attiecību veidošanā ar savu draudzi. Īpaši tas ir novērojams tad, ja homoseksuālās orientācijas un kopdzīves formu “aizstāvēšana” pārtop par nozīmīgu sludinātās vēsts saturu un aizņem lielāko daļu mācītāja darba laika. Īpaši tas ir sakāms situācijās, kad mācītāja amats tiek izmantots viendzimuma partnerības kā kopdzīves formas sludināšanai darbos un vārdos.
Šajā kontekstā būtiska loma ir aktīvi pārstāvētam papildu apsvērumam, kas izriet no aktuālā sabiedriskā konteksta, kad virkne homoseksuālu cilvēku apzināti izvēlas sev tik sarežģīto mācītāja amatu, lūdzot un saņemot lielu atbalstu no attiecīgām grupām un biedrībām. Pastāv situācijas, kur šie cilvēki pārņem attiecīgo grupu normatīvus, lai mācītāja amatu aktīvi (sludinot un demonstrējot dzīvesveidu) izmantotu pamatā homoseksuālu cilvēku vai citu minoritāšu labā.
Pret šāda veida kritiskām piezīmēm var argumentēt šādi: ja šādas situācijas patiesi ir konstatējamas, tad tās rezultējas no vispārējās homoseksuālu cilvēku apspiešanas un izstumšanas gadu simteņu garumā. Tikai likvidējot šīs mākslīgās robežas (arī atceļot ierobežojumus uz mācītāja amatiem), homoseksuālu cilvēku minoritātes un pašapliecināšanās tendences mazināsies, kā arī novedīs pie savas homoseksualitātes pašizpratnes “normalizēšanās”.
Pēdējais arguments ir jāuzskata par pamatotu. Tāpat jāatzīst, ka Baznīcai nevar būt tiesības pieprasīt sabiedrībā vispārējus situācijas uzlabojumus attiecībā uz homoseksuālo minoritāti, pirms Baznīca pati nav atcēlusi barjeras mācītāja amatam. Mācītāja amata pieejamība homoseksuāli orientētiem cilvēkiem pati par sevi varētu ievērojami mazināt spriedzi ap šo jautājumu. Tomēr neviens šobrīd nevar uzņemties drošu prognozi par šāda soļa sekām.
Tāpēc tomēr nevar pilnībā pārstāvēt pozīciju, ka mācītāja amats drīkst vispārēji tikt padarīts pieejams homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, tomēr to noteikti var darīt individuālos gadījumos, kad mācītāji vai amata kandidāti ētiski atbildīgi veido savas kopdzīves formas un izpilda zemāk izklāstītos kritērijus.
5.2. Kritēriji homoseksuāla dzīvesveida un mācītāja amata savienojamībai
Izejas pozīcija kritēriju izstrādē homoseksuāla dzīvesveida savienojamībai ar mācītāja amatu ir nevis homoseksuālā dzīvesveida ētiskā forma, bet gan personiskā atbilstība sludināšanas un sprediķa aicinājumam, gan sakramentu dalīšanas pienākumam. Mācītāja amats nav saistīts tikai ar individuālu kristīgu eksistenci, tam ir publiska loma. Tāpēc kā atbildīgu var vērtēt homoseksuālu orientētu cilvēku soli atteikties no šī amata, apzinoties Baznīcas lomu un uzdevumus.
Protestantiskā pašizpratne nosaka trīs kritēriju kopas, pēc kurām varētu vērtēt personas atbilstību mācītāja amatam. Tie dod iespēju saprast, kādās situācijas homoseksualitāte ir savienojama ar ordinēta garīdznieka statusu.
5.2.1.Savienojamība ar intimitāti un takta sajūtu
Pildot sludināšanas uzdevumus, mācītājam neizbēgami ir jārunā par seksualitāti un homoseksualitāti, pretējā gadījumā mācītājs nepildītu savus izglītojošos uzdevumus. Tāpat mācītājam ir jābūt spējīgam droši runāt par seksualitāti, ieskaitot homoseksualitāti, garīgās aprūpes darbā, citādi viņš objektīvi paliek parādnieks savai draudzei.
Vienlaikus ir jāuzsver, ka cilvēka seksualitātes neatņemama daļa ir tās intimitāte. Tas ir attiecināms vienlaidus uz homoseksualitāti un heteroseksualitāti. Cilvēka seksualitātei ir nepieciešama pasargāta un netraucēta vide, kurā seksualitāte var tikt izdzīvota un attīstīties. Izdzīvota seksualitāte nepieņem publiskumu, tā ir privātuma daļa. Mācītājiem vai mācītāja amata kandidātiem tas nozīmē vairākus nosacījumus:
Nevienam, arī ne Baznīcas vadībai, nav tiesību prasīt izziņas par savu mācītāju seksuālo dzīvi vai to pētīt.
Savas seksuālās dzīves padarīšana par sava amata izpildes priekšmetu un Vēsts saturu darbos vai vārdos nav savienojama ar mācītāja amata būtību.
Mācītajiem ir jāapzinās un jārespektē to jauno draudzes locekļu vecāku bažas, kas saskata risku attiecībā uz savu bērnu ietekmēšanu vai pavedināšanu. Mācītājiem tas ir jāņem vērā savā darbā ar jaunatni.
Mācītājām un mācītājiem, draudžu un Baznīcas vadībai ir jāpanāk savstarpēja vienošanās katrā individuālā gadījumā par to, kur attiecīgās viendzimuma kopdzīves formas ārējās izpausmes saskaras ar intimitātes un takta sajūtas robežām.
Šī norāde uz intimitāti un takta sajūtu Baznīcas ietvaros nereti tiek pārprasta un kritizēta kā aicinājums uz izlikšanos vai dubultmorāli. Šāda kritika ir noraidāma, jo mācītāja seksualitātes un kopdzīves formas iztirzāšana Baznīcas amatpersonu starpā ar mērķi panākt savstarpēju vienošanos ir svarīgs solis slepenības novēršanai. Šī teksta konteksts un pārējie apsvērumi to papildus apliecina.
5.2.2. Savienojamība ar Vēsti un Mācību
Kā no homoseksuāli, tā heteroseksuāli orientētiem mācītājiem un amata kandidātiem var tikt prasīts, lai viņi atzīst Baznīcas atziņas un mācību un ir spējīgi tās aktīvi pārstāvēt. Attiecībā uz homoseksuāliem mācītājiem un mācītājām vērā ņemamas ir divas papildu īpatnības:
Homoseksuāliem mācītājiem un mācītājām ir jāapzinās un jāsaprot Bībeles izteikumi par homoseksualitāti, jābūt spējīgiem šos izteikumus pārstāvēt, kā arī savienot Bībeles normatīvo autoritāti ar savu personisko dzīvesveidu. Tas faktiski nozīmē homoseksuālās kopdzīves ierobožotības (sk. augstāk sadaļas 3.4. un 3.5.) apzināšanos iepretim laulības ideāliem.
Homoseksuāliem mācītājiem un mācītājām ir jāatzīst laulības un ģimenes ideāla funkcija, kā arī jāatsakās no viendzimuma partnerattiecību sludināšanas kā laulībai līdzvērtīgas (vai pat augstākas) kopdzīves formas.
5.2.3. Savienojamība ar iekšējo Baznīcas un ekumēnisko kontekstu
Mācītāja amatu padarot pieejamu homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, Baznīca lauž tradīcijas, kas tikušas oficiāli praktizētas kristīgajās baznīcās gadsimtiem ilgi un kas joprojām ir bezizņēmuma pozīcija virknē ekumēniskās sadraudzības māsu baznīcu. Šāds solis nebūtu attaisnojams, ja tas iemiesotu lūzumu ar Baznīcas mācību, Svētajiem rakstiem un Kristīgo vēsti. Par šādu lūzumu to nedrīkst uzskatīt. Padarot mācītāja amatu pieejamu homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, Baznīca tikai un vienīgi veic nepieciešamās izmaiņas, kas pamatojas ilglaicīgā un dziļā Svēto rakstu mācības izvērtējumā. Ja šāds solis ir nepieciešams Patiesības un Mīlestības vārdā, tad Baznīcai ir pienākums to spert. Tomēr tas ir atbalstāms tikai tad, ja ir panākts pietiekams konsenss Baznīcas iekšienē un šis solis tiek sperts ar mieru un apdomu.
Īpaši uzsveramas ir divas konsekvences:
Mācītāja amatu uzticēšana homoseksuāliem cilvēkiem var notikt tikai tad, ja visos visdažādāko lēmējinstitūciju līmeņos ir tikusi panākta vienošanās. Vienošanās iepretim vienbalsīgumam nav precīzi definējama, bet tieši šī definīcijas neesamība ir iemesls, kāpēc šāds instruments ir efektīvs visos tajos baznīcas lēmumos, kas pieprasa vairākuma piekrišanu, dodot iespēju saglabāt savas atsevišķās domas. Vienošanās ir jāpanāk visās dažādajās baznīcas institūcijās. Lai šajā procesā nebūtu spriedzes, spiediena un ietekmēšanas un būtu iespējams konstatēt patieso noskaņojumu, jebkuriem balsojumiem šajos jautājumos visās Baznīcas institūcijās ir jānotiek slēgtā veidā.
Jautājumā par homoseksuālu cilvēku pieeju Baznīcas amatiem, mums ir jāmeklē vienošanās ar māsu baznīcām ekumēnijā. Īpaši tas ir attiecināms uz baznīcām ar Dievgalda kopību. Te ir jāievēro īpaša piesardzība un jāveic skaidrojošs darbs par mūsu pozīciju, lai neradītu šaubas par Kopīgo evaņģēliju izpratni. Skaidrojošs darbs ir veicams arī attiecībā uz māsu baznīcām bez Dievgalda kopības. Vācijas Evanģēliskā baznīca nevar pieļaut citu baznīcu veto tiesības savos iekšējos lēmumos, bet mēs esam uzlikuši sev par pienākumu kopt un uzturēt ekumēnisko sadarbību, kas nosaka cieņpilnas attiecības un respektu pret citu baznīcu kritiskām piezīmēm un jautājumiem. Mūsu pamatotas atbildes var būt labs iemesls un ierosme māsu baznīcām kritiski paraudzīties pašām uz savu praksi.
5.3. Mācītājmājas īpašā loma
Papildu aspektu attiecībā uz homoseksuāli orientētiem mācītājiem un mācītājām veido vērtējums par homoseksuālas kopdzīves iespēju mācītājmājās. Skaidra pozīcija šajā lietā nav iespējama bez analīzes par mācītājmājas kā institūcijas lomu mūsdienu sabiedrībā. Varam pieņemt, ka šādai analīzei nav sagaidāms viennozīmīgs rezultāts – tas atšķirtos pilsētās un laukos, mazpilsētās un lielpilsētās. Daudzās lauku un mazpilsētu draudzēs mācītājmājai vēl ir liela ētiska, kulturāla un sociāla ietekme, kamēr virknē citu reģionu šāda loma ir pilnībā zaudēta. Šobrīd arī nav nekāda pamata prognozei, ka nākotnē mācītājmājas loma sabiedrībā varētu pieaugt.
Raugoties uz draudzēm ar lielu mācītājmājas lomu to dzīvē, pamatots ir jautājums par viendzimuma kopdzīves vēlamību vai vismaz pieļaujamību šajās institūcijās.
Lai noraidītu viendzimuma partnerības pieļaujamību mācītājmājās, nereti tiek izmantots “pavedināšanas uz homoseksualitāti” arguments. Ja runa ir par mazgadīgu bērnu pavedināšanu burtiskā nozīmē, tad šai problēmai nav nekāda specifiski homoseksuāla rakstura un riski ir vērtējami kā vienlīdz augsti arī heteroseksuālu garīdznieku gadījumā.
Ja ar to tiek domāta pieaugušu draudzes locekļu pārorientēšana no heteroseksualitātes uz homoseksualitāti, tad ir jāatzīst, ka šāda veida ietekmēšana, kā to pierāda zinātniskas atziņas, nav iespējama (vismaz attiecībā uz garīgi stabiliem pieaugušajiem). Attiecībā uz jauniešiem tomēr ir jāizvērtē, kāda var būt tādu sociālu institūciju kā Baznīca parauglomas ietekme uz jauniešu seksualitātes veidošanos tajās stadijās, kur ir iespējama sasaiste starp atvērtu dispozīciju un apzinātiem lēmumiem par savu seksualitāti. Tāpat ir jāizvērtē viendzimuma kopdzīves mācītājmājā ietekme uz biseksuāli orientētiem cilvēkiem. Kopumā nevar saskatīt īpašus riskus uz šo personu grupām, kas izrietētu no viendzimuma kopdzīves formu līdzvērtīguma pozīcijas pārstāvēšanas. Tomēr mēs esam noraidījuši šo pozīciju kā neatbilstošu laulības un ģimenes ideālam, tāpēc ir uzskatāmas par pamatotām kritiskās piezīmes, kas izriet no augstāk minētajiem apsvērumiem (īpaši sk. 3.2.2.b).
Noteikti jāpatur prātā, ka viendzimuma kopdzīve mācītājmājā varētu pozitīvi ietekmēt draudzes homoseksuāli orientētos locekļus, taču šis apsvērums neatrodas līdzsvarā ar iepriekš minētajiem kritiskajiem apsvērumiem.
Ņemot vērā visu apstākļu kopumu, kas baznīcas vadošajām amatpersonām ir jāievēro viņu individuālajos lēmumos (arī ārpus 5.2. iztirzātajiem kritērijiem), jāatzīst, ka ir daudz pretargumentu viendzimuma kopdzīves pieļaušanai mācītājmājās.