Foto: N. Mežiņš

Lai cīnītos ar terorismu, ir jādomā kā teroristam, taču valsts vadītāji vai pārvalde nevar atļauties šādu greznību. Šī ir viena no atziņām, analizējot globālos draudus 21.gadsimtā un meklējot iespējas tos mazināt. Kādas reformas šajā nolūkā nepieciešamas ANO?

Kā pasaule un izpratne par draudiem ir mainījusies XXI gadsimtā? Ar ko situācija mūsdienās ir atšķirīga no laika, kad pagājušā gadsimta vidū tika veidota Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO)?

Šogad tiek atzīmēta ANO 60. gadadiena. ANO rašanās notika uz II Pasaules kara drupām, tajā laikā situācija bija pilnīgi atšķirīga. Tūdaļ pēc ANO dibināšanas sākās Aukstais karš, kas arī lielā mērā paralizēja ANO darbu. Tikai pēc tam, kad 1990. gadu sākumā beidza pastāvēt divpolārā jeb dalītā pasaule, bija cerības, ka ANO iegūs pavisam jaunu kvalitāti.

Pasaule ir mainījusies tik lielā mērā, ka, piemēram, 1945. gadā, lai nogādātu raķeti otrā pasaules galā bija vajadzīgs salīdzinoši ilgs laiks. Šīs izmaiņas attiecas ne tikai uz raķetēm. Pasaule ir kļuvusi daudz mazāka. Teroristu domātāji, kas plāno dažādus uzbrukumus, var atrasties vienā pasaules galā, bet izpildītāji pavisam citā zemeslodes vietā. Mēs arvien vēl nezinām, kādi ir teroristu plāni. Jau 1990. gadu sākumā daudzu valstu analītiķi sāka runāt par pelēkajām zonām – jomām, kas nepakļaujas valsts vadībai. Pie tām pieder arī terorisms. Problēmas ir arī ar daudzām citām lietām, kas nav kontrolējamas, bet ir cilvēku darbības izraisītas. Piemēram, daudzas avārijas vai katastrofas lielā mērā notiek tāpēc, ka cilvēki ir izmainījuši vidi.

Notiekošais ir kolektīva atbildība par šīs planētas tālāko pastāvēšanu. Par cilvēces pastāvēšanu ir atbildīgi visi, arī katra dalībvalsts. ANO ziņojums par globālajiem draudiem un to mazināšanu ir viens no mēģinājumiem runāt par jaunākajām problēmām[1]. Tiek diskutēts par to, kā ANO u.c. institūcijām vajadzētu reaģēt uz pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Ziņojums nav pilnīgs, bet ir vispilnīgākais, kas līdz šim ir tapis par šo jautājumu. Tajā ir daudz nepilnību un pretrunu, bet tas vadīs diskusijas par ANO un tajā esošu struktūru reformām.

Terorisms mūsdienu pasaulē ir cieši saistīts ar naudu. Kā zināms, nauda būtiski ietekmē arī politiku. Vai tas nenorāda uz to, ka terorisms nav uzveicams? Cik liela varētu būt politiskā griba panākt vienošanos?

Tas ir sarežģīts jautājums, atbildot es pieskaršos vairākiem aspektiem.

Tikai ceturtā daļa ANO dalībvalstu ir ratificējušas visas pretterorisma konvencijas. Vai tas ir saistīts ar to, ko man jautājat, nevaru atbildēt. Bet lielā mērā tas ir rādītājs, ka daudzām valstīm ir grūtības ratificēt šīs konvencijas. Iemesli var būt dažādi. Dažām valstīm, iespējams, nepietiek varas jeb pārvaldes spējas tikt galā ar dokumentiem, iestrādāt tos vietējā likumdošanā. Savukārt citām valstīm varbūt ir atšķirīgi mērķi. Šajos gadījumos varētu būt kopsakarība ar to, ka valsts vadītājs vai valsts struktūras piesedz teroristus vai arī cieši ar tiem sadarbojas.

Grūti atbildēt, vai terorismu vispār var apkarot. Ar to var cīnīties. Viena no traģiskākajām atziņām, pie kurām varam nonāk, ir tāda, ka, lai ar teroristiem cīnītos, ir jādomā kā teroristam. Bet valsts vadītāji vai valsts pārvalde nevar atļauties šādu greznību. Valstis strādā pēc likumiem, savukārt terorisms nepakļaujas nekādiem likumiem. Valsts struktūrai, kas ir gatava reaģēt tiesiskā ceļā, ir ļoti sarežģīti cīnīties pret noziedzniekiem, kas nepakļaujas likumdošanai un tiesiskiem principiem. Cīņa ar terorismu ir ļoti ilgstošs darbs. Valsts vienmēr ir lēnāk reaģējoša likumu radīšanā, smagnējāka savā darbībā. Terorists savu risinājumu var piedāvāt jau nākamajā dienā, izmantojot nepilnības likumdošanā un situācijā kopumā.

Jaunākā parādība, kas tik plaši nebija pazīstama pagājušajā gadsimtā, ir tā, ka teroristi nerēķinās ar savu dzīvību. Daži to sauc par kultūras vai civilizāciju sadursmi. Varam skatīties, kā gribam, bet šī cilvēku grupa mūsu izpratnē nepakļaujas priekšstatam par to, kā cilvēks varētu rīkoties nestandarta apstākļos. Līdz ar to ir ļoti grūti paredzēt iespējamo situāciju, lai gan var izskaitļot tās grupas, kuras varētu kļūt par teroristiem.

Kopumā, manuprāt, ir iespējams cīnīties ar jaunajiem izaicinājumiem. Ir iespējams sašaurināt teroristu piekļuvi naudai un citiem resursiem. Ir daudz un dažādu iespēju, kā ierobežot terorismu. Protams, pilnībā to apkarot nekad nebūs iespējams. Vienmēr pasaulē būs noziedznieki un viena daļa no tiem būs arī teroristi.

Ziņojumā norādīts, ka ANO ir jāreaģē uz situācijas maiņu pasaulē. Kāda nākotnē varētu izskatīties ANO?

Es domāju, ka šajā gadā nebūs iespējams vienoties par visiem pretrunīgajiem jautājumiem, kas ir ietverti gan šajā ziņojumā par draudiem, gan ziņojumā par nabadzības un citu nebūšanu pārvarēšanu[2]. Līdz ar to valstīm nāksies atrast jautājumus, par kuriem būs iespējams vienoties jau šogad septembrī [Tūkstošgades Pārskata samitā].

Diskusijās ANO neuzrāda pilnīgu skaidrību, par kuriem jautājumiem galu galā varēs vienoties. Ir notikusi tāda kā iešūpošanās. Šie divi ziņojumi ir apspriesti. Marta beigās ir gaidāms ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana apkopojošais ziņojums. Daudzi, kuriem nav īsti skaidrs, ko viņi gribētu panākt, cer, ka šis ziņojums viņiem iedos vajadzīgās receptes. Par to gan es neesmu īsti pārliecināts. Līdz ar to 191 valstu lielajai saimei septembrī nāksies vienoties par kaut ko konkrētu. Pilnīgi skaidrs, ka 191 balss var piedāvāt ļoti daudz un dažādus risinājumus. Domāju, ka pavisam drīz būs valstis, kuras piedāvās jau konkrētus risinājumus. Dažas būs no Eiropas Savienības (ES), dažas varbūt nebūs. ES šobrīd ir nonākusi pie sava prioritāšu saraksta, kas raksturo to, ko abos ziņojumos ES uzskata par galveno. Pagaidām ES kā organizācija nav piedāvājusi savu redzējumu par to, pie kā vajadzētu nonākt. Tāpēc šobrīd ir ļoti grūti pateikt, kāds būs rezultāts. Skaidrs tikai, ka dalībvalstis septembrī nonāks pie kaut kāda risinājuma. Kāds tas būs, es šobrīd nevaru pateikt.

Manuprāt, ka mēs varam diezgan droši domāt, ka šajā pavasarī Ģenerālā asambleja varētu pieņemt pāris rezolūcijas par Drošības padomes reformām. Visticamāk, ka Drošības padome tiks paplašināta. Jācer, ka nākotnē tajā būs 25 valstis. Piecām pastāvīgajām valstīm klāt nāks vēl sešas pastāvīgās valstis. Pašreizējo piecu pastāvīgo valstu priekšrocība ir tā, ka tām ir veto tiesības. Visticamāk, ka jaunās sešas valstis Drošības padomē šīs veto tiesības nedabūs. Savukārt jādomā, ka pašreizējās piecas pastāvīgās valstis veto tiesības saglabās arī nākotnē. Tātad visticamāk būs vienpadsmit pastāvīgās dalībvalstis ar nedaudz atšķirīgu statusu attiecībā uz veto tiesībām. Katra reģionālā grupa, izņemot Rietumeiropu, varētu iegūt papildus vienu vietu nepastāvīgo valstu kategorijā. Tas būtu modelis, kuru aizstāv arī Latvija, kādu mēs gribētu redzēt ANO Drošības padomi tuvākajā nākotnē.

Protams, ideāla modeļa nav. Tomēr ir pienācis laiks vienoties par reformu. Ja tiks meklēts ideāls modelis, nenotiks nedz ANO, nedz Drošības padomes reforma. Jau septembrī pasaules valstu līderiem nāksies atbildēt uz jautājumu – ja mēs nevaram reformēt šo ANO sastāvdaļas vienu no svarīgākajām vienībām, ko mēs vispār varam? Es domāju, ka šis jautājums rosinās meklēt pareizās atbildes. Runāts par Drošības padomes reformēšanu jau ir divpadsmit gadus, kamēr par citām lietām tiek diskutēts īsāku laiku. Šogad septembrī mēs noteikti nonāksim pie vienota risinājuma, kas gan nebūs ideāls un neatrisinās visas pastāvošās problēmas.

Kāda ANO ir Latvijas interesēs? Bezzobaina vai tāda, kas var atrisināt radušās problēmas?

Par ANO cilvēkiem parasti ir mazliet aizmiglots priekšstats. Daudzi domā, ka ANO ir tikai Drošības padome, lai gan tā ir tikai viena daļa no Apvienotajām nācijām. Ja Drošības padome nevar atrisināt militāra rakstura problēmas kādā no Āfrikas valstīm, ANO tiek nosaukta par neefektīvu un nesekmīgu organizāciju. Nevar gaidīt, lai viena organizācija atrisina visas pasaules nebūšanas, kuras rada pašas dalībvalstis.

No Latvijas viedokļa raugoties, svarīgākais būtu tas, lai dalībvalstis šajā organizācijā varētu piedāvāt risinājumus, kas novērš lielākas katastrofas tālākā nākotnē. Tomēr skaidrs, ka šajā organizācijā ir tik daudzas un dažādas valstis, kurām ir dažāda izpratne un dažādas problēmas. Ne visi piekrīt, ka citu problēmas skar arī mūs pašus. Šis ziņojums norāda, ka problēmas, kas it kā ir tālu no Latvijas – vides degradācija, infekciju slimības un epidēmijas utt. – var mūs ietekmēt. Bērnu veselība, izglītība – tās ir lietas, par kurām ir jādomā. Mēs dzīvojam vienā noteiktā vidē, kas iespaido arī Latvijas iedzīvotāju ikdienu.

Latvijas mērķis būtu, lai ANO pastāvētu arī nākotnē. Lai tā būtu vieta, kur var vienoties par galvenajiem principiem. Vai varbūt nevienoties, un tad paskatīties, ko darīt tālāk… Tā ir vieta, kur dalībvalstis var diskutēt par jautājumiem, kas tām tajā brīdī šķiet svarīgi. Ja dalībvalstis nevar vienoties, tas nenozīmē, ka ANO ir neefektīva. Lai gan tā ir valdību organizācija, tomēr ļoti bieži tur ir līdzīgi apstākļi kā parlamentā, un jebkuras demokrātiskas valsts parlamentā ir dažādas frakcijas, dažādas intereses un ne vienmēr izdodas vienoties par labāko risinājumu.

________________________________

[1] Ziņojums “Drošāka pasaule – mūsu kopīgā atbildība”.

[2] Ziņojums par nabadzību ir tā sauktais Džefrija Saksa apkopotais ziņojums Millenium Project jeb “Tūkstošgades projekts”.