Visas avīzes Latvijā esot dzeltenas, izņemot "Latvijas Avīzi". Šāds ieraksts Ministru kabineta sēdes protokolā tiks veikts pēc īpaša kultūras ministres Helēnas Demakovas lūguma.

Nespekulēsim par to, vai ministre bija vai nebija pārstrādājusies. Par laimi, mūsu rīcībā ir dati, kas ļauj spriest par Latvijas Avīzes atšķirībām no citām avīzēm (izņemot, varbūt, avīzi “Vesti segodņa”).

Kas var labāk kalpot par dzeltenuma pazīmi, ja ne populistiska veselu cilvēku grupu stigmatizācija, neškirojot indivīdus pēc viņu darbiem? Kā var viegli pārliecināties, izlasot PROVIDUS mediju monitoringa rezultātus (http://www.politika.lv/index.php?id=15022), 2007. gadā Latvijas Avīze krieviski runājošos kā grupu nicīgi aprakstīja (vai nu saviem vārdiem, vai citējot citas personas) 28 reizes, nepilsoņus – 15 reizes, seksuālās minoritātes – 10 reizes. Kopumā pret dažādām sabiedrības grupām vērsta retorika tika izmantota 69 reizes, no tām 27 reizes nicinošo izteikumu autori bija paši LA žurnālisti un redakcija. Salīdzinājumam, avīzē Diena tajā pašā laikā – līdzīga retorika tika izmantota tikai 12 rakstos (tikai 2 gadījumos izteikumu autori bija žurnālisti). Latvijas Avīze, lai arī cik skumji tas nebūtu, šķiro cilvēkus ‘pareizos’ un ‘nepareizos’, izmantojot lēti populistiskus paņēmienus. Un tā jau ir vistiešākā dzeltenuma pazīme.

Iespējams, ka ministres izteikumu diktēja emociju uzplūdi. Par laimi greznumu būt emocionāliem var atļauties ne tikai ministri, bet arī citi pilsoņi. Tāpēc bez izvērsta pamatojuma atļaušos teikt, ka uzskatu visus šī MK ministrus par dzelteniem. Kādēļ savādāk viņi būtu izvēlējušies piemērot 21% PVN likmi presei un vienlaicīgi neatteikties no vadības līgumiem valsts pārvaldē? Nu varbūt ir viens izņēmums – Godmanis, šķiet, bija gatavs tomēr piekāpties prezidenta un opozīcijas spiedienam vadības līgumu jautājumā. Bet visi pārējie – nu tāda izteiksmīgi dzeltenā krasā.