Žurnāls "Palodze", Nr. 1

(VARIĀCIJA PAR TĒMU „JO TU ESI TĀ VĒRTA”)

Uzplaiksnījums 1: Agrs ziemas rīts. Stāvu uz priekšpilsētas dzelzceļa platformas un kopā ar kādu duci vēl īsti nepamodušos cilvēku gaidu elektrovilcienu, kas mūs aizvizinās līdz Rīgai. Pēc brīža piebrauc vilciens un apstājas pie platformas. Čīkstēdamas lēni sāk vērties vaļā durvis. Un … Neatveras. Izrādās, ka sals ir pietiekami stiprs, lai elektrovilciena durvis būtu nedaudz piesalušas un vienkārši nevērtos vaļā. Durvju priekšā stāv četras dāmas, solīti aiz viņām – es. Pēkšņi viena no dāmām nervozi atskatās pār plecu un ar aizvainota bērna izteiksmi sejā asi nošņāc: „Nu, ir te kāds vīrietis, kas var atvērt durvis, vai nav?” Būdams savas dzīves vides un lokālo vīriešu socializācijas tradīciju produkts, automātiski pieeju pie vilciena durvīm un pavisam viegli tās pastūmis atveru. Dāmas sejā uzmirdz apmierinājums, un es saprotu, ka kaut kas šeit nav pareizi. Sajūta tāda, it kā kaut kas galīgi nebūtu kārtībā. Nākamajos mirkļos esmu jau pietiekami „savācies” un atsvaidzinājis atmiņā Rietumos studētās un aprobētās dzimumu vienlīdzības atziņas, lai vilcienā iekāpis minētajai dāmai mēģinātu pateikt, ka mēs kā sabiedrība tomēr virzāmies uz līdztiesību, un ka sievietei nemaz nav jājūtas vājai tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts, un vēl kaut ko tam līdzīgu. Vai nu esmu neskaidri izteicies, vai arī vienkārši saticis cilvēku no citas solārās sistēmas, taču dāma atbildes vietā uz manu labi domāto emancipācijas ekskursu atbild vien ar neslēpti koķetu smaidu. Var būt ir nostrādājis Latvijā tik pierastais stereotips, ka vīrietis sievieti uzrunā tikai ar vēlmi apmierināt vienu arhetipiski ieprogrammētu un hormonāli determinētu dziņu. Varbūt dāmai šķiet, ka tas viss ir flirts? Esmu apmulsis. Sajūta, ka kaut kas nav kārtībā pieņemas spēkā un turpinās visu atlikušo dienu.

Uzplaiksnījums 2: Ir darba dienas pusdienlaiks. Iezvanās telefons. Tā ir kāda kolēģe, kas vaicā vai nevarētu saskrieties. Sacīts – darīts, nolemjam pēc brītiņa tikties. Kad satiekamies es tieku apdāvināts. Vienkārši tāpat, bez nekāda formāla iemesla saņemu Viestura Rudzīša nule kā dienasgaismu ieraudzījušo grāmatu „Bendes meitiņa un viņas tēvs (Atkarības psihodrāma 8 cēlienos ar sākumu un beigām, pasakām un mītiem, ar dzeju un eksistenciālismu, zinātni un mākslu).” Jauki ir kaut ko saņemt. Vēl jaukāk, ja tas tiek pasniegts no sirds un bez jebkādiem zemtekstiem. Zinot cik traģiski skops ir latviešu psiholoģijai un terapijai veltītās oriģinālliteratūras klāsts, jau pirmajā izdevīgajā brīdī burtiski uzklūpu Rudzīša grāmatai. Saviem grāmatu lasīšanas paradumiem uzticīgs palikdams, sāku no beigām. 332. lapaspusē uzduros citātam no kāda Džeka Nikolsona kinogabala savdabīgā Rudzīša vārdu ierāmējumā:

„Vingrinājums Viesturam Rudzītim angļu valodā:
Don’t ask women
They stick in their stockings
They dream in their dresses
Always eager to buy
Something more edaquate
For their unique personalities
Never having time enough
To answer your questions
About the price
Of a never lived life.[1]

Iepazinies ar Džeku Nikolsonu, es lūgšu viņam to lasīt man priekšā daudzas reizes un pats, acis pievēris, katru reizi no jauna gaidīšu, kad viņš, noteikti atdalīdams vārdus citu no cita un plati smaidīdams, „pakar gaisā” pēdējos vārdus: „…never … lived… life.”

Izlasu vienreiz. Pārlasu vēlreiz. Tad vēl un atkal. Sajūta – ne pārāk laba. Iespējams, par daudz skumjas realitātes tikai dažās rindiņās. Iespējams, esmu par daudz piesārņojis savu sistēmu ar amerikāņu vīriešu šovinisma ikonas Džeka Nikolsona kinogabaliem. Iespējams, tas ir vingrinājums arī man.

PAR ZIRGU TUR TĀLAJĀ PĻAVĀ

Skaidrs, visai nodrāzti skan tēze, ka katrs domājošs cilvēks kādreiz ir aizdomājies par to, kāpēc ir tā, ka, lietojot Džona Greja terminoloģiju, sievietes ir no Venēras, bet vīrieši – no Marsa. Jau mazāk nodrāzti, iespējams, skanēs tēze par to, ka ir ļaudis, kas sper soli tālāk izziņas procesā un vaicā nākamo loģisko jautājumu, proti – ko tas praktiski (reāli, ikdienas dzīves kategorijās) nozīmē, ka uz zemes dzīvo venērietes un marsieši. Vēl mazāk nodrāzti, un – iespējams pat ar nelielu svaiguma piegaršu skanēs tēze, ka ir kādas (-i), kas iet vēl soli tālāk un vaicā nākamo loģisko jautājumu, proti, kā labāk un pēc iespējas nesāpīgāk sadzīvot abām uz Zemes kopā sanākušajām citplanētiešu civilizācijām. Īstenībā jau katrai (-am), kas savā personīgajā dzīvē ir sadūrusies (-ies) ar šāda veida starpplanētu komunikācijas grūtībām, ir radusies vēlme un/vai nepieciešamība izprast kā dzīvot (izdzīvot) tālāk. Risinājumu ziņā šeit ir varianti. Taču šie varianti parasti izkārtojas telpā starp diviem ekstrēmiem. Lūk, šeit tad arī varētu ieturēt nelielu pauzīti un … un turpināt izziņas procesu.

Ir sievietes, kas šajā ārpuszemes civilizāciju komunikāciju tirgū jūtas kā „ezīši miglā.” Runa šeit ir par 80-gadu multfilmu „Ezītis miglā,” kas vismaz Latvijā pilnīgi droši bija, un zināmās vecuma grupās vēl arvien ir un arī paliks kulta filmas statusā. Pie kam, interesanti, ka saskaņā ar maniem pieticīgajiem novērojumiem, vismaz latviešu auditorijas robežās šīs filmas fanes un fani sadalās aptuveni līdzīgās grupās. Tātad – ezītis. Mazs dzīvnieciņš lielā un ne visai izprotamā pasaulē, ar kuru viņš intuitīvi tomēr tīri labi prot tikt galā. Tad tur vēl ir lācītis, kas būdams lielāks un stiprāks zvērs, it kā par ezīti rūpējas. Viņš vāra ezītim tēju, skraida ezīti meklēdams, kad tas ir noklīdis, un visbeidzot runā ar ezīti bez mitas un arī jēgas. Bet ezītis paciezdams fonā visas šīs “marsiskās” lācīša aktivitātes, tikai sēž un domā „par zirgu tur tālajā pļavā.” Un ir pilnīgi vienalga, vai zirgu šeit uzlūko kā klasiskajā psihoanalīzē savulaik smalki aprakstītu simbolu, vai arī vienkārši kā formālu iemeslu aiziešanai sevī. Varbūt arī zirga funkciju nereti pilda kārtējais sieviešu žurnāls, kas pats sevi ir pasludinājis par “labāko draudzeni”. Varbūt tā ir kāda no populārpsiholoģijas sēnalbrošuriņām, kas pēdējā laikā arvien dāsnāk noklāj pat prestižu grāmatnīcu plauktus. Būtiskais šeit ir tas, ka ir ļoti daudz ezīšu, kas ir aizgājuši sevī, pie kam reizēm – uz neatgriešanos.

Otrs ekstrēms pretstatā pirmajam ir ļoti aktīvs, tradicionālo simboliku lietojot pat varētu sacīt – vīrišķīgs. Tā ir kara taka. Nu labi, varbūt ne kara, bet, sacīsim, lielo pārmaiņu taka. Šīs takas gājējām neviens līdzeklis nav slikts, lai tos, kuri nepieder “pareizajai” planētai, izmainītu sev vēlamā virzienā, vai arī vienkārši kaut kā neitralizētu. Šeit arsenāls ir plašs un līdzekļi cits par citu labāki. Var iesākt kaut vai ar pavisam žēlīgo sievieti uz perona, kurai vīrietis ir tikai vai nu durvju atvērējs vai arī koķetērijas objekts. Normālai vispārcilvēciskai attieksmei šajā scenārijā vieta parasti nav atvēlēta. Var arī vienkāršu saskarsmes iemaņu trūkumu aizstāt ar misionārisku vēlmi vīrieti mainīt, jo tā taču ir “labāk”, “pareizāk” u.t.t. Un lai Dievs nedod, ja viņš neļausies šai varmācīgajai maiņas programmai. Un Dievs lai vēl vairāk nedod kādai ciltsmāsai norādīt, ka šādi varmācīgi mainīšanas mēģinājumi ir tik pat primitīvi, cik neefektīvi. Skumji un ar krietnu atvēsinošas realitātes devu par to ir rakstījusi psihoterapeite Jūlija Onkena, kuras grāmata Spoguļzīmes (Rīga: AGB, 2002) nu ir kļuvusi pieejama ar latviešu lasītājiem:

Nekādi pūliņi mums nav par lielu. Nav tāda darba, kuru mēs neuzņemtos. Mēs mācāmies psiholoģijas un pedagoģijas gudrības, apmeklējam astroloģijas, grafoloģijas, numeroloģijas un pendeloģijas kursus, lai tikai varētu pielikt roku partnera audzināšanā. Es nezinu nevienu gadījumu, kad pārveidošanas terapija būtu beigusies veiksmīgi. Nav tādas sievietes, kas šajā jomā guvusi panākumus. Tomēr visas neizdošanās nespēj mūs pārliecināt, ka nemitīgās pūles pilnveidot partneri tā arī paliks veltīgas. […] Kā satrauktai ieskaidrot, ka partneris nav nācis pasaulē, lai atbilstu viņas priekšstatiem? Kā niknai pierādīt, ka sievietes mūža mērķis nav partnera domesticēšana? […] Kāpēc vairumam sieviešu vieglāk ir iztērēt visu enerģiju partnera pārveidošanai, nevis darināt pašas personību? (40. lpp.)

Lieki piebilst, ka par šādu atziņu paušanu Onkenai no saniknotām sievietēm ir jāuzklausa lamas un apvainojumi “sieviešu lietas nodevībā”. Patiesībā viss ir gaužām vienkārši – ar sevi strādāt taču ir daudz neērtāk un sarežģītāk, nekā uzbrukt otram.

Uzbrukt? Kāds nesmuks vārds. Varbūt labāk tomēr nē? Ja uzbrukšu, kā tas izskatīsies, ko cilvēki padomās? Varbūt var kaut kā uzbrukt, bet tā, lai neizskatās pēc uzbrukuma? Tā, lai labāk tas viss izskatās pēc liela ļaunuma, kas tiek nodarīts man? Ja paveiksies, likumdošana un sabiedrības spiediens paveiks pārējo. Arī tā var. Vai, kā var. Un te nu latvieša cilvēkam ir tik daudz no kā mācīties. Latviešu literatūra ir pārbagāta ar sieviešu tēliem, kuru sublimētā agresija vienkārši burvīgi izpaužas visdažādākā veida manipulācijās. Brāļu Kaudzīšu Oļiniete, kas izjūt gluži vai patoloģisku naidu pret visu citādo, turklāt zem taisni vai apburošas reliģiskas maskas. Blaumaņa Kristīne, kas iemieso klasisku latviešu nacionālās sieviešu līdzatkarības standartu. Tā paša Blaumaņa Antonija no “Skroderdienām Silmačos,” kas tik prasmīgi velk zem brunčiem pastāvīgi aiz izmisuma pļēgurojošo Aleksi. Izņēmumi? Ejam tālāk. Un kā ir ar neirotisko vīriešu ap pirkstu tinēju Jaunsudrabiņa Aiju? Nu jā, tās visas taču ir rakstnieku – vīriešu portretētas sievietes. Līdz ar to, pēc striktiem “sieviešu lietas” kritērijiem šos iespaidīgos portretus var vienkārši neņemt vērā. Nu, bet ko tad darīsim ar Elīnas Zālītes Elzu “Agrajā rūsā,” kas skaisti turpina manipulējošās sievietes uzvaras gājienu, tam punktu pieliekot ar slepkavību? Izņēmums? Nu un kā ar Noras varoni Sandras Veinbergas “Ielocītajās lapās”? Uz viņas sirdsapziņas ir “tikai” emocionāli izvarotā meita un vīrs, kā arī fiziski badā nomērdēta vīramāte. Vēl arvien izņēmumi? Tiešām?

Kā saucējas balss tuksnesīgā nelaimes zonā skan Onkenas it kā vienkāršais un taču tik smagais jautājums: Kāpēc vairumam sieviešu vieglāk ir iztērēt visu enerģiju partnera (un vispār – vīriešu G.L.) pārveidošanai, nevis darināt pašas personību?

PAR LIETĀM, KURAS VARĒTU ARĪ NEKAD NEBEIGTIES

Pēc iepriekš uzburtās gluži vai arhetipālās nolemtības ainas var un varbūt pat ir ieteicams uzdot amerikāniski utilitāro jautājumu: “So, what?”[2]. Nu kā tad sievietei dzīvot patriarhāli konstruētā, nereti nedraudzīgā, agresīvā, brutālus noteikumus diktējošā vidē? Pieslieties radikālajam feminismam un pasludināt vīriešus kā sugu par cilvēka (sievietes) dzīvestelpai nevēlamiem potenciālajiem izvarotājiem? Varbūt pieturēties pie zemiskās, taču drošās un pārbaudītās manipulēšanas stratēģijas, kas, lai arī dzīvi nedara īpaši saldu nevienam, tomēr sagādā reizēm pat diezgan ilglaicīgu ieguvumu? Varbūt spēlēt ezīti miglā? Bet varbūt ir vērts izaicināt arhetipālo determinismu un vienkārši mēģināt. Ko? Nu, kaut ko tik senu un labi aizmirstu, ka tas, ilgi čučējis aizmirstības putekļu kūniņā ievīstīts, gandrīz vai varētu šķilties laukā un pieteikt sevi kā kaut kas moderns.

„Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei,” tādus vārdus var atrast kaut kad ap 7. gadsimta vidu pirms mūsu ēras rakstītajā pravieša Jeremijas grāmatā (Pravieša Jeremijas grāmata 8:16). Senlaiki. Savdabīgs termins. Interesanti, kas 7. gadu simtenī pirms mūsu ēras bija domāts ar vārdu senlaiki? Taču, tas šī raksta ietvaros nepavisam nav būtiski. Būtiskais ir kas cits. Atziņa, ka no senlaikiem vajag mācīties kā dzīvot „šaislaikos”. Šaislaikos cilvēks ir bagāts ja viņa (-š) var zināt, kas noticis paša ģimenē divas līdz trīs paaudzes tālā pagātnē. Nu, tā kaut kur ap pagājušā, divdesmitā, gadsimta sākumu. To tad arī varētu pieņemt par tādu mūsdienu cilvēka operatīvo senlaiku definīciju. Tātad – senlaiki, 1924. gads. Kāpēc tieši šis gads? Nu gluži vienkārši tāpēc, ka pirms dažiem gadiem uzturoties kādā Amerikas nomales miestā manās rokās nonāca žurnāla National Geographic 1924. gada laidiens.

1924. gada žurnāla National Geographic oktobra numurā uzdūros Meinarda Ouena Viljamsa rakstam Latvia, Home of the Letts. Fascinējošs raksts. Fascinējošs ar savu vēlmi saprast, ar panaivu, tomēr šķietami korektu vērtējumu par Latviju un tās iedzīvotājiem. Fascinējošs vēl ar kādu lietu, proti, ar autora skaidri noformulēto attieksmi pret Latvijas sievietēm. Šajā attieksmē ir interesanti ieklausīties, jo īpaši tāpēc, ka tā ir formulēta un publiskota krietnas pāris desmitgades pirms politkorektuma ēras rītausmas Vakarzemju kultūrā. Labu laiciņu paceļojis pa Latviju un pavērojis latviešus darbībā Viljamss saka, lūk, ko:

Latvijas zirgi vēl nav pieraduši pie automobiļiem, un katrs brauciens pa Latvijas lauku ceļiem sagādā asas emocijas – parasti gan kādam citam. Vērojot latviešu sievietes uz šaura, abpus grāvju ieskauta lauku ceļa savaldām divus izbiedētus zirgus, var redzēt kā mūsdienu amazones valda savus kumeļus. Viņas ir tik pat izveicīgas kā vīrieši, tikai ne uz pusi tik brutālas. […] Sākot ar astoņgadīgu ganu meiteni un beidzot ar krunkainu, zem žagaru nastas salīkušu vecmāmiņu, Latvijas lauku sievietes ir vienkārši vienreizējas. […]

Ventspilī es redzēju, kā sievietes brauc ar ratiem, plūc linus, vāc graudus, gana lopus, slauka ielas, stumj ķerras, vada viesnīcas, kurās es ēdu pusdienas, apkalpo viesus pie galdiņiem, tirgojas ielu bodītēs, pārvalda lauku veikalus, lāpsto zāģu skaidas, un krauj kaudzē kokmateriālu atgriezumus kokzāģētavā. […]

Tikai viens brauciens pa kara postītajiem un sievietes glābtajiem laukiem liek tādiem terminiem kā „vīra spēks” vai „zirga spēks” izklausīties neadekvāti. Latvijas laukos sievietes spēks ir lielāks nekā vīra spēks un zirga spēks kopā ņemti. (441. lpp.)

Protams, šie vārdi ir rakstīti pirms gandrīz 80 gadiem. Protams, tos ir rakstījis amerikānis (visticamāk – gana turīgs baltādainais), un tie ir primāri domāti amerikāņu auditorijas patēriņam. Protams, autors ir vīrietis, kas pēc dažām teorijām viņam automātiski atņem tiesības teikt par sievietēm vispār jel ko. Tajā pašā laikā autors ir piederīgs cilvēku sugai un tas viņu it kā kvalificē zināmu spriedumu un secinājumu izteikšanai par savai sugai piederīgajiem. Un, lūk, kas notiek – autors pamana kaut ko tādu, ko, iespējams, nebūtu pamanījuši daudzi viņa laikabiedri vispirms jau pašu latviešu vidū. Proti, to, ka latviešu sieviete divdesmitā gadsimta trešajā dekādē (tāpat kā jebkura cita sieviete jebkurā citā laikā) ir interesanta tieši ar to, ka spēj. Vai vēl precīzāk, viņa ir interesanta ar to, ka uzdrīkstas varēt spēt. Trakojošus zirgus savaldīt un tirdzniecībā strādāt. Zāģmateriālus kraut un viesnīcu vadīt. Un, ticat vai ne – arī viegli iesalušas durvis tā vienkārši ņemt, un atvērt. Ne tāpēc, ka kādam to vajag, bet tāpēc, ka pašai tā gribas.

Uzplaiksnījums 3: Diena kā diena. Nedaudz kavēju. Eju pa Doma laukumu. Piepeši mani aptur un uzrunā simpātiska kundze no Latvijas radio. Tā un tā, vai es neesot dzirdējis par kaut kādu laikraksta “Diena” izsludinātu totalizatoru par to, cik sieviešu iekļūšot nākamajā Saeimā. Atsaku, ka īpaši neaizraujos ar “Dienas” lasīšanu un grasos jau doties tālāk. Taču jaukā kundze uzstāj,lai es izsakos par sieviešu Saeimā ietikšanas problemātiku. Nu, es arī izsakos. Kaut ko par uzmācīgajām paveco un garlaicīgo kungu sejām uz visiem Rīgas reklāmstabiem. Kaut ko par Rietumu politikas feminizācijas tendencēm un par Latvijas absolūto, jau diagnozes līmenī aplūkojamo arhaismu šajā sakarībā. Mazliet spēlēju pravieti un saku arī, ka par visu reiz būs jāsamaksā, arī par pašmērķīgu, naudas un brutāla spēka diktētu arhaismu konkrētajā jomā. Visbeidzot saku, ka Latvijas īpatnajā sociodemogrāfiskajā situācijā Saeimā būtu jābūt vismaz 50 sievietēm. Kundze piekrītoši māj ar galvu. Viņai acīmredzot mani vārdi liekas labi. Arī man pašam tie tādi liekas. Atsveicināmies un abi dodamies tālāk pa iepriekš nospraustajām trajektorijām. Tad piepeši atkal samanu uzvilnījam kādu bieži sajustu ne visai patīkamu sajūtu (jocīgi, bet šāda sajūta mani pārņem tikai un vienīgi Latvijā; ārzemēs dzīvojot tā man nav uznākusi nekad). Vai es tiešām gribu Saeimā 50 sievietes? It kā jā. Gribētu pat varbūt vairāk ne 50. Bet ja nu tās atkal izrādīsies sievietes kam vienmēr būs vajadzīgs vīrietis,lai atvērtu viegli ieķērušās durvis? Ja nu tās būs sievietes, kas „nekad… nav dzīvojušas … dzīvi”? Ne visai patīkamā sajūta saglabājas vēl vairākas stundas.

_______________
[1] Nejautā sievietēm-
zeķbiksēs iespīlētām,
kleitās sapņojošām,
vienmēr nopirkt kārām
kaut ko piemērotāku
savām neatkārtojamajām personībām.
Nekad viņām nav laika gana
atbildēt uz tavu jautājumu:
Kāda tad ir cena
nekad nedzīvotai dzīvei?

(Šeit un turpmāk – pilnīgi brīvs mans tulkojums – G.L.)

[2] Nu, un (kas par to)?