Ievads iepriekšējā blogā. Vācijas Evaņģēliskās baznīcas oficiālas vadlīnijas homoseksualitātes jautājumos "Dzīvot spriedzē", 1996.gads.
1. Homoseksualitāte mūsdienu diskusijā
1.1. Homoseksualitāte un sabiedrība
Homoseksuāli cilvēki vēsturiski ir bijuši apsmieti, necienīti, noraidīti un vajāti līdz pat fiziskai iznīcināšanai. Tā ir vēsturiska netaisnība, kas daļēji turpinās vēl šodien. Kristieši un Baznīca šajā vēsturiskajā attīstībā bieži nav bijusi vājāko pusē, gluži otrādi – Baznīca ir līdzvainīga notikušajā. Tikai Baznīcas vainas atzīšana un līdzatbildības uzņemšanās var būt pilnvērtīgs pirmais solis, lai mūsdienu Baznīca spētu piedalīties atklātā un pilnvērtīgā diskusijā par šeit iztirzātajiem jautājumiem. Tāpat tas būtu vienīgais iespējamais pamats Baznīcas pozīciju pārvērtēšanai. Daļa no šī procesa pilnīgi noteikti ir arī kritiski vērtēt noteiktas homoseksualitātes formas caur kristīgās mācības un dogmatikas prizmu.
Šeit apskatītie jautājumi skar homoseksuālus cilvēkus viņu savstarpējās attiecībās. Tas nereti noved pie pretnostatījuma: te homoseksuāļi no vienas, bet tur pārējā sabiedrība no otras puses. Tāda veida nodalījums neatbilst homoseksuāli orientēto cilvēku savstarpējām atšķirībām, kā arī pārējās sabiedrības dažādībai. Ir ļoti svarīgs pietiekami diferencēti raudzīties uz katra konkrētā cilvēka vajadzībām. Tā, piemēram, ir cilvēki, kas pilnvērtīgi identificējas ar savu homoseksualitāti, bet ir arī cilvēki, kas no tās cieš, cer uz atbalstu un pat izmaiņām terapijas vai garīgās aprūpes rezultātā. Ir homoseksuāli cilvēki, kas izdzīvo savu orientāciju slēptā veidā, bet ir arī tādi, kas apzināti “kāpj ārā no skapja”. Tāpat ir sastopamas ļoti noturīgas homoseksuālas partnerattiecības, bet tām līdzās – ļoti bieža partneru maiņa.
Raugoties uz “pārējo sabiedrību”, ir jākonstatē, ka it kā heteroseksuālā vidē tomēr mēdz būt ievērojams skaits biseksuālas orientācijas indivīdu. Ar to ir jāsaprot, ka seksuālās orientācijas jautājuma izpētē un iztirzāšanā ir jārespektē tās dažādība sabiedrībā, kas neaprobežojas ar vienkāršo dalījumu heteroseksualitātē un homoseksualitātē. Tāpēc īpaši svarīga ir pavisam cita perspektīva: nošķīrums starp seksuālo orientāciju ar dažādām tās intensitātēm no vienas puses un tās (atbildīgu) izdzīvošanu no otras puses. Tikai papildinot savu vērtējumu ar šo aspektu, ir iespējams iegūt pienācīgu kopiespaidu, kas veidotu pamatu tālāka viedokļa formulēšanā un rīcības izvēlē.
Ir jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrībā pēdējās desmitgadēs ir veidojusies arvien brīvāka attieksme pret seksualitāti kopumā. Tas ir noteicis, ka arī homoseksualitāte tiek akceptēta arvien plašākā sabiedrībā. Taču vienlaikus ar šo tendenci sabiedrībā (tostarp homoseksuālu cilvēku vidū) var skaidri identificēt arī izteiktu noraidījumu pret homoseksualitāti, kas izriet no emocionāliem, estētiskiem, ētiskiem vai reliģiskiem motīviem. Daļēji šis noraidījums varētu izrietēt arī no paša personiskās seksualitātes neapzināšanās. Lai varētu vērtēt šādu noraidījumu, tas vispirms ir jāapzinās. Izvērtējums ir iespējams, tikai informējoties un argumentējot. Visvarīgākā ir personiskā saskarsme starp cilvēkiem ar dažādām seksuālajām orientācijām.
Daudzi homoseksuāli orientēti cilvēki savu seksuālo orientāciju apzināti izrāda publiski, lai tādējādi izbeigtu “paslēpes” ar pārējo sabiedrību. Lai apzīmētu sevi, homoseksuāli cilvēki nereti izvēlas jēdzienus “gejs” vai “lesbiete”. Arī dažādās ekscentriskās “izkāpšanas no skapja” formas ir saprotamas, raugoties no pašu homoseksuālo cilvēku perspektīvas, taču ir apšaubāmi, vai tās palīdz aizspriedumu un noraidījuma pārvarēšanai. Pamats savstarpējai izpratnei un lielākai homoseksuālu cilvēku pieņemšanai sabiedrībā ir respekts no visu iesaistīto puses.
1.2. Homoseksualitāte un Baznīca
Homoseksuāliem cilvēkiem arvien aktīvāk izpaužot savu seksualitāti publiski, arī baznīcās aktualizējas jautājums par Baznīcas viedokli jautājumos, kas skar nostāju pret homoseksualitāti kopumā. Baznīcu ietvaros īpaši aktuāls ir jautājums par svētību homoseksuālām partnerībām un homoseksualitātes savietojamību ar baznīcas amatiem. Homoseksualitātes un baznīcas attiecības, kā arī homoseksualitāte Baznīcā ilgi ir bijuši temati ar klusēšanas zīmogu, neskatoties uz to klātesamību baznīcu dzīvē. Tagad šis jautājums ir kļuvis neizbēgams Baznīcas iekšējo diskusiju priekšmets.
Gan ekumēniskajā kopībā, gan Vācijas Evaņģēliskajā baznīcā pastāv ļoti atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā. Te gan jāsaka, ka smagākās domstarpības nav starp reģionālajām baznīcām pašām, bet to locekļu dažādajiem grupējumiem neatkarīgi no viņu piederības kādai konkrētai baznīcai. Īpašu smagumu šai domu apmaiņai piešķir daudzo iesaistīto viedoklis, ka homoseksualitātes vērtējums ir nešķirami saistīts ar galēju izšķiršanos principiālos Baznīcas dogmatikas līmeņos.
Īpaši uzsverami ir šādi aspekti:
Bībeles tekstu par homoseksuālu praksi vērtējums un Bībeles vārda izpratne jeb sola scriptura.
Attieksme pret cilvēkiem, kas savu homoseksuālo orientāciju veido un mēģina izdzīvot atbildīgi un saskanīgi ar dubultās mīlestības bausli. Tas nozīmē nepieciešamību pēc vērtējuma par kristīgās mīlestības pienākumu kā Dieva gribas izpausmi.
Viendzimuma partnerattiecību vērtējums un uztvere salīdzinājumā ar laulības institūciju un ģimeni. Tas nozīmē viedokli par laulības kā kristīgas paraugfunkcijas lomu sabiedrībā kopumā.
Šajos jautājumos ir pārstāvāma tikai tāda teoloģiska argumentācija un pozīcija, kas atbildīgi diferencē un ietver sevī arī homoseksuālu cilvēku dzīves spriedzi. Pie saprātīgas un atbildīgas vienošanās var novest tikai izsvērts teoloģisks vērtējums.
Argumentējot visiem iesaistītajiem vienmēr būtu jāpatur prātā, vai viņu viedoklis neieslīd konfesionālā strupceļā, kas izrauj kādu atsevišķu pozīciju, lai cik tā nozīmīga būtu, no Bībeles liecības vispārējā konteksta un Jēzus mācības jēgas. Kristīgām baznīcām šis ir tikai viens no svarīgiem jautājumiem un tematiem. Solis tālāk kristīgā domu apmaiņā ir iespējams tikai tad, ja iesaistītās puses sajutīs savstarpēju respektu pret dažādajām pozīcijām un argumentiem.
1.3. Homoseksualitāte un zinātne
Lai panāktu baznīcas pozīciju pārvērtēšanu, parasti liels uzsvars tiek likts uz jaunām zinātniskām atziņām. Te svarīgi ir nošķirt divus dažādus aspektus:
Kas tieši ir jauno zinātnisko atziņu būtība un saturs?
Kāda veida ietekme šāda veida zinātniskām atziņām ir iespējama uz ētisku un teoloģisku viedokļu formulēšanu?
1.3.1. Jaunās atziņas un skatījumi
Faktiski nevar būt runa par zinātnisku konsensusu kaut vienā punktā. Te tikai daži piemēri:
Procentuāli homoseksualitātes izplatību populācijā zinātnieki vērtē no 1-2 līdz pat 10%.
Jau jautājumu uzdošana par homoseksualitātes ģenētisko vai psihisko izcelsmi tiek kontroversiāli vērtēta, nerunājot par pētniecības rezultātiem šajā jomā.
Vairākums zinātnieku noliedz iespēju terapijas vai garīgas aprūpes ceļā mainīt seksuālo orientāciju, tomēr ir vairāki mazākuma viedokļa pārstāvji ar apliecinošiem zinātniskiem pierādījumiem.
Ļoti atšķirīgs ir vērtējums ir jautājumā par homoseksuālu cilvēku it kā pastāvošu izteiktāku noslieci uz partneru maiņu.
Atgriežoties pie pamatjautājumiem, ir ļoti maz zinātnisku pierādījumu, kuri spētu radīt vienotību pētnieku starpā.
Tomēr principiāli mainījusies ir izpratne un vērtējums par homoseksualitāti kā fenomenu. Īpaši uzskatāmi to pierāda vairākuma pētnieku vienotība par to, ka homoseksualitāte nav vērtējama kā seksualitātes patoloģija. 1992.gadā Pasaules veselības organizācijas lēmums to svītrot no slimību saraksta ir demonstratīvs apliecinājums šai vienotībai.
1.3.2. Zinātnisku atziņu teoloģiskā nozīme
Zinātniskas atziņas pilnīgi noteikti ir jāņem vērā teoloģiskā analīzē, tomēr tām pašām par sevi nepiemīt tik liela loma, kā brīžam liekas. To apliecina šādi piemēri:
Kvantitatīvās proporcijas sabiedrībā nedod nekādu pamatu teoloģiskiem secinājumiem. Tās tikai var norādīt uz teoloģiskas analīzes nepieciešamības līmeni.
Zinātniski secinājumi par homoseksualitātes izcelsmi iedzimtības ceļā vai dēļ ārējas ietekmes uz personas attīstību var dot tikai norādes uz atbildību un vainu, bet nekādā veidā nevar atbildēt, vai homoseksualitāte atbilst Dieva gribai.
Homoseksualitātes mainīšanās uz citu seksualitātes formu laika gaitā ir nozīmīga tikai tiktāl, cik tas palīdz, konsultējot kādu personu pirms izšķiršanās par labu vai pret terapiju un garīgu aprūpi. Taču potenciālā orientācijas maiņa nekādā veidā neatbild uz jautājumu, vai šāda maiņa vispār būtu nepieciešama un vai tā būtu vēlama.
Atziņas par nosliecēm uz partneru maiņu neko nepasaka par šādas tendences ētisku vērtējumu.
Zinātniskām atziņām noteikti ir ietekme uz teoloģisku diskusiju, bet tā tomēr paliek teoloģiska savā būtībā. Zinātniskām atziņām vai zinātniskam vairākuma viedoklim nevar būt normatīva ietekme uz teoloģiskiem secinājumiem. Ja tam ir pietiekams teoloģisks pamats, teoloģiski secinājumi drīkst nonākt pretrunā ar zinātniskām atziņām.
1.4. Ietekme uz temata iztirzāšanu
Augstāk minētie apsvērumiem piemīt ietekme uz homoseksualitātes fenomena iztirzāšanu gan šajā tekstā, gan kopumā.
1.4.1. Skarto personu loks
Ir svarīgi vienmēr no jauna atgādināt, ka homoseksualitāte nav abstrakta. Tās konkrētā izpausme ir homoseksuāli orientēti cilvēki, kuriem savas homoseksualitātes dēļ ir bijis jācieš pazemojumi un aizskārumi. Tieši tāpēc šis teksts runā tikai par “homoseksuāli orientētiem un homoseksualitāti izdzīvojošiem cilvēkiem” nevis par “gejiem un lesbietēm”.
Tomēr autori uzskata par pazemojošu pašus homoseksuālus cilvēkus pazemojošu izvairīties no kritiskām piezīmēm, kuras ir pamatotas lietišķos apsvērumos. Homoseksuālu cilvēku negatīvā pieredze nevar būt par attaisnojumu ierobežotai domu apmaiņai šajā diskusijā.
1.4.2. Problēmas daudzšķaitņainība
Zinātniskajā un teoloģiskajā literatūrā ir daudz vispusīgu, deklaratīvu un subjektīvu pozīciju. Šādiem tekstiem ir ietekme uz diskusijas norisi. Tie provocē multiplicēšanu vai aktīvu noraidījumu, kas noved (kā apzināti, tā neapzināti) pie izteiktas polarizācijas. Taču šādi subjektīvi vērtējumi neatbilst problēmas daudzšķaitņainajam raksturam.
Diferencējošs viedoklis nereti grauj uzticību vēlmei solidarizēties. Taču no otras puses tas palīdz izvairīties no jaunu ienaidnieku radīšanas.
Pamatu šādai diferenciēšanai liek arī zinātniski neskaidrā situācija, kura tikai ar varu var tikt iegriezta par labu vienai vai otrai “pusei”. Baznīcas var ņemt vērā pieejamos zinātniskās atziņas, tās var pārbaudīt šo atziņu saskaņotību un pamatotību, baznīcas var konstatēt pretrunas tajās, bet šīs zinātniskās atziņas pašas par sevi nerada pamatu baznīcu vienotībai. Baznīcai, izdarot savus secinājumus, ir jāatzīst, ka ļoti daudzos jautājumos nepastāv zinātniska vienotība un ka strīdīgi jautājumi nedrīkst tikt iekļauti kā vienprātīgi atzīstami argumenti. Tas noved pie virknes diezgan atvērtu secinājumu.
1.4.3. Teoloģisko secinājumu izveides soļi
Teoloģiski secinājumi rodas zinātnisku un sabiedrisku atziņu kontekstā, taču neņem tos sev par pamatu. Protestantiska gara pamatkritērijs ir bībeliskā liecība, kuras neatņemama daļa ir izteikumi par cilvēku kopumā, viņa seksualitāti un homoseksuālu praksi. Kopsakars starp Bībeles autoritāti un atsevišķiem tās izteikumiem ne vienmēr ir tieši saprotams un uztverams, tāpēc sākotnēji būtu jāvienojas par šo hermeneitisko pamatjautājumu. Tikai tad var tālāk jautāt, kas ir Bībeles kontekstā sakāms par seksualitāti un homoseksualitāti. Tas, savukārt, ir jātraktē kopsakarā starp Svēto rakstu izteikumiem par ģimenes, laulības un bezlaulības kopdzīves formām. Tikai pēc šo divu principiālo līmeņu izvērtējuma var ķerties pie katra konkrētā jautājuma izvērtēšanas. Te gan nav pietiekami vērtēt tikai svētību viendzimuma partnerattiecībām vai homoseksualitātes lomu baznīcas amatos. Tālākais teksts ir veltīts tam, lai panāku saprašanos starp dažādajiem strīdīgajiem homoseksualitātes vērtējumiem.