Raksts

Dzimis radikāls medijs!?


Datums:
07. jūlijs, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: massmatt

Tieši vairāku rakstu satura kvalitātes dēļ vortāls Publikai.lv ir labs ieguvums visai vienveidīgajai interneta mediju viedokļu telpai.

Latvijā šovasar parādījušies vairāki jauni mediju projekti: skaistais laikraksta Diena izdevums i-pad lietotājiem, SIA Koncerti un koncerti klajā laistais ceturkšņa žurnāls Figaro, kas ļoti atgādina rūpīgu mūzikas dzīves informatīvo bukletu, un arī vortāls Publikai.lv. Tā saturs ir plašākas apspriešanas vērts.

Lai gan satricinošus virsrakstus parastām aģentūru ziņām prot uzlikt daudzi interneta mediji, neatceros, ka kāds sevi kopš dzimšanas būtu saucis par radikālu. Taču vortāls Publikai.lv radikālu attieksmi ielicis savā pašdefinētajā identiātē.

Diskusijas jundīšana

Pirmais iespaids par vortālu ir ļoti labs viena svarīga iemesla dēļ — tas patiesi cenšas piepildīt savu mērķi[1] un paplašināt diskusijas par tiem dažiem jautājumiem, kuri ir visu mediju uzmanības lokā. Izteiktie viedokļi ir labi uzrakstīti un interesanti, daži autori atzīstas, ka bijuši saistīti ar profesionālu darbību medijos. Daļu no viedokļu pavērsumiem varētu uzskatīt par tiešām oriģināliem, to temati un izteiktie viedokļi pievieno svaigu attieksmi[2] un pievērš uzmanību citu mediju ignorētiem notikumiem[3].

Varbūt tāpēc otrais iespaids par vortālu līdzinās pieredzei, kas gūstama dažādu, pārsvarā ļoti ietekmīgu, (piemēram, Guardian) citu valstu mediju komentāru istabās, kurās nereti notiek tiešām argumentēta un ieinteresēta diskusija.

Patiesībā vortāla Publikai.lv saturu pārsvarā veido iespaidi, viedokļi un reakcijas uz citiem viedokļiem, attieksme pret notikumiem, pārdomas par izteikumiem un darbībām, vismaz trešās pakāpes komentāri par kāda izteiktu komentāru, jau kaut kur lasītas domas par vispārzināmu notikumu, piemēram, par bīstamajiem taukiem un dāņu profesoru. Te rodama arī viena reportāža — tādu vārdu ieguvusi fotogrāfiju galerija no Mārupītes[4]. Tāpēc trešais iespaids, kad vortālā pavadīts par 10 minūtēm ilgāks laiks, ir līdzīgs, kā paklejojot pa dažādām blogu vietām. To pastiprina arī vispārīgā vortāla struktūra — tam ir tikai dažas sadaļas, piemērotas visplašākajam tematu lokam, žanriem, izpausmēm: pārdomas, reakcijas, redzējumi, reportāžas, vēstules. Pēc tekstiem ne vienmēr var atšķirt, kas īsti ir redzējums, reakcija vai pārdomas, jo katrs var ietvert pa druskai no visiem, bet viedokļu žanru gadījumos tādi starpžanru formāti ir pierasta parādība.

Grūtāk orientēties būs tiem lasītājiem, kas izvēlas saturu pēc tematiem, žanriem, jomām, satura slāņiem, jo pārdomu sadaļā ievietots pārspriedums par vēsturiskas personas paradoksālu citātu[5], teksts par portāla Pietiek.com materiālu[6], piebildes pie viena no politoloģes Ivetas Kažokas blogiem[7]. Raibums un universālums ir liels, un vortāla satura kārtošanas princips atgādina slavenus izdevumus, kas mediju vēsturē veikuši lielas lietas, piemēram, Vsjakaja vsjačina (viskautkas par visu ko) un citus plašai publikai ar plašām interesēm adresētus izdevumus dažādās pasaules valstīs pāris simtu gadu garumā. Mazāk raiba ir autoru kompānija.

Tikai viedokļi. Anonīmi

Ja nebūtu nelielas pašreklāmas Tviterī ar mazas revolūcijas solījumu, būtu grūti uzzināt, ka vortāla redaktors ir žurnālists Didzis Melbiksis. Vortāls piekopj blogosfērā ierasto sev doto iesauku kultūru, kas ietver plašu anonimitāti. Vortāla gadījumā anonimitāte ir konceptuāla, jo neviens autors nav minējis pilnu vārdu. Ziņas par publikai.lv tekstu veidotājiem ir paskopas: JD, piemēram, pieminējis svarīgus biogrāfiskus faktus un definējis savus teksta veidošanas principus[8], Ievai ir tikai vārds un sociālo tīklu pogas[9], bet ražīgākais autors Veņička sevi pieteicis tik lakoniski un nepārprotami: “No lejas spļauju uz visām jūsu sabiedriskajām kāpnēm. Uz katru pakāpienu pa spļāvienam. Profesionālais sapnis — pārspēt žultainumā pašu Lato Lapsu.[10] Varbūt ar šo paziņojumu izteikts radikālisms? Varbūt pašlaik šaurais autoru loks (redakcijas aprakstā pieminēti 5 autori) apvieno kādu radikālu domāšanas veidu? Patiesībā vortāls pēc vairākām pazīmēm atbilst mūsdienu mediju definīcijām, kas pielāgotas visām tehnoloģiju un daudzveidības tendencēm. Tomēr tam varētu būt skaidrāk izklāstīta redakcionālā politika, ētikas un atbildības principi, kā arī atklātas viedokļu daudzveidības nodrošināšanas iespējas.

Anonimitātei neapšaubāmi piemīt vitalitāte, nereti anonīmais autors kļūst tuvāks par labi zināmu savas oriģinalitātes un autoritātes dēļ. Bet anonimitāte ir arī pretrunīga, jo aprakstītie cilvēki un notikumi nav anonīmi. Tātad attiecībās ar ārējo pasauli autoriem un to vērtētajai videi pietrūkst līdzvērtīguma. Savukārt iniciāļi vai neko neizsakoši vārdi rada iespaidu par noslēgtu loku, un šī noslēgtība samazina interesi par piedāvāto saturu.

Refleksijas un uzsaukumi

Pirms pusotra gada kopā ar kolēģi pētījām Latvijas mediju blogosfēras funkcijas.[11] Blogi strauji attīstījās, daudzi mediji izmēģināja vairākus emuāru vietņu formātus un principus, bet visinteresantākais šķita lietotāju veidotais saturs, temati, tekstos ietvertie autoru mērķi. Toreiz Latvijas blogosfēra pārsteidza divu, nē, trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, temati pārsvarā reflektēja aktuālos mediju tekstus. Otrkārt, bija konstruktīvisma un papildmateriāla trūkums, proti, autori pārsvarā atbilstoši savam noskaņojumam pārstāstīja mediju ziņas — ironiski, ar vilšanos, dusmīgi, žultaini, priecīgi — un tikai retais pievienoja jaunas zināšanas, dalījās pieredzē, ieteica konstruktīvas idejas un problēmu risinājumus. Treškārt, blogu autori izmantoja galvenokārt pierasto teksta formu, gandrīz nekad nepievienojot papildu vizuālo materiālu (foto, grafikus, attēlus), saites, video un audio materiālus. Tātad blogi 2009. gadā bija pārsvarā komentējoši, tajos bija pamaz neparastu secinājumu. Autori reti uz ko aicināja vai brīdināja — viņi dalījās savās izjūtās un pārdomās, kas parasti bija reakcija uz kādu no nedaudziem plaši atspoguļotiem mediju notikumiem. Citiem vārdiem, blogosfēra bija reflektējoša un lielākoties pasīva, tās saturu balstīja profesionālu žurnālistu ikdienas darbs. Bet tas ir tipiski arī citās valstīs, saturiski pat YouTube ietver lielākoties — 61% — tradicionālo mediju produkciju[12].

Publikai.lv saturs man atgādināja minētā pētījuma secinājumus, vārdu sakot, tā piedāvāto tekstu funkcijas ir vienveidīgas. Daudzas vortāla autoru izteiktās domas ir interesantas, jo pievieno vēl kādu detaļu plašākai diskusijai, tomēr, kā tas jau pierasts, konstruktīvisma un konkrētu risinājumu vai atbilžu uz jautājumiem pamaz. Taču atsevišķos sacerējumos[13] viens otrs labs priekšlikums ir atrodams.

Lai arī funkcionāli viendabīgs un reflektējošs, vortāla tekstu līmenis ir daudzkārt augstāks par vidējo emuāru vidē. Iespējams, tas tā ir tāpēc, ka portālā vēl nav daudz satura. Iespējams, tāpēc, ka radikāla vortāla veidotāju skatījumā ir brīva izteikšanās, nevis rīcība, aicinājumi uz rīcību, skaidri redzamām pārmaiņām, risinājumiem. Diezin vai līdz sāpēm aktuālo jautājumu par žurnālistikas profesionāļu institucionālo un vērtību atsvešinātību var izmainīt tikai ar visai pamatotu uzsaukumu[14] raksta beigās: “Sava telpa jātīra un jāuzkopj pašiem. Tikai tā mediji spēs būt neatkarīgi”, jo šis teikums varēja būt pirmais konstruktīvu priekšlikumu pārpilnajā materiālā.

Tieši vairāku rakstu satura kvalitātes dēļ vortāls Publikai.lv būtu labs ieguvums visai vienveidīgajai interneta mediju viedokļu telpai. To visu reizēm palasīt ir interesanti. Bet tas nav sevišķi radikāli. Varbūt labi, ka tā.

________________________

[1] http://publikai.lv/par/

[2] http://publikai.lv/2011/06/22/dzive-deflacija/

[3] http://publikai.lv/2011/06/13/savrupie-mediji/

[4] http://publikai.lv/2011/07/04/fotoreportaza-no-piesarnotas-marupites-krastiem/

[5] http://publikai.lv/2011/06/29/kars-ir-elle-tiem-kuri-nekaro/

[6] http://publikai.lv/2011/06/21/zurnalistu-un-advokatu-etika/

[7] http://publikai.lv/2011/05/27/saskanas-centrs-ne-labaks-par-oligarhu-partijam/

[8] http://publikai.lv/biedri/jd/

[9] http://publikai.lv/biedri/Ieva/

[10] http://publikai.lv/biedri/venicka/

[11] Pētījuma “LATVIJAS MEDIJU BLOGOSFĒRA: POLITISKO, PERSONISKO UN KORPORATĪVO BLOGU FUNKCIJAS kopsavilkums un atsevišķas tā daļas ir prezentētas divās starptautiskās zinātniskās konferencēs, pats pētījums sagatavots, recenzēts, pieņemts publicēšanai starptautiskā akadēmiskā izdevumā, bet vēl nav publicēts, tāpēc šobrīd nevaru norādīt publikācijas vietu (pētījuma līdzautore ir RSU lektore Ruta Siliņa).

[12] Skat.arī: Burgess J., Green J. (2009).You Tube. Online Video and Participatory Culture, Cambridge: Polity Press. Pp. 41.- 42.

[13] http://publikai.lv/2011/05/25/lidz-latvietim-neaiziet/

[14] http://publikai.lv/2011/06/13/savrupie-mediji/

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!