Foto: N.Mežiņš
Sekojot Balkānu precedenta loģikai, NATO vajadzētu bombardēt Izraēlas valdības ēkas un militāro infrastruktūru, bet Šaronam nosēsties blakus Miloševičam uz apsūdzēto sola Hāgas tribunālā. Protams, tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas.
“Visas valstis ir vienlīdzīgas, bet dažas valstis ir vienlīdzīgākas par citām”- tā, pārfrāzējot Džordža Orvela pasakā Dzīvnieku ferma izteikto bēdīgo patiesību, varam konstatēt, vērojot traģiskos notikumus Tuvajos Austrumos. Patiešām, kas atļauts Izraēlai, tas nav atļauts citiem – ko gan citu vēl var piebilst, televīzijā redzot postījumus un mierīgo iedzīvotāju līķus (to skaitā sirmgalvju un bērnu) Dženinas bēgļu nometnē.
Ar militāru iejaukšanos NATO savulaik reaģēja uz Bosnijas un Kosovas musulmaņu genocīdu bijušajā Dienvidslāvijā. Tas, kas šodien notiek palestīniešu teritorijās, ļoti līdzinās traģiskajiem notikumiem Balkānos. Vēl vairāk – ja Dienvidslāvijas notikumi vismaz formāli bija šīs valsts iekšēja lieta (bet zināmām valstīm čečenu vai kurdu problemātika tā arī ir palikusi šo valstu “iekšējā lieta”), tad notikumi okupētajā Palestīnā jau pārkāpj pavisam citu slieksni – tur civiliedzīvotājus slepkavo okupācijas armijas karavīri. Mēs, latvieši, to pašu gana esam pieredzējuši gan Otrā pasaules kara laika okupācijās, gan pavisam nesen – 1990. un 1991.gadā.
Sekojot vēsturiskā precedenta loģikai, NATO vajadzētu bombardēt Izraēlas valdības ēkas un militāro infrastruktūru, bet Izraēlas premjerministram Šaronam nosēsties blakus Miloševičam uz apsūdzēto sola Hāgas tribunālā. Protams, tas viss izklausās pēc zinātniskās fantastikas.
ASV ir sastādījusi “melnās listes” ar valstīm, kuras, iespējams, slepenībā nodarbojas ar masu iznīcināšanas ieroču izstrādi: Ziemeļkoreja, Irāka, Irāna, Sīrija, Lībija. Irākai pat tiek draudēts ar karu, ja tā neielaidīs valstī ANO ieroču inspektorus. Bet kur bija ANO inspektori, kad savu bumbu gatavoja Pakistāna – ne mazāk agresīva valsts, kas joprojām okupē daļu Indijas? Šodien de facto kodolvalsts ir arī Izraēla. Ja var ticēt labi informētajam vācu izdevumam Der Spiegel (2002, Nr.12), Izraēlas rīcībā jau šodien ir ap 200 atombumbu. Vai ASV kaut reizi būtu izteikusi bažas par Izraēlas masu iznīcināšanas ieroču programmu? Pēdējos desmit gados vērojams pēc Otrā pasaules kara iedibinātās pasaules kārtības (stipra un autoritatīva ANO, valstu suverenitātes respektēšana) sairums. Šī procesa sākumu iezīmēja Padomju Savienības dezintegrācija un Irākas karš. Latvijai tas deva iespēju atgūt neatkarību un atgriezties “brīvo tautu saimē”. Par lielu pārsteigumu mums pašiem, jaunajā “saimē” mēs pēkšņi atklājām, ka gan no Austrumiem, gan Rietumiem mums tiek pārmestas lietas (cilvēktiesības, demokrātijas neievērošana, aparteīds utt.), kuras nekaunīgā un pašsaprotamā veidā nereti ignorē un pārkāpj tie, kuri mums šos pārmetumus izsaka.
Mēs rūpīgi kontrolējam ekoloģiskos standartus savos uzņēmumos, bet pasaules šobrīd bagātākā valsts – ASV – aroganti paziņo, ka Kioto protokoli tai nav saistoši. Mēs pūlamies un gadiem vedam sarunas par iesaistīšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, bet ko mēs tur atrodam? Pasaules lielākās ekonomikas (atkal ASV) tirdzniecības barjeras pārējās pasaules tērauda rūpniecībai.
Mēs uztraucamies par katru kārtējo cilvēktiesību “komisāru” vizīti, par iespējamiem lēmumiem Eiropas tiesu institūcijās, nemaz nerunājot par starptautisko organizāciju vai Vīzentāla centra viedokļiem par Latviju. Tajā pat laikā Izraēla pilnībā ignorē visas nesenās ANO Drošības padomes rezolūcijas par karaspēka izvešanu no palestīniešu zemēm.
Viss liecina, ka pasaule ieiet nežēlīgā dubultstandartu laikmetā, kura loģika diemžēl ir šāda: ja tev nav naudas, naftas, mediju varas vai kodolieroču, tev vienkārši uzspļaus, samīdīs un tad labākajā gadījumā aizmirsīs. Mūsu cerības, ka uz starptautiskajām tiesībām var vienādi paļauties visas
valstis – gan lielas, gan mazas, gan bagātas, gan nabagas, gan vecas, gan jaunas – ir izrādījušās veltas.
Kā šajā situācijā rīkoties Latvijai? Lai cik nodrāzti un apnicīgi tas arī izklausītos, tagad kā vēl nekad ir aktuāla Latvijas iekļaušanās ES un NATO – sava veida elitāros klubos, piederība pie kuriem var pasargāt Latviju no nedrošības, šantāžas un pazemojumiem nākotnē. Ne jau lauksaimniecības kvotas ir tas svarīgākais, kas šodien tiek likts svaru kausos, izvērtējot “stāties vai nestāties” ES un NATO. Būt vai nebūt ES un NATO faktiski nozīmē – būt vai nebūt Latvijai kā daudzmaz suverēnai valstij.
Protams, vienmēr varam cerēt, ka Kurzemē atradīs milzīgus naftas laukus. Ja nu tas tiešām notiks, tad esmu pārliecināts, pavisam drīz varēsim sagaidīt neveiklas atvainošanās, ka esam traucēti par tādiem “sīkumiem” kā valodas prasības atcelšana vēlēšanu likumā.