Foto: G. Dieziņš © AFI
“Dzimtene nav tikai vieta, kur tu esi dzimis, drīzāk vieta, kurai pieder tava sirds. Es par sevi varu teikt: mana dzimtene ir Latvija,” rezumē skolniece Marija Tertišnaja.
Abi skolas biedri, EYHR Net (Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkla) brīvprātīgie Deniss Golovkins un Marija Tertišnaja izskatās lepni un laimīgi – runāju ar viņiem pāris dienas pēc veiksmīgi aizvadīta pasākuma, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 55 gadu atzīmēšanas Rātslaukumā. Šis bijis pirmais un pagaidām lielākais projekts organizācijai EYHR Net, kas Latvijā pārstāvēta tikai četrus mēnešus. “Patīkami bija dzirdēt, kad apmeklētāji mums teica: “Malači, malači!”, un liels gandarījums, ka bijām vienīgā jauniešu organizācija Baltijā, kas to uzņēmās,” saka Marija. EYHR Net ir jaunatnes cilvēktiesību organizācija, kuras mērķis ir popularizēt vispārējās cilvēktiesības un to ievērošanu sabiedrībā, īpaši jauniešu vidū, veicināt demokrātiju un iecietību, un pašu jauniešu aktivitāti drošas un demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Vispārīgi izklāstīti, mērķi šķiet ļoti pareizi, taču ne sevišķi aizraujoši, tomēr no abiem jauniešiem prieks darboties gluži vai sprikst.
Kā nokļuvāt EYHR Net?
Marija: Tad vispirms Denisam jāpastāsta, un tad es…
Deniss: Es no skolas biju aizsūtīts uz Kaspara (Kaspars Zālītis, EYHR Net viceprezidents – aut. piez.) lekciju, un tā mani ieinteresēja…
Marija: …un, no tās atpakaļ braucot, viņš tramvajā satika mani, pastāstīja par lekciju, par organizāciju, un man likās, ka tas ir tieši man domāts. Es vispār esmu aktīvs cilvēks, un skolā uz tādiem viss turas. Bet te neviens nav jābīda, visi ir ar dzirkstelīti, gatavi darboties. Vajadzēja redzēt, kā tika organizēts šis pasākums: visi strādāja, citādi mēs to nepaveiktu.
Vai pirms iestāšanās organizācijā bijāt informēti par Cilvēktiesību deklarāciju?
Deniss: Vispār jau jā.
Marija: Jā, bet nezinājām reālās iespējas, kā to pielietot. Skolā bieži gadās, ka viens otram saka: ”Jā, man ir tiesības!”, bet īstenībā neviens neko nezina.
Deniss: Mani visvairāk kaitina, ka norauj stundu, traucē skolotājam strādāt, un, kad kaut ko aizrāda, tad klaigā, ka tiek pārkāptas viņu tiesības. Bet tam taču vispār nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām!
Kā jūs attiecaties pret izglītības reformu?
Marija: Kā organizācijai, mums ir neitrāla nostāja. Mēs neesam ne par, ne pret. Katrā ziņā tas nav pret cilvēktiesībām.
Deniss: Jā, Cilvēktiesību deklarācijā ir norādīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību, bet nekur nav teikts, kādā valodā tā jānodrošina.
Bet jūs katrs personīgi?
Deniss: Ar latviešu valodu kopienā nav problēmu. Ar mums runā latviski, un mēs saprotam; mēs atbildam krieviski, un mūs arī saprot. Tas taču skaidrs, ka latviešu valoda jāzina, ja gribi būt konkurētspējīgs!
Marija: Bet skolām vēl vajadzētu gadus trīs, lai pārietu uz latviešu mācību valodu. Es pati varu runāt latviski, man nav problēmu, bet, skatoties, kā skolā notiek mācības, es teiktu: vēl ir vajadzīgs laiks. To nevar tā uzreiz, pēkšņi.
Kad dzirdat, ka Latvijai pārmet cilvēktiesību pārkāpumus, kaut izglītības reformas dēl, ko jūs domājat?
Deniss: Man liekas, ka mēs bieži ķeramies pie mazsvarīgām lietām, bet nerunājam par svarīgāko – lietām, kas tiešām ir cilvēktiesību pārkāpumi. Patiesībā, ja paskatās statistikas apkopojumus, Latvija nav vissliktākā valsts Eiropā.
Marija: Nē, es domāju, ir tikai loģiski, ka tik lielu uzmanību pievērš izglītības reformai, jo tas šobrīd ir vissāpīgākais jautājums, bet, runājot par cilvēktiesību pārkāpumiem, tie tiešām notiek visās valstīs, šādā vai tādā veidā.
Deniss: Tas, ka mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, dos jaunu impulsu cilvēktiesību jautājumu risināšanai, un būs arī lielāka aktivitāte.
Organizācijā oficiālā saziņas valoda ir latviešu…
Deniss: Jā, bet ne tikai. Protams, no bērnības runājot krievu valodā, man tajā ir vieglāk izteikties, taču mums ļoti bieži nākas sazināties arī angliski, un, ja visu dienu norunā angliski, tad sāc šajā valodā domāt, un, aizejot mājās, gadās, ka kaut ko vairs nevari pateikt krieviski. Tāpat ar latviešu valodu.
Marija: Organizācijā problēmu nav. Te ir sanākuši cilvēki, kuri zina, ko grib no dzīves, un mēģina to sasniegt. Valoda netraucē.
Kā ir ar dzīvi ārpus organizācijas: vai starp jūsu draugiem un paziņām ir arī latviešu tautības jaunieši vai pārsvarā krievi?
Marija: Skolā pārsvarā krievu jaunieši, jo mēs mācāmies krievu skolā, bet ārpus skolas, dažādos pulciņos, ir arī latvieši.
Vai nav tā, ka, sazinoties ar latviešu jauniešiem, pielīp arī kādi latviešu žargona vārdiņi?
Marija: Drīzāk jau otrādi…
Deniss: Jā, krievu žargons laikam ir lipīgāks. Ne tikai latviešiem, es nesen dzirdēju, ka arī francūži lamājoties krieviski.
Marija: Taču, strādājot pie pasākuma, man pielipa izteiciens “domino kauliņš” – to mēs sakām tikai latviski.
Deniss: Es atkal tikai latviešu valodā saku vārdu “brīvprātīgais”. Pamēģināju krieviski, “dobrovoļec”, bet tā man nepatīk. Bet latviešu valoda ir vajadzīga, ja gribi te dzīvot, neapšaubāmi. Es, teiksim, esmu rakstījis projektus, un, lai saņemtu atbalstu, tie jāiesniedz latviešu valodā.
Marija: Gadās tā, ka atbildi latviski, un droši vien ar kļūdām, bet tev pasaka: “Labāk jau runātu krieviski!”. Tad ir tā… aizvainojoši. Tāpat kā tad, ja es runāju krieviski, lai precīzāk izteiktos, bet cilvēki principiāli izliekas, ka nesaprot.
Varbūt arī nesaprot, diezgan daudzi jūsu vecuma latviešu jaunieši slikti zina krievu valodu.
Deniss: Man gan neliekas, ka latviešu jaunieši slikti zinātu krievu valodu. Katrā ziņā ar jauniešiem jau problēmas nerodas…
Marija: Jā, tie, kas izturas noliedzoši, parasti ir par mums vecāki, 25 līdz 30 gadus veci cilvēki.
Kā jūs paši gribētu, lai sauc cilvēkus, kuru dzimtā valoda ir krievu? Man, piemēram, vārds “krievvalodīgais” šķiet mazliet aizskarošs…
Marija: Jā, nu tas ir jautājums… Krievu tautības latvieši vai Latvijas krievi… Es pat nezinu.
Deniss: Man, piemēram, nav iebildumu pret vārdu “krievvalodīgais”. Galu galā, ir taču vesels lērums angļvalodīgo zemju, mana dzimtā valoda ir krievu, tātad es esmu krievvalodīgais. Kaut kur lasīju, ka pēdējais tīrasiņu latvietis ir izmiris pirms 50 gadiem. Tieši tāpat ar krieviem: kad aizbraucu uz Krieviju, man saka: “Tev gan ir tāds dīvains akcents!”. Tā ir pilnīgi cita krievu valoda, ko mēs šeit runājam; atšķiras ne tikai akcents, mēs pat teikumus veidojam pilnīgi savādāk. Un, jo ilgāk šeit dzīvojam, jo atšķirību ir vairāk.
Tomēr vecākās paaudzes Latvijas krievi skatās uz Krieviju ar nostalģiju, kā uz zaudēto dzimteni…
Marija: Mūsu paaudzei, 1987. gadā dzimušajiem, ir citādi. Mums, taisnību sakot, nav ar ko salīdzināt, jo mēs vairs pat pionieros nepaspējām būt. Varētu teikt: mēs esam izauguši “tagadnē”, un varbūt tieši tāpēc labāk saprotam latviešus.
Deniss: Kad man saka: dzimtene, Krievija, es atbildu, ka esmu dzimis te, Latvijā, un mana dzimtene ir Latvija…
Marija: Jā, bet dzimtene jau tomēr nav tikai tā vieta, kur tu esi dzimis, drīzāk tā ir vieta, kurai pieder tava sirds. Tas ir kā latvietis Vācijā: viņš varbūt nekad nav bijis Latvijā, bet tā tik un tā ir viņa dzimtene. Es par sevi varu teikt: mana dzimtene ir Latvija.
Deniss: Mans tēvs nedzīvo te, viņš daudz ceļo, apbraucis visu pasauli, bet viņam patīk Latvija, viņam patīk, kā te viss ir iekārtots, attiecības starp cilvēkiem, vai…
Marija: Jā, man paziņa strādā Norvēģijā, bet saka: kaut arī viņš tur kļūtu turīgs, tik un tā atgriezīsies Latvijā, jo sirds velk atpakaļ…
Jums tuvojas vēlēšanu vecums. Vai starp pašreizējiem politiskajiem spēkiem redzat kādu, par ko būtu gatavi balsot?
Marija: Es vēl nezinu, par ko es balsotu. Tas tomēr vēl ir tālu, un katru dienu kaut kas var mainīties…
Deniss: Es arī nezinu, par ko balsotu, bet man liekas, lieliska ideja būtu izveidotu jauniešu Saeimu, lai jaunatnei būtu lielākas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tomēr ir pilnīgi cita lieta, kad vienaudži kaut ko stāsta, ieinteresē ar humoru, caur spēli.
Marija: Nē, ir jau arī pieaugušie, kuri spēj saprasties ar jauniešiem…
Ar ko grasāties nodarboties nākotnē, pēc skolas beigām?
Marija: Jurisprudence. Tā ir mana vājība. Kļūšu par advokāti.
Deniss: Es arī iešu uz juristiem, taču ne par advokātu. Man arī turpmāk gribētos nodarboties ar cilvēktiesību jautājumiem, strādāt ar jauniešiem, katrā ziņā: tikt augstu, lai varētu valstī kaut ko pozitīvi mainīt.
Teiksim: par cilvēktiesību ministru Muižnieka vietā…
Deniss: Jā, diemžēl Kaspars arī uz to pašu tēmē… Muižnieks pasākumā pareizi teica: jauniešiem jāpievērš vairāk uzmanības, ar viņiem vairāk jāstrādā, jo tā ir valsts nākotne.
Jūs esat aktīvi. Kā aizraut tos jauniešus, kuriem negribas iesaistīties?
Marija: Vajag ieinteresēt. Jauniešiem nav tik daudz kultūras pasākumu, kā vajadzētu. Es nedomāju diskotēkas vai kaut ko tādu; drīzāk lekcijas, pasākumus, kuros informētu par iespējām, spēles formā, lai vieglāk uzņemt informāciju.
Deniss: Jā, ne velti arī uzņēmējdarbībā pēdējā laikā arvien vairāk apmācība notiek lietišķo spēļu formā.. Vispār, kad cilvēks jūt, ka viņam kaut kas ir vajadzīgs, viņš pats sāk meklēt iespējas, bet ir jau arī tādi, kurus nepiecelsi pat tad, ja māja deg. Labi, ja cilvēku pēc iespējas agrāk par kaut ko ieinteresē.
P.S. Ja kādu interesē, saruna notika bilingvāli. Jaunieši izvēlējās atbildēt dzimtajā valodā, brīžam iepinot latviešu valodas vārdus, un latviešu valodā uzdotie jautājumi viņiem nekādas grūtības neradīja.