Tas, kas Latvijā notiek ar drošības uzturēšanu publisku pasākumu laikā, nav normāli. Atgādina autoritāru režīmu, nevis demokrātisku valsti.
Pārpublicēts no personiskā bloga ivetakazoka.blogspot.com
Pirma kāda laika rakstīju, ka Latvija ir pāraugusi pārejas sabiedrības stadiju. Bet ir viena joma, kur joprojām esam līdzīgi autoritāram režīmam: proti, drošības nodrošināšana publisku pasākumu ietvaros. Tā ir bezjēdzīgi pārspīlēta. Policistu skaits gandrīz atbilst protestētāju skaitam. Divu nedēļu laikā- vairāki gadījumi. Pa ceļam uz Saeimu paskrēju garām totāli miermīlīgam minipiketam pie Norvēģijas vēstniecības, maksimums 5 dalībnieki. Trīs policisti. Protests par vēlēšanu rezultātu viltošanu pie Krievijas vēstniecības – 6 piketētāji, 6 policisti. Protests pie Satversmes tiesas pret ACTA- tas pats. Un, protams, 16.marts, kur tradicionāli tiek pieslēgti vai visi Rīgas policisti, kur tad viņi stundām nīkst bez jēgas.
Nekur valstīs ar ilgākām demokrātijas tradīcijām ko tādu neesmu redzējusi. Miermīlīgos piketos policisti nav redzami (tas nenozīmē, ka viņu nav – vienkārši klātbūtne nav uzbāzīga). Ne tik miermīlīgos pasākumos – policistu skaits arī nav pārspīlēts, viņi iejaucas un kļūst publiski redzami tikai tad, kad pēc tā ir nepieciešamība.
Šī prakse Latvijā ir jābeidz. Tā ir apkaunojoša – gan mums visiem kā sabiedrībai, gan arī policijai kā institūcijai 21.gadsimta Eiropas Savienības dalībvalstī. Pati esmu piedalījusies miermīlīgos pasākumos, kur ir labi ja 20 dalībnieku un vesela policistu kolonna, vismaz tik pat, cik protestētāju, ja ne vairāk – pilnīgi bez jebkādas jēgas. Būtu pieticis ar 2-3 labi apmācītiem policistiem, kas gadījumā, ja rastos kādas problēmas, varētu ātri atsaukt papildspēkus.
Pārspīlēti lielais policistu skaits ir nevis profesionalitātes, bet, tieši otrādi, neprofesionalitātes apliecinājums. Tas nozīmē, ka:
– atbildīgās amatpersonas nav spējušas izvērtēt, vai/cik lielā mērā pasākumam ir drošības riski;
– atbildīgās amatpersonas drošību mēra pēc mērvienības ” policists uz kvadrātmetru”, nevis pēc reālajām vajadzībām – maz seko līdzi tam, kas reāli var notikt un notiek pasākuma laikā;
– ir pamatīgas problēmas ar policijas darba organizēšanu – ja jau teju visi Rīgas policisti var vairākas stundas nīkt 16.martā, tad jautājums ir par to, ko viņi dara ikdienā?
Lūk, tieši tādēļ kategoriski nevaru piekrist iekšlietu ministra ierosinājumam mainīt likumu, aizliedzot konfrontējošus pasākumus. Konfrontējoši pasākumi (piemēram, vienlaicīgi – par un pret pikets) ir normāla parādība jebkurā demokrātiskā valstī. Tas ir valsts pienākums nodrošināt cilvēkiem tiesības uz pulcēšanās brīvību. Jo efektīvāk ir organizēta policija, jo lētāk tas izmaksā. Jo demokrātiskāka sabiedrība, jo mazāk represijas jāizmanto, lai nodrošinātu sabiedrisko mieru un jo mazāk uzkrītoša ir policijas klātbūtne.
Ministra ierosinājuma skaidrojums, ka kārtības nodrošināšanā iesaistīti lieli policijas spēki un tas dārgi maksā, nekam neder. Tā nav protestētāju vaina, ja iekšlietu struktūras uzskata, ka ar dažiem iespējamiem provokatoriem vislabāk var cīnīties nosedzot Brīvības pieminekļa laukumu ar policistiem tā, lai fiziski neviens provokators nevarētu tur kāju spert. Tad ir jautājums, vai tiešām policijas vadība ne reizi nav bijusi skatīties, kā tas tiek darīts citās valstīs? Vai tiešām nav bijušas kādas apmācības policistiem ne tikai par to, ko darīt ar saniknotu pūli (kas Latvijā tomēr ir liels retums), bet kā miermīlīgi un neuzkrītoši vadīt situāciju, ja parādās kādas agresijas pazīmes? Un vai tiešām šim nolūkam ir vajadzīga simtu, tūkstošu policistu fiziska klātbūtne?
Es neredzu citu risinājumu kā tikai politiskā līmenī. Attiecībā uz iekšlietu sistēmu būtu jāmainās politiskajam pieprasījumam un vadības darba vērtēšanas kritērijiem. Neder vairs tas, pie kā bijām pieraduši pie iepriekšējiem ministriem – t.sk. Godmaņa un Mūrnieces. No drošības struktūrām būtu jāsāk prasīt ne tikai fiziski nodrošināt sabiedrisko kārtību, bet to darīt arī profesionāli – drošības pasākumus organizējot pēc iespējas efektīvi (tā, lai policistiem neliktu bez vajadzības nīkt pie pieminekļa laikā, kad viņi varētu darīt ko sabiedrībai derīgāku) un pēc iespējas neuzkrītoši, neradot sabiedrībai un pilsētas viesiem iespaidu, ka pikets, sapulce vai piemiņas pasākums ir kaut kas a priori aizdomīgs un bīstams.