Mēs visi kādreiz dzīvē esam dzirdējuši par tādiem konceptiem kā „dzimumu līdzsvars”, „pārstāvniecība” un „pozitīvā diskriminācija”. Parasti runa ir par „kvotēšanu” – lai nodrošinātu „pārstāvniecības līdzsvaru” kādā kontekstā tiek ieviesta „pozitīvā diskriminācija”. Piemēram, daudzās ASV universitātēs tiek regulāri atvēlētas noteiktas vietas (kvotas) noteiktu sociālo grupu pārstāvjiem – Afroamerikāņiem, sievietēm, pamatiedzīvotāju grupām (piemēram, indiāņiem) utt.

Zviedrijā ir noticis tieši pretējais. Jau trīs gadus Zviedrijas Lauksaimniecības universitāte studentu uzņemšanas procesā uz veterināru izglītību kvotējusi… vīriešus! Nē, tas nav noticis, tādēļ, ka fakultātes vadība ir bijusi „veco puišu klubiņš”, kuri sazvērējušies pret sieviešu dzimuma reflektantiem. Tieši pretēji – universitāte argumentē, ka izvērtējot veterināru profesijas studentu statistiku dzimtes perspektīvā (citiem vārdiem: cik liela ir sieviešu/vīriešu proporcija no visiem programmas studentiem), viņi ir nākuši pie secinājuma, ka pastāv sieviešu „pārprodukcija” attiecīgajā profesijā. Tādēļ tika pieņemts lēmums, ka priekšroka tiks dota vīriešu dzimuma reflektantiem, lai tādējādi atjaunotu „dzimumu līdzsvaru” veterinārārstu studiju programmā.

Kopumā uz šāda pamata tika atteikta studiju vieta 47 reflektantēm. Liberālās demokrātijas projekts pašos pamatos pieņem, ka jebkurš pilsonis ir vienlīdzīgs likuma priekšā. Tāpēc man ir pilnīgi nepieņemami, ka valsts šķiro pilsoņus pēc noteiktām pazīmēm – dzimtes, rases, škiriskās piederības utt. Vai arī, ka valsts iesaistās šādos kolektīvā taisnīguma politiskajos projektos – piemēram, regulējot „dzimuma līdzsvaru”. „Pozitīvā diskriminācija” nebūt nav pozitīva, jebkura diskriminācija ir negatīva. Cerams, ka koriģējot šo tiesiskās valsts principa pārkāpumus, nenotiks kārtējā „pozitīvā diskriminācija”, bet gan – ka šis koncepts kopumā ar tās teorētisko pamatu – radikālo patriarhalismu feminismu – tiks izvērtēts publiskā diskusijā un atzīts par nedemokrātisku esam.