Raksts

Draugi


Datums:
24. oktobris, 2008


Autori

Dita Arāja


Skumjš izvērtās piektdienas rīts. Mana Dienas kolēģe Ieva Alberte šorīt draugos bija ievietojusi īsu vēsti – viņas vecais draugs Gunis aizgājis uz citiem auzu laukiem.

Un blakus fotogrāfija – kādreizējais stiprais vezumvilcējs, straujais aulekšotājs, uzticamais draugs ar jasmīnu vainagu galvā. Bet skatiens – noguris. No dzīves. No gadu smaguma. No gaidīšanas.

Kādos Jāņos arī man bija tas gods Guni satikt un iepazīt. Jau sirmu kungu. Viņš bija vienā vecumā ar Ievu – īsi pirms trīsdesmit. Stāvēja toreiz Gunis pļavā. Jau ar to skumjo nolemtības skatienu. Un vēroja. Ieva mūs iepazīstināja. Lauzām maizi un sniecām savas pilsētnieku rokas pretī Gunim. Viņa lūpas viegli pakutināja delnu un maizes gabals pazuda no mūsu plaukstām. Mīļš zirdziņš, mīļš! Mūsu balsīs skanēja pilsētniekiem raksturīgā jūsma, dzīvu siltasiņu radību tik tuvu sev ieraugot, bet Ieva apķērās savam zirgam ap kaklu un stāstīja. Par to, kā Gunim sāp kājas. Par to, kā viņam rītos grūti piecelties. Par to, kā sānos jēlums radies. Un kā saimniekiem trūkst padoma – kā labāk rīkoties, lai zirga novakare būtu viņam pēc iespējas vieglāka un draudzīgāka. Jo patiesi – kā skaidro Alberte – Gunis – milzu vīrs – taču nav kaķis, kuru paņem klēpī un aproc zem ābeles.

Šorīt Ieva draugos raksta: „Lūdzu bez līdzjūtībām.” Bet es zinu, ka sirds sāp. Un tad jau laikam patiesi – labāk to lieki svešām rokām nebakstīt un nepaijāt. Tikai Ieva un Gunis zina to, kas viņiem diviem vien jāzina. Mēs varam vien atcerēties Guni. Un pieminēt, lai viņam labi Tur, tajos Auzu Laukos. Un padomāt par saviem draugiem.

Skatos – manam sunītim – lielajam, uzcītīgajam mājas sargam, kurš pie katras vismazākās izdevības savējiem izrāda neviltotu mīlestību – arī jau purniņš sirms. Ikdienā jau to tā nemani, bet vienā brīdī attopies – tavs draugs noveco. Iepriekšējais mans draugs – arī lielais, skaistais suns – nomira Ziemsvētku vakarā. No vecuma. Tie bija ļoti skumji Ziemassvētki. Un es tagad gaiņāju prom uzmācīgās domas par sava tagadējā drauga jau cienījamo vecumu. Vairs negribas mīlulim naktīs laukā, būdiņā gulēt. Vairs nav tik žirgts uz skriešanu un riešanu kā savos jaunības gados. Bet viņš ir tas, kas vienumēr pirmais mani sagaida, pie vecākiem aizbraucot. Viņš pirmais ir klāt un sveicina, man kāpjot laukā no mašīnas. Un piespiež savu galviņu pie manas kājas, it kā sakot – cik gan ļoti es tevi gaidīju! Un labsajūtā ļaujas, lai viņu apmīļoju un saglaudu, lai apkampju un viņa galvai piespiežu savējo. Un lai pasaku tos maģiskos vārdus – neviens, neviens sunītis uz pasaules nav tik mīļš kā Randis!

Mūsu draugi noveco. Tā nu tas iekārtots, ka visbiežāk viņi aiziet, bet mēs paliekam. Bet, kamēr vien kāda jestra aste, teju vai uz notrūkšanas robežas balansējot, luncināsies, sagaidot mūs mājās, mēs esam droši – šajā pasaulē nav uzticīgāku draugu par mūsu mīluļiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!