Foto: Compound Eye/Paul
Drošības likumu epopeja bija pavērsiena punkts — tikai nesen ievēlētā 9. Saeima strauji zaudēja iedzīvotāju uzticību.
Politika.lv sāk atskatu uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
2006. gada 7. oktobrī notikušo 9. Saeimas vēlēšanu rezultāti šķietami iezīmēja jaunu ēru Latvijas politikā — pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas tajās vēlētāju atbalstu guva nevis kāds jaunizveidots politiskais spēks, bet gan Ministru prezidenta Aigara Kalvīša vadītā Tautas partija (TP).
Par vēlētāju atbalsta trūkumu nevarēja sūdzēties arī citas Kalvīša valdībā strādājušās partijas — TP, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš (LPP/LC) kopā ieguva teju 45 % vēlētāju balsu. Tas šīm partijām ļāva ātri vienoties ar Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK) un jau mēnesi pēc vēlēšanām Saeima apstiprināja jauno Ministru kabinetu (MK) Kalvīša vadībā. Optimistiskākie politisko norišu vērotāji mazliet pārsteidzīgi nāca klajā ar secinājumu, ka 9. Saeimas vēlēšanu rezultāti apliecina daudzpartiju demokrātijas briedumu.
Prieks ilga nepilnus divus mēnešus — līdz 2007. gada janvārim, kad MK darba kārtībā pēkšņi parādījās premjera pakļautībā esošā Informācijas analīzes dienesta (IAD) sagatavotie grozījumi vairākos likumos, kas regulē valsts drošības iestāžu darbību. Grozījumi, kuru galvenais mērķis bija drošības iestāžu darbības pakļaušana izpildvaras un Saeimas Nacionālās drošības komisijas kontrolei, tika virzīti ārkārtīgi strauji, turklāt jau no pirmā brīža to nepieciešamības patiesie motīvi bija ļoti apšaubāmi. Drošības likumu grozījumi iezīmēja 9. Saeimas posta sākumu, kas pārauga vēlētāju daļas prasībā atlaist parlamentu.
Vienkārši vajag. Un ātri.
Ieskatoties 2007. gada 2. janvārī notikušās MK komitejas protokolos, ir redzams, ka IAD dots uzdevums Satversmes 81. panta kārtībā izdodamos likumprojektus līdz 4. janvāra darbadienas beigām saskaņot ar Tieslietu ministriju, kā arī lūgt Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas viedokli par iecerētajiem grozījumiem. No protokola izriet, ka jau MK komitejas sēdē ir apšaubīta nepieciešamība izdot tos Satversmes 81. panta kārtībā. Proti, sākotnēji IAD likumprojektu anotācijās grozījumu nepieciešamību bija pamatojis šādi: «Sakarā ar Latvijas strauju integrāciju NATO, līdzdalību militārās operācijās un pieaugošo nestabilitāti Vidējos Austrumos, ir audzis valsts apdraudējuma līmenis. Šajos apstākļos ir nepieciešams pabeigt 2003.gada 5.marta (!!!) Nacionālās drošības padomes sēdē akceptētās «Valsts drošības sistēmas projekta» īstenošanu, precīzāk un noteiktāk definējot izpildvaras lomu un atbildību valsts drošības sistēmas koordinācijā.» Šāds skaidrojums, acīmredzot izrādījās nepietiekams, jo 2. janvārī IAD saņēma uzdevumu papildināt Nacionālās drošības likuma anotāciju ar konkrētu informāciju, kas pamatotu grozījumu pieņemšanas neatliekamību.[1]
Līdz 8.janvāra MK ārkārtas sēdei IAD pārliecinošus argumentus tā arī neizdevās atrast — grozījumu nepieciešamības pamatojumu papildināja vien lakonisks teikums: «Atbilstoši 2006.gada 7.novembra «Deklarācijā par Ministru kabineta iecerēto darbību» un citiem valdības nospraustajiem neatliekami veicamajiem uzdevumiem, ir steidzami jānodrošina efektīva izpildvaras koordinācija valsts drošības jautājumos.» Zīmīgi, ka ārkārtas sēde, kurā tika lemts par tā dēvēto drošības likumu izdošanu Satversmes 81. panta kārtībā, notika tikai vienu dienu pirms 9. janvāra, kad Saeimā sākās kārtējā sesija. Proti, tikai vienu dienu vēlāk valdībai saskaņā ar Satversmes 81. pantu vairs nebūtu tiesību izdot noteikumus ar likuma spēku.
Politiķi grib lielāku ietekmi
Saeimas darba kārtībā strīdīgie grozījumi nonāca tikai 25. janvārī. Tobrīd iebildumus pret grozījumu pieņemšanu Satversmes 81. panta kārtībā jau bija izteicis arī Saeimas Juridiskais birojs. «Neatliekamo vajadzību» savā uzrunā deputātiem tā īsti nespēja pamatot arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC) — viņš atsaucās uz jau minētajiem 9. Saeimas vēlēšanu rezultātiem un vēlētāju doto «mandātu politikas pēctecībai, ilglaicīgai stabilitātei un prognozējamiem lēmumiem», kā arī sabiedrībā it kā pastāvošajām bažām, ka valstī nav pietiekami spēcīgi un droši kontroles mehānismi — uzraudzība pār likumību tiesībsargājošajās un drošības iestādēs. No likumprojektu paketes jau bija paspējuši «pazust» grozījumi Satversmes aizsardzības biroja un Operatīvās darbības likumos. Pret pēdējiem būtiski iebildumi bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB).
Par spīti opozīcijas brīdinājumiem jau 1. februārī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma tā dēvēto Drošības likumu paketi, kurā bija iekļauti grozījumi likumos «Par valsts drošības iestādēm», «Par valsts noslēpumu» un Nacionālās drošības likumā. 2. februārī šie grozījumi tika apspriesti Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vadītajā Nacionālās drošības padomē, bet nedēļu vēlāk Vīķe-Freiberga tos nosūtīja otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.[2]
Ko tad īsti paredzēja strīdīgie un it kā tik steidzamie grozījumi? Pirmkārt, tie paredzēja būtiski pārveidot Valsts drošības iestāžu padomes sastāvu. Valsts drošības iestāžu (Satversmes Aizsardzības biroja, Drošības policijas, Militārās pretizlūkošanas dienesta) vadītāji padomē tiktu aizstāti ar politiķiem — Ministru prezidentu, kā arī aizsardzības, iekšlietu, tieslietu un ārlietu ministriem jeb trim TP, vienu LPP/LC un vienu TB/LNNK pārstāvi. Šādas izmaiņas Valsts drošības iestāžu padomes sastāvā nozīmētu arī Valsts prezidenta vadītās Nacionālās drošības padomes lomas mazināšanos. IAD izstrādātie grozījumi paredzēja arī būtisku IAD ietekmes nostiprināšanu.
Turklāt NDK deputātiem tiktu piešķirtas tiesības «veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs un iepazīties ar valsts drošības iestāžu darbības pārbaudes rezultātiem, uzklausīt valsts drošības iestāžu amatpersonas, pārbaudīt veikto elektronisko sakaru līdzekļu kontroles likumību.» Pie tam — šādas tiesības būtu ne tikai pašiem deputātiem, bet arīdzan NDK pilnvarotām personām.
Apdraudējums drošības iestādēm
Tieši pret šo ieceri lielākie iebildumi radās kā Valsts prezidentei, tā NATO partneriem. Vīķe-Freiberga vēstulē Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim (ZZS) uzsvēra: «1.februārī Saeimā pieņemtais likums «Grozījumi Nacionālās drošības likumā» paredz, ka turpmāk, veicot parlamentāro kontroli, ne vien Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem būs tiesības veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs, iepazīties ar attiecīgu informāciju un dokumentiem, uzklausīt valsts drošības iestāžu amatpersonas, pārbaudīt veikto izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību un operatīvās darbības pasākumu likumību un pamatotību, bet tādas pašas tiesības būs arī likumā nedefinētām komisijas pilnvarotām personām, kurām būs attiecīgās atļaujas pieejai valsts noslēpumam. Pieminētā likuma redakcija nesniedz skaidrojumu, ko likumdevējs ir domājis ar šīm pilnvarotājām personām — vai tie būs citās drošības iestādēs strādājoši eksperti, vai arī deputātu palīgi un konsultanti? Likums neprecizē, kāda būs norādītajā tiesību normā pieminētā komisijas pilnvarojuma piešķiršanas kārtība un principi. Manuprāt, augstāk minētā norma šādā, 1.februārī, pieņemtajā redakcijā var radīt apdraudējumu valsts drošības iestāžu sekmīgam un profesionālām darbam, jo paaugstina valsts noslēpuma un ierobežotas pieejamības informācijas izpaušanas risku, būtiski paplašinot to personu loku, kurām būs tiesības iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem to aktīvajā fāzē.»
Vīķe –Freiberga īpaši atzīmēja, ka apdraudējumu valsts drošības iestāžu sekmīgam un profesionālam darbam rada grozījumos iestrādātās normas, no kurām izriet, ka tiesības iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem būs ne tikai Ģenerālprokuratūras un AT juristiem, kā arī NDK deputātiem, bet arīdzan, iespējams, politiķiem pietuvinātām personām.
SAB direktors Jānis Kažociņš 2008. gadā intervijā Dienai pauda: «Mums ļoti skaidri pirms vairāk nekā gada partneri pateica — ja būs pat aizdomas, ka viņu informācija, tas, ko mēs operatīvi darām ar viņiem kopā, varētu nokļūt pie cilvēkiem, kas nepieder pie mūsu dienesta, tad viņi vienkārši to pārtrauks.»[3]
Tomēr nedz prezidentes, nedz drošības iestāžu vadītāju brīdinājumi dzirdīgas ausis Saeimā neatrada. 1. martā, otrreiz caurlūkojot Nacionālās drošības likuma un Valsts drošības iestāžu likuma grozījumus, ar pārliecinošu valdošās koalīcijas deputātu balsu vairākumu tie tika pieņemti praktiski bez izmaiņām, tādējādi liedzot Vīķei-Freibergai iespēju tos atkārtoti nosūtīt caurlūkošanai. Tādēļ 2007. gada 10. martā Valsts prezidente pirmo reizi kopš Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas izmantoja konstitūcijas 72. pantā prezidentam piešķirtās tiesības apturēt strīdīgo grozījumu spēkā stāšanos un ierosināt parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai.
Pamatojot šo bezprecedenta lēmumu, Vīķe-Freiberga uzsvēra, ka Saeimas pieņemtie tā dēvētie Drošības likumu grozījumi rada draudus kā iekšējai, tā ārējai drošībai, turklāt liek bažīties par politiskām manipulācijām un tā dēvēto oligarhu iespaidu. «Es esmu gatava šeit saukt īstos vārdos manas bažas, un tās ir, ka šeit neadekvāti var notikt iejaukšanās mūsu izmeklēšanas procesos, kas eventuāli skar vai nu kādus politiskos grupējumus vai tos, kas viņus finansiāli atbalsta un kas stāv aiz viņiem,» pauda prezidente.[4]
Vajag Kalvītim un oligarhiem
No 2007. gada 3. aprīļa līdz 2. maijam par strīdīgo grozījumu nodošanu tautas nobalsošanai parakstījās 14 % balsstiesīgo iedzīvotāju, tomēr 7. jūlijā notikušais referendums cieta neveiksmi kvoruma trūkuma dēļ — nepieciešamo 453 750 vēlētāju vietā tautas nobalsošanā piedalījās vien 338 348 vēlētāji.[5] Vēlētāju pasivitātei bija vairāki iemesli, tomēr galvenais acīmredzot bija tas, ka 15. martā Saeimā tika iesniegti valdošās koalīcijas deputātu sagatavoti Drošības likumu grozījumi, ar kuru pieņemšanu būtībā tika atcelti Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie grozījumi, kurus Vīķe-Freiberga bija apturējusi, izmantojot Satversmes 72. pantu. Referenduma priekšvakarā tik sparīgi virzītie drošības likumu grozījumi pēkšņi izrādījās kļuvuši nevajadzīgi.
Iemesli, kādēļ 2007. gada sākumā Kalvīša vadītā koalīcija tik steidzami vēlējās palielināt politiķu iespējas ietekmēt valsts drošības iestāžu darbu, vēl arvien netiek atklāti. Vairāki NDK deputāti vēl tagad atzīst, ka Vīķes-Freibergas paustās aizdomas par oligarhu ietekmi varētu būt pamatotas, tomēr atrunājas, ka konkrētākas oligarhu intereses viņiem neesot zināmas. Bijušais premjers Kalvītis, kura padomnieks Raimonds Lazdiņš bija aktīvākais strīdīgo grozījumu virzītājs, šī gada jūnijā intervijā laikrakstam Diena atzina, ka viņa lielākā kļūda bijusi Jaunā laika atstāšana opozīcijā un piebilda: «Būtu Jaunais Laiks valdībā, nekad drošības likumi nebūtu darba kārtībā.»[6]
Turpretī pērn likvidētā IAD kādreizējais vadītājs Andris Brēķis allaž norādījis, ka drošības likumu grozījumus iniciējis premjers: «IAD, sagatavojot likumu grozījumus, pildīja premjera rezolūciju ar precīzi norādītiem uzdevumiem. Bija noteikts, ka dienestam īsā laikā, sākot no decembra, ir jāsagatavo likumu grozījumi.» [7]
NDK deputāts un TP valdes loceklis Māris Kučinskis atzīst: «Tieši ar drošības likumu grozījumiem sākās šīs Saeimas posts un negals. Nepamatotā steidzamība radīja aizdomas par Lemberga ietekmi uz koalīcijas partneriem, bet es domāju, ka iegāza tā «mums jūra līdz ceļiem» sajūta.» Viņam var piekrist vismaz tajā aspektā, ka drošības likumu epopeja bija pavērsiena punkts — tikai nesen ievēlētā 9. Saeima strauji zaudēja iedzīvotāju uzticību.
IAD vairs nepastāv, savukārt nopietni mēģinājumi mainīt valsts drošības iestāžu pārraudzības modeli vairs nav notikuši un, pat ja nākotnē tas tiks mainīts, politiķi, domājams, būs krietni vien piesardzīgāki.
_________________________________________
[1] http://www.mk.gov.lv/lv/mk/mkksedes/saraksts/s/protokols/?protokols=2007-01-02
[2] http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=605&art_id=10783
[3] Diena, 25.03.2008. «Kažociņš: gribētu turpināt iesākto».
[4] http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=603&art_id=10861
[5] http://web.cvk.lv/pub/public/28853.html
[6] Diena, 02.06.2010. «Sliktākais būtu ievēlēt Saeimu uz diviem gadiem».
[7] Latvijas Avīze, 20.02.2007. «Andris Brēķis un Andrejs Panteļējevs par drošības iestāžu likumu grozījumiem».