Raksts

Dzīvojot ar Hobsa mantiniekiem: dažu cilvēku uzskati uz Latvijas fona


Datums:
01. janvāris, 2007


Autori

Marija Golubeva


Foto: Bill Watterson

Neatkarīgi no tā, vai Jānis Šmits un viņa domubiedri Saeimā ir lasījuši Hobsa darbus, viņu argumentācija (brīvības bīstamības pamatojums caur valsts izdzīvošanas prioritāti) un atsevišķas iniciatīvas (Satversmes labojumi, ieviešot tajā pareizu laulības definīciju) kopumā iekļaujas Hobsa valsts filozofiskajā modelī.

Sazvērestības teoriju ietvarā, kas bauda zināmu popularitāti Latvijas politiskajā diskursā, pieņemts uzskatīt, ka sabiedriski aktīvs un politizēts mazākums mākslīgi uzspiež konservatīvam vairākumam liberālās tolerances ideju. Sabiedriski aktīvs un caurmērā liberāls mazākums uz to mēdz atbildēt, ka sazvērestību teoriju autori un atbalstītāji paši pārstāv politizētu mazākumu, kas savtīgu mērķu un aizspriedumu vadīts, uzspiež savu tikumības izpratni sabiedrībai. Bet ko domā abu šo grupu pārstāvji (kuri, domājams, kopā veido lielo daļu no portāla pastāvīgas auditorijas) par situāciju ar toleranci Latvijā kā tādu?

Jau trešo gadu politika.lv veica savu lasītāju aptauju par neiecietības problēmām Latvijā, un ir laiks apkopot šīs visai aktīvas cilvēku grupas viedokļus par toleranci valstī, kā arī mēģināt saprast, kādas tendences stāv aiz šiem uzskatiem. Var pamatoti iebilst, ka aptauja nav reprezentatīva un politika.lv lasītāji neveido tipisku Latvijas iedzīvotāju izlasi, bet tieši šajā faktā slēpjas politika.lv lasītāju diskrētais šarms. Kā caurmērā aktīvi politikas procesu vērotāji un dalībnieki, viņi bieži saskaras ar Latvijas politikas un valsts pārvaldes, kā arī mediju darbību, un var izdarīt interesantus secinājumus par to, kur ir mūsu sabiedrības iecietības un neiecietības saknes.

Politika un valsts pārvalde kā neiecietības izpausmes jomas

Aptaujas liecina, ka politika.lv lasītāji kopumā nopietni uztver neiecietības problēmas esamību: 2004.gada aptaujā 54% procenti atzina, ka Latvijā pastāv neiecietības problēma – vēlākajās aptaujās šis procents palika praktiski nemainīgs (pašlaik 52%). Atbildes uz citiem jautājumiem liecina arī par to, ka politika.lv lasītāji redz neiecietību Latvijas sabiedrībā kā pieaugošu vai vismaz stabilu tendenci: 2005.gada politika.lv aptaujā 53% atzina, ka pēdējā gada laikā neiecietība Latvijā pieaugusi, lai gan šogad pesimistu procents nedaudz mazāks par pusi, ir pārāk agri runāt par pozitīvu tendenci.

Starp grupām, pret kurām vērsta neiecietība, pēdējo divu gadu aptaujās nosauktas galvenokārt seksuālās minoritātes un cilvēki ar tumšu ādas krasu. 2004.gadā aptaujas dalībnieku uzskati šajā jomā bija nedaudz atšķirīgi: otrajā vietā pēc seksuālajām minoritātēm starp neiecietības aizskartajām grupām bija minēti ieslodzītie, trešajā – etniskās minoritātes. Pēdējās grupas relatīva rehabilitācija 2005.gadā acīmredzot saistīta ar to, ka 2004.gada etniskās aktualitātes (mazākumtautību izglītības reforma) vairs nešķita tik degošas, kamēr rasistiskie uzbrukumi aktualizēja ādas krāsas jautājumu.

Interesanti, ka starp jomām, kurās visvairāk izpaužas neiecietība, politika un valsts pārvalde nemainīgi ieņem otro vietu, uzreiz pēc sadzīves, pat medijus atstājot trešajā vietā. Vairākums (74%) uzskata, ka politiķi Latvijā veicina neiecietību. Aptauju dalībnieku reālisms izpaužas arī tajā, ka vairākums uzskata, ka Latvijas dalība ES drīzāk neietekmē iecietību vai pat veicina radikālisma pieaugumu. Ņemot vērā politiķu centrālo lomu neiecietības uzplaukumā, stingru ārējo prasību neesamība, pat zināms normativitātes vakuums pēc 2004.gada maija, visdrīzāk tiešām uzskatāms par vienu no neiecietības pieauguma iemesliem.

Šajā kontekstā būtu vērts apskatīt politiskās elites pārstāvju neiecietības jautājumu nedaudz plašāk. Iecietības trūkumu politiskās elites aprindās un sabiedrībā kopumā deviņdesmito gadu beigās bija joprojām pieņemts skaidrot ar padomju laika mantojumu – skaidrojums, kas pieļāva pietiekami tolerantu attieksmi pret šo tolerances trūkumu, jo laikam ritot, padomju mantojuma ietekmei vajadzēja samazināties. Jaunu netolerantu politiķu atnākšana pie varas 2002.gada Saeimas vēlēšanās padara mantojuma argumentu gandrīz neaizstāvamu, vai vismaz relativizē tā nozīmi Latvijas politiskās netolerances ģenēzē.

Uz tikumīgās uzraudzības valsti

Tomēr daudz bīstamāka ir otrā politiskās elites neiecietības attīstības tendence – ideoloģiskās bāzes attīstīšana tolerances noliegumam. Jānis Šmits (LPP), kuru jaunais Saeimas sastāvs 2006.gada novembrī ievēlēja par Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju, vairākkārt izmantojis konstitucionālus argumentus savas radikāli konservatīvās pozīcijas aizstāvībai, apgalvojot, ka tolerance kā jauna sekulāra paradigma tiek mākslīgi uzspiesta sabiedrībai. Satversmē tolerance nav noteikta kā valsts ideoloģija.[1] Šmits un citi LPP pārstāvji 2006.gada laikā atkārtoti izmantoja arī atsauces uz Eiropu kā visatļautības vai pat homoseksuālisma ideoloģijas perēkli, kuras nauda nav tā vērta, lai nodotu mūsu vērtības.

Vairākkārtējās atsauces uz tautas degradāciju vai pat izmiršanu veido diskursīvu neiecietības pamatojumu konservatīvu politiķu runās līdzīgā veidā kā savā laikā – 1990.gadu beigās – to savās publikācijas darīja Aivars Garda un kā to pašlaik dara vairākas radikālas organizācijas, piemēram, tādas kā Nacionālā spēka savienība. Tieši neiecietības un nacionālisma retorikas apvienošana padara neiecietības diskursu politiķu rokās par nopietnu sabiedriskās domas ietekmēšanas instrumentu. Argumenti par tikumības aizstāvību kā tādu nav pietiekami ietekmīgi Latvijas sabiedrībā, kuras indiferentā attieksme pret reliģijas jautājumiem padara to atšķirīgu, piemēram, no Polijas.

Argumentējot pret tolerances nepieciešamību sabiedrībā no valsts iziršanas pozīcijām, konservatīvie viedokļu līderi paļaujas uz gadsimtiem garu tradīciju Eiropas politiskajā filozofijā, kaut gan viņu vēršanās pie tās ir visticamāk instinktīva, nevis racionālas izvēles rezultāts. Tomass Hobss (Hobbes), nozīmīgākais valsts varas absolutizēšanas aizstāvis jauno laiku Eiropā, uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos. Septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta Eiropā vairākas valdības un daudzi intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām. Šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische Überwachungsstaat – tikumīgās uzraudzības valsti.

Noteicēji un pārējie

Neatkarīgi no tā, vai Jānis Šmits un viņa domubiedri Saeimā ir lasījuši Hobsa darbus, viņu argumentācija (brīvības bīstamības pamatojums caur valsts izdzīvošanas prioritāti) un atsevišķas iniciatīvas (Satversmes labojumi, ieviešot tajā pareizu laulības definīciju) kopumā iekļaujas Hobsa valsts filozofiskajā modelī. Vienīgais Hobsa arguments, kas droši vien sarūgtinātu LPP pārstāvjus, ir viņa uzstājība, ka reliģijas satura jautājumi ir sekundāri salīdzinot ar valsts pastāvēšanas jautājumiem, un ja suverēnas varas nesējs viņam zināmu iemeslu dēļ un miera labad prasa padotajiem izteikties pret reliģijas dogmām, viņiem būtu jāpakļaujas. Tātad, ja kādreiz Saeimas vairākums miera labad noliegtu Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas laulības definīciju, Latvijas iedzīvotājiem, kas vēlas dzīvot Hobsa valstī, būtu jāizliekas, ka viņi akceptē šo lēmumu. Starp citu, Satversmes grozījumi par labu Šmita viedoklim nebūtu notikuši, ja politika.lv lasītāju viedoklis būtu dominējošs Saeimā: 80% portāla aptaujas dalībnieku 2005.gadā neuzskatīja, ka Satversmei būtu jādefinē laulība kā savienība starp vīrieti un sievieti.

Tomēr pagaidām ideoloģiski bīstama mazākuma ietekme uz valsts darbību iecietības un neiecietības jomā nav noteicošā, ko varam redzēt no atbildēm par tiesībsargājošās sistēmas spēju pasargāt mūs no neiecietības. Vairāki incidenti ar rasistiskiem uzbrukumiem cilvēkiem Rīgas ielās un policijas nespēja aizsargāt miermīlīgu minoritāšu pasākumu dalībniekus no pazemojošām epizodēm ar radikāļiem pēdējo gadu laikā visticamāk ietekmēja lasītāju viedokļus par to, cik lielā mērā Latvijas valsts tiesībsargājošā sistēma spēj garantēt cilvēka cieņas un tiesību ievērošanu šajā jomā. Ja 2005.gadā gandrīz puse aptaujas dalībnieku uzskatīja, ka tā neaizsargā cilvēku pret neiecietības izpausmēm, tad šogad skeptiski noskaņoto procents kļuvis tikai lielāks. Kamēr liberāļu spēja uzspiest visiem savus spēles noteikumus paliek baumu līmenī, radikāļu spēja uzspiest dažiem nepieciešamību saskarties ar pazemojumiem un pat vardarbību laiku pa laikam kļūst pavisam reāla.

Izglītības sapņi un ikdiena

Kamēr liberāļi sapņo par izglītības lomas palielināšanu tolerances labad (daudzi no 2006.gada aptaujas dalībniekiem nosauca izglītību kā jomu, kurā jānotiek iecietības veicināšanai), praktiķi no tolerances kritiķu aprindām jau darbojas caur izglītības sistēmu un pat veido eksāmenu jautājumus ar šo mērķi.

Pagājušajā mācību gadā vidusskolas angļu valodas eksāmena uzdevumā skolēnam bija jāintervē skolotājs, kurš tēloja pedagogu no Nīderlandes. Gan jautājumi, gan skolotāja atbildes un pretjautājumi bija jānolasa vārds vārdā. Tādējādi uz skolēna jautājumu, kas viņam Nīderlandē nepatīk, skolotājam bija jāatbild, ka viņš neatbalsta valsts narkotiku politiku un viendzimuma laulības, kā arī jājautā skolēnam, ko viņš par to domā. Šīs ir viens no nedaudziem gadījumiem, kad puslīdz anonīmu tikumības sargu pūles izglītības sistēmā nonāca plašākā publicitātē pateicoties Dienas žurnālistu modrībai. Tomēr tiem, kuri izglītībā grib redzēt tolerances glābiņu, vajadzētu sākumā sistemātiski apzināt reālo situāciju ar izglītotāju tolerances līmeni, kas daudzos gadījumos ir visai tālu no politiskā korektuma virsotnēm. Līdzīga situācija ir ar izglītības politikas dokumentiem – neskatoties uz visiem nevalstisko organizāciju centieniem iedzīvināt Latvijā cilvēktiesību izglītību kā svarīgu izglītības sastāvdaļu – valsts izglītības attīstības koncepcija neietver vārdu savienojumu cilvēktiesību izglītība.

Šajā sakarā būtu interesanti zināt, cik daudzi skolotāji apzinās, ka valstī darbojas Nacionālā programma iecietības veicināšanai, ja pat politika.lv lasītāju vairākums nav pārliecināti par programmas saturu vai pat nav par to dzirdējuši.

Secinājumu vietā

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, var teikt, ka politika.lv aptaujas liecina, ka Latvijā acīmredzot netrūkst cilvēku kas labi apzinās neiecietības problēmu, tās būtību un izpausmes, un kas ir gatavi par to izteikties. Šie cilvēki arī nākotnē būs spiesti demonstrēt savu toleranci saskarsmē ar politiski ietekmīgiem slēgtās sabiedrības modeļa piekritējiem. Visticamāk, situācijas, kurās viņiem nāksies baudīt viedokļu daudzveidību par savu vai citu cilvēku tiesībām būt atšķirīgiem, iekļausies zināmā usual suspects[2] sarakstā – Saeima un mediji, kā arī saskarsme ar tiesībsargājošām iestādēm. Tie, kuriem ir bērni, vai kuriem paveicies darbā saskarties ar izglītības sistēmu, varēs pievienot šīm sarakstam vēl divas-trīs lietas.

Tomēr tas, vai šie cilvēki varēs ar roku uz sirds kādreiz atbildēt uz aptaujas jautājumu, ka pēdējā gada laikā neiecietība Latvijā krietni mazinājusies, būs atkarīgs no tā, vai viņi uzskatīs par nepieciešamu pārliecināt arī citus par tolerances svarīgumu, un spēs prasmīgi to darīt.
______________

[1] Latvijas Avīze. 3.08.2006.

[2] Parastie aizdomās turamie


Aptauja par iecietību Latvijā 2006

Cilvēktiesības

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!