Raksts

Dziļa, dziļa bedre. Nožēlojama, nožēlojama sabiedrība.


Datums:
19. janvāris, 2008


Autori

Roberts Putnis


Izmisums par savstarpējās uzticēšanās trūkumu kā faktu un kā tendenci man šķiet galvenais un satraucošākais secinājums pēc KNAB 16.1. publiskotās sociloģiskās aptaujas rezultātu apskates.

Faktiski pilnīgi visos punktos sabiedrības uzticēšanās savām institūcijām ir mazinājusies. Mediji, valdība, Saeima un partijas, NVO un baznīcas – visi ir zaudējuši daļu no sava sabiedrības uzticības kapitāla salīdzinājumā ar iepriekšējām aptaujām.

Atceros 2005.gadu. Jau tad sabiedrisiki politiskā vide likās šausmīga, šķita, ka sasniegta galējā nekaunības un patvaļas robeža. Jau tad runājām par uzticēšanās krīzi. Bet tolaik Saeimu par godīgu uzskatīja veseli 45% iedzīvotāju, kamēr šodien tādu ir 20 %. Tiem pretī stāv 76%, kas Saeimu uzskata par negodīgu! Valdību par negodīgu uzskata pat 78% mūsu valsts iedzīvotāju.

Vai ir ceļš tālāk, izņemot ministru Eglīša un Segliņa paraugstundas savas nemorāles padarīšanā par vispārēju normu. (Eglītis saka, ka paldiesnaudiņas ārstam caur slimnīcas kasi jālaiž, nedrīkstot takš šādu brīvas gribas aktu valsts ierobežot. Bet Segliņš iemanījās klaji melot par antimafijas likuma projektu, satraukti stāstot, ka nu tik visus noziedzniekus ar miljoniem vaļā laidīšot, ja viņi par citu sazagtajiem ziņošot. Tas neesot ar viņa “personisko morāli savienojami”. “Ministrs” gan skaidri zināja, ka projektos runa nevienu brīdi nav bijusi par noziedzīgo līdzekļu atstāšanu ziņotājam.)

Arī mediji piedzīvo izteikti negatīvu uzticības tendenci. Kāds gan brīnums pēc politiskas mutes aizbāšanas LTV, NRA pilnīgi skaidrajiem partijas līnijas pamfletiem, vēlākais, kopš “Maizīša skandāla”, un Paidera kļūšanu par Žurnālistu savienības priekšsēdētāju bez jebkādas mediju vides kritiskas un savu godu glābjošas reakcijas uz šādu apvērsumu?

Nožēlojami.

Bet kā ilggadējam “envēošņikam” vēl nožēlojamāka man šķiet NVO sektora uzticības krīze. Vadošo politiķu mediju telpas piebrūķēšana ar maldu dūmiem par NVO atkarību, NRA melu laktas darbs, mediju analītiskā nekvalitāte un vienaldzība kombinācijā ar arvien mazākiem līdzekļu resursiem mūsu darbam un – visam pa virsu – polittehnologu Liepnieka un Stendzenieka izlikšanās par NVO skaidri iezīmē sekas, kuru priekšā stāvam kā donkihoti visā sektorā. Rezultāts 42% uzticīgu pilsoņu (2005 – 51%) iepretim 36% kritisku (iepriekš – 24%).

Un pat vadot vienu no vadošajām Latvijas NVO, rokas nolaižas bezspēkā. Gadiem ir strādāts pēc labākās sirdsapziņas un ar profesionālu standartu, kas droši ir virs valsts vidējā. Bet ja Šķēle Liepniekam vienā dienā 300 000 Ls pārskaita, lai jauktu gaisu un diskrediētu pilsonsikas iniciatīvas, kamēr Delnai tādā summa vienu vienīgu reizi bija visa gada lielākais budžets (to kāds komentētājs kādā iepriekšējā blogā trāpīgi norādīja), tad ko atliek darīt vienkāršam labas gribas cilvēkam labākas Latvijas labā, arī man vairs nav padoma.

Turklāt 29% cilvēku iepirkumos, 36% saskarsmē ar mediķiem, 34% – ar ceļu policistiem, 23% – tiesās, 21% – valsts policijā ir izmantojuši koruptīvu praksi.

Un vēl – 39% apstiprināja, ka ir gatavi kukuļot. Turklāt viena no iecietīgākajām grupām šajā ziņā izrādījās jauni pieaugušie vecumā no 18 līdz 24 gadiem (42% šajā grupā gatavi kukuļot!!!) Te nu bija “jaunā paaudze”, kas nāks un mainīs sabiedrību! Prieks, kaut ironisks, ka kukuļojošo bērnu ir par 3% mazāk nekā viņu vecāku paaudzē (vecuma grupā 45-55), kurai šobrīd pieder politiskā un ekonomiskā vara un kas savas iemaņas apguvusi ciniskākajā un bezcerīgākajā komunisitskā režīma fāzē.

21% principiālo, kuri nedotu kukuļus, jo viņus uztrauc sabiedrības korumpētība, nespēj dzēst skaudrumu, kas pārņēmis pēc mūsu nožēlojamās sabiedrības portreta apskates.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!