"Latvijas Vēstnesis", 13.04.2004 Pielikums "Jurista vārds"

Vai žurnālistiem nepieciešama atļauja, lai piedalītos tiesas sēdē par drošības līdzekļa piemērošanu aizdomās turamajam? Tieši šāds jautājums vairākiem tiesu reportieriem radās februārī Rīgas Centra rajona tiesā, kad tikām nostādīti fakta priekšā: tiesnese mums pieprasīja atļauju piedalīties tiesas sēdē, kurā tika lemts par drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu kādai aizturētajai personai.

Tiesai bija jāizskata Rīgas Galvenās policijas pārvaldes lūgums piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu – vīrietim, kurš tika aizturēts uz aizdomu pamata par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Uz tiesas sēdi bija ieradušies daudzi žurnālisti, jo traģiskais notikums bija ieguvis lielu publicitāti. Protams, klāt bija arī fotogrāfi un televīzijas operatori.

Pirms tiesas sēdes sākuma zālē ienāca tiesneses sekretāre un paziņoja: līdz ar tiesneses ienākšanu filmēt un fotografēt jāpārtrauc. Esam jau pie tā pieraduši, ka tiesnešiem nepatīk fotogrāfu un operatoru klātbūtne tiesas zālē. Parasti šādos gadījumos tiesa jautā lietas dalībnieku viedokli par iespēju žurnālistiem lietot tehniskos līdzekļus procesa gaitā un pēc tam tiek izlemts – ļaut fotografēt un filmēt, vai ne.

Tā vietā, lai noskaidrotu izziņas izdarītāja un advokāta viedokli, tiesnese, ienākot zālē, paziņoja, ka žurnālistiem saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 130.pantu ir jābūt atļaujām no izziņas izdarītājas iestādes vadības par tiesībām piedalīties tiesas sēdē. Neļaujot žurnālistiem vispār apdomāties, par kādām atļaujām ir runa, tiesnese jautāja izziņas izdarītāja pārstāvei, vai žurnālistiem ir atļaujas klausīties jautājuma par drošības līdzekļa piemērošanu izlemšanu. Tiesnese skaidroja, ka atļaujas no izziņas izdarītāja vadības paredz jau minētais Kriminālprocesa kodeksa 130.pants. Policijas pārstāve, protams, atbildēja, ka šādu atļauju žurnālistiem nav, kas arī bija par pamatu tiesneses prasībai visiem, kas nav procesa dalībnieki, atstāt tiesas zāli. Prasība attiecās ne tikai uz žurnālistiem, bet arī uz aizturētās personas sievu.

Jau sešus gadus kā žurnāliste apmeklēju tiesas sēdes, bet ar šādu tiesas prasību saskāros pirmo reizi. Kaut ko tādu nebija piedzīvojuši arī citi mani kolēģi. Būtu saprotams, ja procesa dalībnieki iebilstu pret masu mediju klātbūtni un šī tiesas sēde būtu pasludināta par slēgtu, bet advokātes viedoklis pat netika prasīts.

Lai noskaidrotu situāciju, devāmies pie Rīgas Centra rajona tiesas priekšsēdētājas palīdzes Anitas Polces, kura šajā tiesā atbild par sadarbību ar masu medijiem. Viņa minēja to pašu Kriminālprocesa kodeksa 130.pantu, kurš paredz, ka “pirmstiesas izmeklēšanas datus var nodot atklātībai tikai ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju un tādā apjomā, kādā viņi to atzīst par iespējamu”. Pēc šāda paskaidrojuma saņemšanas sazinājāmies ar Rīgas Galvenās policijas pārvaldes priekšnieku Intu Ķuzi, kurš telefoniski apliecināja, ka viņam nav nekādu pretenziju pret masu mediju piedalīšanos konkrētajā tiesas sēdē.

Šis gadījums bija iemesls, kādēļ pirmo reizi es un vēl divas manas kolēģes rakstījām vēstuli toreizējam tieslietu ministram Aivaram Aksenokam, lūdzot mums izskaidrot, vai šāda tiesneses rīcība ir likumīga un atbilstoša Kriminālprocesa kodeksa 130.pantam. Man šķita, ka šoreiz likuma tulkošana ir bijusi aplama. Arguments? Līdz šim nekad neviens tiesnesis nebija līdzīgās tiesas sēdēs atsaucies uz iepriekš minēto Kriminālprocesa kodeksa pantu. Jā, ir bijuši gadījumi, kad apcietinājums tiek piemērots, izlemjot jautājumu bez preses klātbūtnes slēgtā sēdē, bet nekad slēgtās sēdes iemesls nav bijis KPK 130.pants.

Ministra atbildē teikts, ka attiecībā tieši uz tiesas sēdēm par drošības līdzekļa piemērošanu, grozīšanu vai pagarināšanu, Kriminālprocesa kodeksa 130.panta nosacījumi nav interpretējami tā, ka tiesas sēdēs, kurās šie jautājumi tiek izlemti, bez lietas dalībniekiem var piedalīties vienīgi personas, kurām ir rakstiska procesa virzītāja atļauja. Pēc Tieslietu ministrijas domām, jautājums atļaut vai neatļaut šādās tiesas sēdēs piedalīties apmeklētājiem, tostarp žurnālistiem, tiesai jāizlemj atsevišķi katrā konkrētā gadījumā un, ja tiesnesis konstatē, ka, lemjot par drošības līdzekļa piemērošanu, varētu atklāties informācija, kuras publiska izmeklēšana varētu kaitēt izmeklēšanas gaitai, viņš lūdz apmeklētājus uz laiku atstāt tiesas zāli.

Pirms kāda laika tiesa lēma par drošības līdzekļa piemērošanu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniekam Jānim Lejniekam. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāve, tāpat arī aizturētais un viņa advokāts lūdza tiesu izlemt jautājumu slēgtā tiesas sēdē. Tiesa tam piekrita un lūdza žurnālistus atstāt zāli. Visi, protams, ievēroja šo prasību, jo galu galā tiesa lemj par slēgtu vai atklātu tiesas sēdi.

Manuprāt, tas arī ir saprātīgākais variants, kā risināt jau sen aktuālo jautājumu par fotogrāfu un televīzijas kameru klātbūtni tiesas sēdēs – uzklausot pušu viedokļus un pēc tam izlemjot. Arī mēs, žurnālisti, darām savu darbu, nevis, ziņkāres vadīti, traucējam tiesas darbu, kā to reizēm mēdz uzskatīt. Laikā, kad tik daudz diskutējam par atklātības palielināšanu tiesās, par to, lai tiesas padarītu pieejamākas un saprotamākas sabiedrībai, šādi atgadījumi ir pilnīgi nevietā. Tie rada liekas negatīvas emocijas gan tiesnešiem, gan žurnālistiem.

Iespējams, manas pārdomas var izraisīt diskusiju “Jurista Vārdā”, pirms vēl nav pieņemts jaunais Kriminālprocesa likums. Aicinu apspriest šī likumprojekta 476.pantu, kas nosaka citas personas tiesības fiksēt tiesas gaitu: “Citas personas, kas nav tiesas darbinieki, tiesas sēdes laikā var izdarīt skaņas ierakstu, netraucējot tiesas procesu, ja to atļauj tiesa un tam piekrīt apsūdzētais, viņa aizstāvis, prokurors un cietušais. Tiesas sēdes laikā līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai, kā arī apsūdzības nolasīšanas un sprieduma pasludināšanas laikā var izdarīt attēla ierakstu, ievērojot šā panta pirmajā daļā minētos nosacījumus.”

Piekrītu, ka nav jāieslīgst galējībās un jādemonstrē televīzijā tiešraide no tiesas zāles, taču jāsaprot, ka arī masu mediju darbs tiesā veido sabiedrības attieksmi pret tiesu varu. Jo mazāk savstarpējo nesaskaņu un neziņas – drīkst, nedrīkst, ļaut vai neļaut, jo vairāk masu mediji uzticēsies tiesām un arī sabiedrībā vairos pozitīvu attieksmi.