Foto: Doug Wheller
Ja būtu izrakstīts lētākais medikaments, Latvijas ģimenes gadā būtu ietaupījuši 1 miljonu latu, ko tērēt citām nepieciešamajām lietām.
Pakļaujoties ārstiem, pērkam dārgākās zāles, pat nezinot, ka ir iespēja iegādāties tikpat efektīvas, toties — lētākas. Samierināmies ar valsts niecīgo finansējumu veselības aprūpei, toties nesmādējam iespēju ārstus apdāvināt ar aplokšņu pateicībām. Latvijas veselības aprūpes sistēma ir pilna ačgārnībām, kuras paši akceptējam.
Šoreiz rakstā ieskats, cik daudz pārmaksājam par dārgiem medikamentiem un kā veidot valsts un privāto partnerību medicīnas finansēšanas sistēmā.
Medikamenti
Krīzes laikā līdzekļu apjoms medikamentu apmaksai no valsts praktiski nav samazinājies — tas ir ap 72 miljoniem latu gadā laikā, kad pārējās veselības budžeta sastāvdaļas tika būtiski samazinātas. Taču, parēķinot uz vienu iedzīvotāju, arī šī šķietami lielā valsts apmaksātā summa ir daudz zemāka nekā citās valstīs. Kopējā (valsts + privātā) medikamentiem patērētā summa Latvijā, parēķinot uz vienu cilvēku, ir 239 eiro gadā. Tas ir vairāk nekā virknē citu valstu: Igaunijā — 224 eiro, Polijā — 235 eiro, savukārt Dānijā — 265 eiro, lai gan mēs nevaram salīdzināt Dānijas un Latvijas ienākumus uz vienu cilvēku. Visveiksmīgāk viszemākās medikamentu cenas pasaulē ir spējusi noturēt Jaunzēlande — 180 eiro uz iedzīvotāju, pacientam apmaksājot tikai lētāko ģenēriķi[ 1 ] katrā medikamentu grupā.
Lai gan ir viennozīmīgi skaidrs, ka valsts apmaksātajai daļai par medikamentiem jāpieaug, ir jāpanāk mehānismi, lai ārsti izrakstītu ģenēriskos medikamentus un aptiekas pacientam piedāvātu lētāko no tiem līdzīgi, kā tas ir Jaunzēlandē.
Šeit būs piemērs — 2009. gadā pēc Veselības Ekonomikas centra datiem, salīdzinot medikamentus, ko izraksta osteoporozes ārstēšanai, paveras nesaprotama aina. Ģenēriskais risedronāts maksā Ls 9,26 mēnesī[ 2 ], un 2009. gadā tas izrakstīts par 158 000 latiem. Tātad — aptuveni 1400 pacientiem mēnesī. Savukārt oriģinālais preparāts ibandronāts maksā Ls 20,74[ 3 ] un tas ir izrakstīts par 522 000 latiem, tātad — 4350 pacientiem. Vēl — oriģinālais preparāts alendronāts (kopā ar vitamīnu D) maksā Ls 17,77[ 4 ], un tas ir izrakstīts par 612 000 latiem, tātad — 5400 pacientiem. Ja uzskatām, ka 5-10% pacientu varētu būt nepanesamība pret ģenērisko risedronātu, bet pārējiem tiktu izrakstīts lētākais medikaments, mēs Latvijas ģimenēm gadā būtu ietaupījuši 1 miljonu latu, ko tērēt citām nepieciešamajām lietām. Tas būtu virziens, uz ko mums visiem kopā būtu jātiecas!
Lai Latvijā tiktu galā ar lieltirgotavu arvien pieaugošo monopola stāvokli, kad tām pieder arvien vairāk aptieku un ambulatorisko centru, valstij jāizveido sava lieltirgotava, kas nebūtu subsidēta, bet pati darbotos pēc godīgiem tirgus principiem. Valstij ir aktīvi jāiesaistās medikamentu cenu regulācijā arī tiem medikamentiem, kas nav apmaksāti no valsts budžeta un kuru cena Latvijā bieži pārsniedz Rietumeiropas cenas.
Medikamentu ražotājkompāniju — gan to, kas ražo oriģinālos preparātus, gan to, kas ražo ģenēriķus, un ārstu sadarbībai ir jākļūst caurspīdīgākai. Medikamentu kompānijām jāpublicē ārstu asociāciju un fondu nosaukumi, ja ārstam iedotie līdzekļi pārsniedz viena Eiropas kongresa apmeklēšanas izmaksas gadā.
Kur ņemt naudu
Kā veselības aprūpes sistēmā iekasēt vairāk naudas? Pirmkārt, jāseko Igaunijas modelim — ja nemaksā nodokļus pat no minimālās algas, tad nekādu plānveida palīdzību pacients saņemt nevar. Nedrīkst turpināties arī situācija, kad cilvēki, kas strādā un dzīvo ārpus Latvijas un nemaksā valstij nodokļus, brauc uz Latviju ārstēties un saņemt medicīnas aprūpi gandrīz par brīvu. Otrkārt, visiem jāievieš ikgadējās nodokļu deklarācijas, lai precīzi zinātu kurām pacientu grupām vajadzīgs vislielākais atbalsts un palīdzība. Lai gan ir skaidrs, ka, saskaitot kopā legālos privātos un valsts apmaksātos pakalpojumus, procentuāli no IKP veselības aprūpei tērējam vairāk nekā Igaunija[ 5 ], absolūtos skaitļos tomēr Latvija atvēl mazāku summu, jo Igaunijā ir lielāks IKP uz vienu iedzīvotāju. Turpretī Latvijā privātie maksājumi sastāda lielāko daļu starp Eiropas Savienības (ES) valstīm, un tas būtiski ierobežo veselības aprūpi tai iedzīvotāju daļai, kas nav turīga.
Lai gan politiķiem varētu likties pievilcīga veselības aprūpes „privatizēšanas” ideja Latvijā, jo tad sūdzības nenonāktu pie viņiem, bet gan varētu vainot apdrošināšanas kompānijas, tā būtu milzu kļūda. Tad administratīvie izdevumi pieaugtu un peļņas nepieciešamības dēļ būtiski pieaugtu maksa iedzīvotājiem, kā to labi demonstrē ASV piemērs. Konkurence Latvijā nav iespējama pēc būtības, ja valstī dzīvo 1,9 miljoni iedzīvotāju. Salīdzinājums ar bagātajām valstīm kā Holande un Šveice ir pilnīgi nevietā. Šveicē un arī Norvēģijā ir visdārgākā veselības aprūpes sistēma Eiropā, lai gan Šveicē tā ir pilnībā privāta, bet Norvēģijā līdzīgi kā Latvijā veselības sistēma tiek uzturēta no kopējiem nodokļu iekasējumiem.
Taču, manuprāt, vairākās valstīs ir aprobēti modeļi, kā pakāpeniski un regulēti palielināt finansējumu veselības aprūpē, lietojot gan valsts, gan privātā modeļa sinerģiju. Daudz varam mācīties no Austrālijas, kur valsts un privātās partnerības modelis ir pielietots visveiksmīgāk. Līdzīgi kā pie mums, Austrālijā lielākā daļa medicīnas pakalpojumu apmaksā no kopējiem nodokļu iekasējumiem. Taču saprotot, ka valsts no esošajiem nodokļiem nevar atbalstīt veselības aprūpes pieaugošās izmaksas, Austrālijā ieviesa papildus 1,5% nodokli[ 6 ], kas ir iezīmēts tieši veselības aprūpei un papildus vēl arī 1% nodokli pārtikušākām ģimenēm, kas pelna 70 000 latu gadā[ 7 ] un nav iegādājušās privāto apdrošināšanu[ 8 ].
Austrālijas valdība „iedrošina” jaunāka gada gājuma un veselos cilvēkus pēc iespējas agrāk uzsākt iemaksas privātajā veselības apdrošināšanas fondā, kas ir papildinājums valsts apdrošināšanai. Valdība garantē mazākas iemaksas, ja cilvēks privātajā sistēmā „iestājas” līdz 31 gada vecumam. Ja jaunais cilvēks privāto apdrošināšanu līdz šim vecumam nav iegādājies, tad, uzsākot vēlāk privātās apdrošināšanas iemaksas, par katru „nokavēto” gadu ir jāsamaksā 2% sods. Tātad — ja cilvēks privātajā apdrošināšanā „iestājas tikai 41 gada vecumā, tad „sods”, ko no viņa piedzen, ir 20%. Šie nosacījumi gan neattiecas uz mazturīgajiem iedzīvotājiem.
Ir jābūt stingri noteiktam, ko valstī drīkst apmaksāt privātā apdrošināšana, un tas nedrīkst dublēties ar valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. Piemēram, nonākot slimnīcā, pacientam tikai ar valsts apdrošināšanu Austrālijā nav iespēja izvēlēties ārstu, savukārt ar privāto apdrošināšanu, piemaksājot slimnīcai 25%, pacients var izvēlēties ārstējošo ārstu, istabu ar mazāk pacientiem u.t.t.. Privātie apdrošinātāji Latvijā varētu apmaksāt 85% no kopējās cenas ambulatoro speciālistu pakalpojumiem, kurus valsts neapmaksā, kā arī virkni dārgo izmeklējumu, kuros ir izveidojusies rinda, tā veicinot papildus naudas ieplūšanu veselības aprūpes sistēmā. Papildus, privātie apdrošinātāji varētu apmaksāt brilles, dzirdes ierīces, rehabilitāciju un daļēji arī zobārstniecību[ 9 ]. Taču ir divi principi, ko nedrīkst pārkāpt. Pirmkārt, pacientiem arī ar privātu papildus apdrošināšanu ir jāsaglabā daļēji līdzmaksājumi, kas jāveic pašam, kā saka — „to leave some skin in the game”. Otrkārt, privātā apdrošināšana var sākt darboties 6-12 mēnešus pēc polises iegādāšanās atkarībā no veselības problēmas, tā atsijājot pacientus, kam pēc mēneša ir paredzēta operācija un tāpēc pacients privāto apdrošināšanu nopērk tikai uz operācijas laiku. Ja šos ieteikumus, protams, pēc aktīvas to apspriešanas, ieviestu Latvijā, tad mūsu medicīnas aprūpe būtiski uzlabotos jau pavisam drīz.
Manī ir milzu cerība, ka jaunajā valdībā katras ministrijas vadībā tomēr nonāks cilvēki, kas „zina drēbi”, ir lasījuši, domājuši un diskutējuši, kā uzlabot katram savu nozari, un nesāks par to domāt un „mācīties” tikai amatā iecelšanas brīdī. Man ir milzu cerība, ka partijas, kas nonāks pie varas, spēs ieraudzīt šos cilvēkus un stādīs Latvijas intereses augstāk par partijas interesēm.