Foto: cal Walker1
Sadarbība un empātija iet roku rokā, un šie uzvedības principi ir izveidojušies senā pagātnē, kā arī nebūt nav tikai cilvēkiem raksturīgi.
Sociālās uzvedības principi ir viens no visvairāk pētītajiem tematiem visos ar uzvedību saistītājos zinātnes novirzienos, tostarp arī evolucionārajā bioloģijā. Nesen latviešu un somu zinātnieki Indriķa Krama vadībā publicēja rakstu vienā no bioloģijas prestižākajām akadēmiskajiem žurnāliem – cik nozīmīga ir empātija savstarpējas sadarbības nodrošināšanā.
Empātija – mūsu spēja iejusties „cita ādā” – ir īpašība, kas izpaužas ik dienu un ir daudzu mūsu emociju, rīcības un lēmumu pamatā. Piemēram, tas, ka mums ir vai nav kāda žēl, balstīts uz mūsu spēju izprast apstākļus, kas nosaka citu cilvēku uzvedību un lēmumus. Empātijas spējas ietekmē arī mūsu lēmumus palīdzēt vai palīdzību atteikt. Empātija ir daļa no tā, kas mūs padara “cilvēcīgus”. Taču lēmumu palīdzēt – sadarboties – ir iespējams pieņemt arī bez empātijas. Vairāk nekā pirms 10 gadiem matemātiski pierādīts, ka sadarbība (angliski “cooperation”), noteiktos apstākļos, ir iespējama arī tad, ja par oponentu (tas, ar kuru ir jāsadarbojas) nav pilnīgi nekādas informācijas. Empātija nav nepieciešama, lai sadarbotos, jo matemātiskie un evolucionārie principi nosaka – ja noteikta uzvedības stratēģija garantē, ka kādreiz nākotnē palīdzība tiks atgriezta. Šāda uzvedība izdzīvo labāk nekā totāla sadarbības neesamība, un evolūcijas ceļā sadarbība kļūst par vienīgo stratēģiju. Tie apstākļi un stratēģijas, kur sadarbībai veicas labāk nekā nodevībai (angliski “defection”), tiek pētīti ar spēļu teorijas palīdzību.
Spēļu teorija ir matemātikas virziens, kas formāli pēta, kādus lēmumus mēs pieņemam, balsoties uz mūsu uzskatiem par to, kādus lēmums varētu pieņemt citi. Augstākminētajā piemērā par palīdzības sniegšanu, spēļu teorija analizē, kad ir izdevīgi sniegt palīdzību, ja ir zināma spēles partnera stratēģija. Spēļu teorija ir tik spēcīgs analītisks instruments, ka to lieto gan analizējot kodolieroču izgatavošanas varbūtību Irānā[ 1 ], gan, prognozējot vēlēšanu rezultātus [ 2 ] Politisko un ekonomisko notikumu varbūtības izzināšana ir gan tikai viens no spēļu teorijas pielietojumiem. Ja spēļu teorijas matemātikā ietver evolūcijas pamatprincipus, tad ir iespējams pētīt kā uzvedības stratēģijas veidojas evolūcijas gaitā (t.i. kuras ir tās stratēģijas, kas dotajos apstākļos izdzīvo[ 3 ]).
Sadarbības stratēģiju evolūcija un nostiprināšanās sākotnēji radīja „galvas sāpes” spēļu teorētiķiem. Lai arī kā spēļu stratēģijas negrozītu, nodevība un vispārēja sadarbības neesamība gandrīz vienmēr uzvarēja pār sadarbību. Šis rezultāts bija īpaši pārsteidzošs. Pat tad, ja abpusēja sadarbība deva lielāku labumu, oponenta gājiena neparedzamība deva iespēju nodevībai. Šī ir klasiskā cietumnieku dilemma (angliski “the prisoners’ dilemma”). Par to labs raksts ir Stanfordas Filozofijas Enciklopēdijā.
Lai atrisinātu šo problēmu, Roberts Akselrods (Robert Axelrod) 80. gados izsludināja konkursu. Tajā viņš aicināja programmētājus iesniegt spēļu teorijas programmas, kas spētu izkonkurēt nodevību. Šajā konkursā uzvarēja ļoti vienkārša programma, saukta par tit-for-tat (latviski “dots devējam atdodas”). Tās vienīgā instrukcija ir kopēt spēles oponenta lēmumus. Ja oponents sākotnēji izvēlas nesadarboties (vai “nodot”), tad tit-for-tat darīs tieši to pašu, kad pienāk tā kārta. Ja oponents izvēlas sadarboties, tad tit-for-tat savā gājienā arī sadarbosies. Tit-for-tat izkonkurēja daudz sarežģītākas programmas, un parādīja, ka tautas atziņām, dažkārt, var būt vienkāršs matemātisks pamatojums. Tā nodemonstrēja, ka sadarbība evolūcijas ceļā var izveidoties ļoti viegli, balstoties pat uz smieklīgi vienkāršām kalkulācijām. Tajā pašā laikā, tit-for-tat parādīja arī, ka sadarbība var būt tīri aprēķinoša un emocijas, empātija palīdzības sniegšanā nav nepieciešamas.
Tomēr tit-for-tat ir kāda būtiska problēma. Galu galā, mēs visi pieļaujam kļūdas: kaut ko piemirstam, kaut kur aizķeramies, uz kaut ko nepaspējam. Ja kāda no šīm ķibelēm liedz vienam no spēlētājiem sadarboties kaut vienā gājienā, tad abi spēlētāji var ieslīgt mūžīgā atriebības ciklā. Tit-for-tat tādējādi ir ārkārtīgi nestabila stratēģija. Un īstās, dabiskās situācijās šī nestabilitāte var būt ārkārtīgi svarīga.
Protams, ir skaidrs, ka reāli šādi fiasko ir reti, un reti kurš lieto tit-for-tat tās vienkāršākajā formā. Mūsu patiesās uzvedības stratēģijas atrod veidu, kā noturēt sadarbību. Matemātiski ir grūti parādīt to, kā tas ir iespējams reālajā dzīvē, jo tit-for-tat parasti ir pārāka pat par vissarežģītākajām stratēģijām. Tomēr, visas šīs stratēģijas/datorprogrammas ignorē noteiktas, dabiskas cilvēku (un citu dzīvnieku) īpašības. Mēs viens otru pazīstam un spējam izprast viens otra situāciju. Ļoti iespējams, ka mēs izmantojam šīs pazīmes, lai izlemtu – vai nesadarbošanās izpausmes uztvert kā godīgus/ negodīgus aktus. Tādējādi mēs nolemjam – vai nākamajā gājienā sniegsim savu roku, lai palīdzētu vai tieši pretēji – atteiksim jebkādu palīdzību. Jāatzīst, ka šis jautājums spēļu teorijas kontekstā caur zinātniskiem eksperimentiem vēl nav cilāts.
Šā gada 7. septembrī, Proceedings of the Royal Society of London B akadēmiskajā žurnālā publicēts raksts, kurā latviešu un somu zinātnieki Indriķis Krams, Hanna Kokko, Jolanta Vrublevska, Mikus Āboliņš-Ābols (šī raksta autors), Tatjana Krama, un Markus Rantala demonstrē, kā dabiskās sistēmās empātija nostiprina savstarpēju sadarbību tit-for-tat stratēģijā. Rakstā “Attaisnojuma princips var glābt sadarbību caur nodevības piedošanu cietumnieku dilemmas spēlē”[ 4 ] Krams un kolēģi raksta kā melnie mušķērāji (mazi dziedātājputni) tiek galā ar savu kaimiņu nodevību. Ja liekas pārsteidzoši, ka šāda mēroga jautājumi tiek pētīti caur mazu putniņu perspektīvu, šeit jāpiezīmē, ka dziedātājputni uzvedības pētījumos tiek izmanot visā pasaulē, it īpaši tāpēc, ka to sociālā uzvedība (sociāli monogāmi pāri, kas rūpējas par saviem mazuļiem un komunicē ar saviem kaimiņiem) bieži vien ir daudz tuvāka cilvēku uzvedībai nekā, piemēram, laboratorijas peļu vai žurku uzvedība.
Svarīga mušķērāju dzīves daļa – plēsēju atvairīšana no savām ligzdām – ir atkarīga no kaimiņu sadarbības. Lai pētītu mušķērāju sadarbību, Krams un kolēģi mainīja to, kā putni uztvēra savu kaimiņu prombūtni brīdī, kad tiem vajadzēja to palīdzību plēsēju aizdzīšanai. Pirmajā grupā pēc vairākām eksperimentālām manipulācijām putni pieņēma, ka kaimiņi nav tuvumā. Otrajā grupā bija putni, kuri zinātnieku darbību dēļ, uzskatīja, ka to kaimiņi ir blakus, tomēr ir izvēlējušies nenākt palīgā. Krams un kolēģi pārbaudīja, vai šie putni tuvāko dienu laikā izvēlēsies palīdzēt saviem kaimiņiem, ja plēsēji apdraudēs to teritorijas. Tika atklāts, ka putni no pirmās grupas kaimiņu “nodevību” neņēma pie sirds un nākotnē turpināja sniegt palīdzību. Tikmēr putni no otrās grupas uztvēra savu kaimiņu nenākšanu palīgā „kā pliķi sejā” un turpmāk savu palīdzību atteica. Šeit es esmu izlaidis vairākas detaļas, tomēr lielos vilcienos šis pētījums demonstrē, ka putni izmanto noteiktu uzvedības stratēģiju (raksta autori to sauc par “excuse principle”), kas ņem vērā citu uzvedības apstākļus, lai pareizi interpretētu to uzvedību. Tāda virspusēja analoģija ir šāda: iedomājies, ka partijai A vajag vairākas balsis no partijas B kādam likumprojektam. Vienā versijā partija B apsola A atbalstīt, bet to neizdara, bet citā gadījumā partija B nesaka neko, vispār neatbild, un galu galā balsis neiedod. Loģiski, ka partijai A ir lielāks iemesls apvainoties uz B pirmajā scenārijā.
Biologi un matemātiķi līdz šim bija pieņēmuši, ka dzīvnieki (izņemot cilvēkus) nav spējīgi pieņemt sarežģītus lēmumus un izjust empātiju. Šis pētījums parāda, ka sarežģīta, stratēģisku lēmumu pieņemšana ir evolucionāri ļoti sena, un, ka to var novērot pat dziedātājputnos (zīdītāju un putnu pēdējais kopīgais sencis bija dinozauru laikā). Tas arī parāda , ka sadarbība un nodevība nenotiek uz vienkāršu matemātisku noteikumu pamata. Tā vietā dzīvnieki (un cilvēki, laiku pa laikam) pieņem lēmumus balstoties uz empātiju, uz savstarpējo izpratni, kas matemātiski ir daudz grūtāk aprakstāma. Līdz ar to var secināt, ka sadarbība un empātija iet roku rokā, un šie uzvedības principi ir izveidojušies senā pagātnē, kā arī nebūt nav tikai cilvēkiem raksturīgi.
Komentējot dažus no pēdējā laikā publicētajiem rakstiem par Latvijas zinātnes vājumu, jāatzīmē, ka šis pētījums tapis ar Latvijas Zinātnes Padomes atbalstu, kas veicina Latvijas zinātnes integrāciju Rietumu zinātnes struktūrā. Tādejādi, tas ir lielisks piemērs tam, ka ar starptautisku redzējumu un transnacionālu sadarbību latviešu zinātne var konkurēt starptautiskā mērogā. Ja reformas Latvijas augstskolās var sekot LZP pēdās, tad, iespējams, ar laiku Latvijas zinātnieku publikācijas prestižos žurnālos kļūs par biežāku parādību.