Cik reizes dzīvē nav nācies dzirdēt - tā jau tikai filmās notiek. Cilvēks gan bez tām filmām nevar iztikt. Bet latvieši esot stipri, iztiks arī bez jaunām filmām.

Daukas multenes jau pārcēlušās uz muzeju. Vieta citām filmām muzejos noteikti atradīsies. Valsts naudas filmu veidošanai nepietiek. Ar lielo, grandiozo filmu radīšanas talantu vien jaunai filmas tapināšanai ir par maz. No talanta vien nekas nerodas. Bet latvieši esot stipri un turpmāk kino skatīsies tikai savās galvās (vai tajās galvās ir filmu radīšanas talants, tas jau ir cits jautājums). Jā, muzejos arī.
Visi taču nevar būt tie Kony, kas piedalījušies vai pat slepkavojuši un izvarojuši miljoniem, lai dzīves nogalē iegūtu popularitāti. Kāds bija izdarību mērķis, atkal ir cits jautājums.
Cik reizes nav nācies dzirdēt – man ir stress. Tik briesmīgs stress, ka nomāc jebkuru vēlmi cīnīties pret stresu? Man laikam ir tik briesmīgs stress, ka pat neredzu, ka ir tas stress. Es pat neesmu pazemojusi miljoniem cilvēku, bet viens man atņēma visu, pilnīgi visu, ja to lieku reizi saku, tad saņemu pretī – pati vainīga. Ha. Varbūt. Bet es pati esmu viena, es neesmu miljoniem cilvēku.
Tas kino ap 2. pasaules karu 16. martā arī pagājis it kā mierīgi. Kaut nezināšana, negribēšana zināt virmo gaisā. Savā labā to joprojām izmanto politikāņi. Ja jau viņi izmantotu to tikai savā labā, tad varētu noteikt – 16. marta stress viņiem galvā. Latvieši esot stipri. Bet kas viņos ieaudzinājis to baiļu sindromu – Staļina gulagi vai fašistu koncentrācijas nometnes? Kino filmās gan to var ieraudzīt. Bet filmas ir filmas, tā taču nav dzīve. Un vēsture ir politiska lieta. Varbūt lielā franču revolūcija jau ir atpolitizēta, bet 2. pasaules karš vēl nav. Un karš taču vispār nav vēl joprojām beidzies. Lai labāk tomēr dzīve ir kā kino, būs mazāk stresa.