Ievads, I. daļa "Homoseksualitāte mūsdienu diskusijās", II. "Homoseksualitāte Bībelē" un III.daļa "Viendzimuma partnerību vērtējums" iepriekšējos blogos. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālas vadlīnijas homoseksualitātes jautājumos "Dzīvot spriedzē", 1996.gads.

4. Homoseksuāli cilvēki Baznīcā

4.1. Homoseksuāla orientācija, homoseksuāls dzīvesveids un kristīgā ticība

Homoseksuālās orientācijas jēdziens pats par sevi atstāj neatbildētu jautājumu par šīs orientācijas iespējamo pagaidu, iedzimtības, iegūstamības, izslēdzošo vai kādu citu raksturu. Šāda faktu nepieņemšana par esošiem atbilst šībrīža zinātnes atziņām par homoseksualitāti. Cilvēkiem, kas paši savu homoseksualitāti uztver kā apgrūtinošu, jautājums par tās izcelsmi var būt svarīgs, jo iezīmē ceļus iespējām to mainīt.

Sabiedriskās un baznīcas iekšējās diskusijas problēma iezīmējas apstāklī, ka galvenie grupējumi veidojas ap diviem savstarpēji pretrunīgiem argumentu blokiem.

No vienas puses:

Homoseksualitāte kā nemaināma seksuāla orientācija, kas arī nemaz nav jāmaina. Turklāt mainīšanas mēģinājumi ir šķērslis sevis pieņemšanai, kas turklāt var salauzt vai deformēt personību.

No otras puses:

Homoseksualitāte kā maināma orientācija, kas ir apzināti jāmaina. Veiksme ir atkarīga pacietības un stingrības, tā ir iespējama un ved pie atbrīvošanās un sevis atrašanas.

Šie abi grupējumi izmanto pierādījumus, kas nespēj pilnībā pierādīt katru no pozīcijām, taču ar to apliecina, ka ne viens, ne otrs grupējums pats par sevi nepārstāv viennozīmīgi pierādītu pozīciju. Ja seksuālā orientācija ir nemainīga, tad mainīšanas mēģinājumi ir objektīvi nevajadzīgi un nevēlami. Kritizējama ir abu grupējumi pretenzija uz savas patiesības absolūtumu. Ja būtu iespējams panākt, lai abi grupējumi kaut nedaudz atzītu pretējo argumentu pieļaujamību, tad tas visu baznīcas iekšējo diskusiju atvēsinātu un padarītu daudz lietišķāku. Atvērtību pretējam viedoklim gan ir grūti sagaidīt, jo tas grauj pamatu katra grupējuma argumentācijas konstrukcijai.

Tomēr šādam solim Baznīcas iekšienē ir divas svarīgas konsekvences:

Homoseksuāli orientētie cilvēki, kas savu orientāciju uztver un saprot kā nemaināmu objektivitāti viņu dzīvē, tad varētu savstarpēji viens otru atbalstīt un pieņemt, nepretendējot uz savas pašuztveres attiecināmību arī uz savādāk domājošiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.

Ne citiem baznīcas locekļiem, ne Baznīcas amatpersonām nav ne iespējas, ne iemesla, ne pienākuma pārbaudīt, vai konkrētā gadījumā un vispār homoseksualitāte ir maināms vai nemaināms, pieņemts vai objektīvs fenomens. Baznīcas draudzēm un amatpersonām ir iespēja un pienākums šo jautājumu atstāt paša draudzes locekļa ziņā un sirdsapziņas uzraudzībā. Taču draudzes locekļu un Baznīcas amatpersonu pienākums ir rīkoties, lai padarītu šādu sirdsapziņas jautājumu izlemšanu iespējamu, kā arī lai garantētu cieņu pret šo izziņas procesu. Tas nozīmē, ka ne draudzes locekļi, ne Baznīcas amatpersonas nedrīkst atstāt pašplūsmā tās situācijas, kur homoseksuāli draudzes locekļi tiek jebkādā veidā ārēji ietekmēti situācijā, kad viņi vai nu sliecas par labu savas homoseksualitātes pieņemšanai vai mēģina to mainīt (ticībā).

4.2. Īpaši pienākumi un uzdevumi draudzēs

Homoseksuāliem draudžu locekļiem ir pilnas tiesības uz garīgo aprūpi. Tas īpaši izriet no smagās ārējās un iekšēji dvēseliskās situācijas, kurā viņi atrodas savas homoseksualitātes dēļ. Īpaši liels atbalsts viņiem ir nepieciešams tās vispārējās noraidošās attieksmes dēļ, kas pastāv sabiedrībā, profesionālajā vidē, ģimenēs un arī Baznīcā. Tāpēc Baznīcas locekļiem ir pienākums paust savu atbalstu un solidaritāti, kā arī radīt savos homoseksuālajos draudzes locekļos pieņemšanas sajūtu. Šiem uzdevumiem pieder iespējas radīšana draudzes loceklim rast kaut vienu uzticības personu, ar kuru pārrunāt savas rūpes. Šādas iespējas veidošana ir primārs un vispārējs kristīgo draudžu uzdevums un baznīcas darbības saturs.

Šis viedoklis nedrīkst tikt uztverts kā tāds, kad homoseksuāliem draudzes locekļiem piešķirtu “īpašu” Baznīcas uzmanību un padarītu tos par “specifiskiem” garīgās aprūpes “objektiem”. Tā tas nav jāsaprot. Patiesa garīga aprūpe ir iespējama tikai tad, kad attiecīgā uzticības persona pati ir droša un pārliecināta par savu seksualitāti. Tāpat nevar uzskatīt, ka Baznīcai un tās amatpersonām ir tiesības “aktīvi” veikt garīgu aprūpi. Izvēle par labu garīgai aprūpei drīkst būt tikai paša homoseksuāli orientētā draudzes locekļa ziņā, bet viņam nenoliedzami ir tiesības uz šādas aprūpes saņemšanu no Baznīcas kā jebkuram citam draudzes loceklim. Bet šīs tiesības Baznīcai attiecībā uz savu draudzes locekli nepiemīt atgriezeniski.

Baznīca uzskata, ka augstāk izklāstītā attiecību kārtība starp tās locekļiem un Baznīcas institūciju ir svarīga cieņas izpausme pret saviem draudzes locekļiem un dod nozīmīgu pienesumu, normalizējot Baznīcas un sabiedrības attiecības ar saviem homoseksuāli orientētajiem locekļiem.