Raksts

Dot, ne mīļi lūgt


Datums:
22. janvāris, 2008


Autori

Dita Arāja


Foto: Foto no personīgā arhīva

Paņemam savu sirdsapziņu un paprasām — ko es personiski esmu darījis, lai manā valstī tomēr būtu labāk, lai kaut viens cilvēks būtu laimīgāks?

Intervija ar Olgu Bāri, uzņēmēju un aktīvu Talsu filantropi

Kāda ir jūsu filozofija, kāpēc jūs ziedojat?

Es neziedoju tāpēc, ka man nav, kur naudu likt. Es ziedošanu saucu nevis par ziedošanu, bet par padalīšanos ar peļņu, un es ziedoju vienkārši tāpēc, lai padalītos ar citiem. Man ir būvmateriālu veikals Talsos O.Bāres būvmateriāli. Mēs esam lielajā Tapro tīklā, bet tikai kā korporatīvie klienti, jo tas uzņēmums ir mans, tāpēc es tik brīvi rīkojos ar līdzekļiem. Prasīju nesen grāmatvedei, cik mēs kopumā naudu pagājušajā gadā esam ziedojuši, un viņa saka — 3000 latu. Tajā summā ietilpst arī ikgadējā stipendija studentam.

Tā ir liela summa, jo uzņēmēji Talsu novada fondam vidēji gadā ziedojot ap 200—400 latu.

Jā, tas ir daudz. Summa ir atkarīga no manas peļņas, un peļņa mums katru gadu pieaug. Uzņēmējs var ziedot tikai tad, ja viņam uzņēmums ir rentabls un ja viņš maksā ienākumu nodokli. Es maksāju ienākumu nodokli jau daudzus gadus, uzņēmumā strādā 65 cilvēki un, domājams, strādās vēl vairāk, neskatoties uz to, ka konkurence šobrīd ir ļoti liela un būvniecība nedaudz ir apstājusies, bet tas ir tikai tā — vairāk vārdos. Nekad stāvoklis nevar vairs būt tik slikts, kāds bija deviņdesmito gadu vidū, kad zivsaimniecībā, mežrūpniecībā sākās grūti laiki. Un tāpēc es ļoti optimistiski raugos nākotnē, jo domāju — kaut arī kritīsies apgrozījums un mūsu peļņa, bet tas nekas, jo tā, ka valstī apstāsies ekonomiskā darbība, nebūs nekad. Ja būvējas, tātad valstī lietas iet uz augšu, un es palieku pie sava optimisma, ka valstī lietām arī turpmāk ir jāiet uz augšu.

Kopš 1994.gadā sāku savu uzņēmējdarbību, es analizēju situāciju un redzu, ka līknīte līdz 2007.gada beigām iet visu laiku uz augšu, bet pašreiz sāk izlīdzināties, tātad ir sasniegts kāds noteikts līmenis. Pieļauju, ka līkne var būt nedaudz uz leju apgrozījuma un rentabilitātes ziņā, bet ar to jātiek galā katram uzņēmējam — nav jābaidās, nav jālikvidējas, vienkārši atjautīgāk jāstrādā.

Jūs piešķirat stipendiju vienam Talsu rajona jaunietim mācībām augstskolā. Kāpēc aizsākāt šādu tradīciju?

Pati esmu no lielas ģimenes — mēs bijām desmit bērni. Es gribu pateikt dažus labus vārdus par vecajiem padomju laikiem, kad varēja dabūt izglītību. Mēs visi desmit bērni esam izskoloti, un, protams, vecāki to nebūtu varējuši atļauties, ja nebūtu bijis valsts palīdzības. Es saprotu, ka šajos laikos ir ļoti svarīga izglītība, tāpēc man radās doma, ka es personīgi gribētu atbalstīt bērnus no lielām ģimenēm un palīdzēt viņiem mācīties.

Kā jūs izvēlaties stipendijas saņēmēju?

Jau kādu ceturto gadu maksāju 1080 latu stipendiju vienam Talsu rajona jaunietim, kas mācās augstskolā 1.kursā un kuram par mācībām ir jāmaksā. Pirmajā kursā jau iekļūt ir visgrūtāk, un bieži vien, kā mēs zinām, eksāmeni ir tikai laimes spēle.

Jau pašā sākumā sapratu, ka man vienai stipendiju administrēt nav nemaz tik vienkārši, bet šo ideju ļoti labprāt atbalstīja Talsu novada fonds, kas man palīdz. Fonds pats kopā ar skolām izvēlas jaunieti, kuram es varētu palīdzēt. Tur absolūti nav diskriminācijas — meitene vai zēns, bet galvenais, lai atbalstāmais būtu no Talsu rajona, lai labi mācītos un būtu no daudzbērnu ģimenes — tās ir manas stingrās prasības.

Man ir ļoti liels prieks, kad atbalstītie bērni atraksta un izstāsta, kā viņiem klājas. Viena no studentēm man personīgi atsūtīja ļoti skaistu pateicības vēstuli ar sekmju izrakstu. Man par to bija tāds prieks! Pēc tam otrajā gadā viņa tika budžeta grupā. Gandrīz visi bērni pēc tam tiek budžeta grupā, un tātad es ļoti pareizi rīkojos, viņus atbalstīdama. Man par to ir milzīgs gandarījums un, kamēr vien es nodarbošos ar uzņēmējdarbību, noteikti piešķiršu stipendijas bērniem.

Kam vēl parasti lūdz atbalstu?

Pamatā prasītāji ir pašu rajona cilvēki, un prasības ir ļoti pamatotas. Teiksim, kādam deju kolektīvam vajag palīdzēt kurpes nosponsorēt. Es, protams, to visu analizēju. Vairāk vai mazāk visi ir pazīstami cilvēki, un, ja man ir tāda iespēja, palīdzu.

Katru gadu atbalstu sporta deju festivālu Talsos. Es zinu, ka novada fonds viņiem nevar palīdzēt, bet es palīdzu. Tur nelielas naudas summas prasa. Tad es katru gadu atbalstu Ziemassvētku akciju Brīnumam tici!, ko Talsu rajona dome rīko bērniem ar īpašām vajadzībām. Tur nav konkrētām vajadzībām, bet pasākumi tiek rīkoti, un, ja nauda paliek pāri, tad bērni brauc uz kādu teātri. Šo akciju uzņēmēji ļoti labprāt atbalsta.

Man pat grūti atcerēties, kam vēl esmu ziedojusi. Man mamma teica — ja tev, meitiņ, žēl, tad nekad nedod, bet, ja esi iedevusi, tad uzreiz aizmirsi! Un man tā gandrīz arī ir.


Vai visus jūsu ziedojumus administrē Talsu novada fonds?

Nē, pašreiz tikai stipendiju un ja nu kādu fonda projektu atbalstu. Pārējā ziedošana pamatā iet no mana uzņēmuma. Es pati ar tām lietām strādāju — pilsētā ir tikai nepilni 12 000 iedzīvotāju, un es ļoti daudz cilvēku pazīstu.

Bet mans sirds objekts, uz ko daudzus gadus esmu mērķtiecīgi gājusi un kam šogad ir nedaudz pielikts punkts, ir Talsu Romas katoļu draudzes baznīcas remonts. Savā laikā plāni mums bija ļoti lieli — uzbūvēt jaunu baznīcu, bet to mēs nevarējām „pavilkt”, toties veco baznīcu mēs esam atjaunojuši vienkārši perfekti — šodien šai baznīcai ir jumts. Baznīcas atjaunošanu iesāka mācītājs Andrejs Mediņš, un, protams, darbi notika ar draudzes atbalstu — mums ir ārkātīgi laba un strādīga draudze, un tas pamatā bija draudzes cilvēku darbs. Ziedotāji mēs bijām vairāki. Es palīdzēju ar materiāliem un ziedoju ļoti daudz arī personīgi no savām uzņēmuma dividendēm — zvanu tornim visi iekšējie darbi un jumts bija mans ziedojums, un šogad arī viss jumts baznīcas vecajai daļai.

Tas tiek darīts no sirds, un līdz ar to tam ir augļi. Šogad man bija tāds personīgais plāns — ja izdosies uzlikt jumtu baznīcai, tad Olga Bāre tālāk ķersies pie savas mājas jumta, jo manai mājai ir šīfera jumts. Bet tas vēl netek, un tagad es domāju — varbūt tie plāni varētu mainīties.

Kā uzņēmējam patīk labāk — ziedot vienam konkrētam mērķim vai vienkārši ziedot fondam, kas pēc tam novirza naudu konkursā uzvarējušajiem projektiem?

Uzņēmējs grib redzēt, kur tā nauda paliek. Talsu novada fonds ir ļoti labs — viens no pirmajiem un ļoti caurspīdīgs, un es fonda vadībai ārkārtīgi uzticos — tie cilvēki ir ārkārtīgi godīgi. Bet tomēr caur novada fondu ļoti daudzām lietām nevarētu noziedot — viņi neatbalstītu personīgas lietas, kaut vai tās pašas kurpes deju kolektīvam, jo tas ir konkrēts pirkums un no tā labumu gūst tikai nedaudz cilvēku.

Tas, kad ziedojuma saņēmēji atceras labdari un pasaka paldies, laikam ir zināms gandarījums?

Tieši tā. Tas ir prieks, ko nevar izstāstīt. Ja cilvēks nekad nav mēģinājis ziedot, viņš varbūt nemaz nezina to gandarījumu. Ja viņš ziedo tikai reklāmas dēļ, to es nemaz par ziedošanu nesaucu. Vajag ziedot patiesi, nevis tāpēc, lai kļūtu populārs. Es ļoti daudziem cilvēkiem saku — lūdzu, neizsakiet man pateicības, tas ir lieki, jo es to daru no sirds, un tad man tā publicitāte nav vajadzīga. Šī ir pirmā intervija, kad es par ziedošanu runāju publiski.

Vai ir viegli uzņēmējiem “samesties” kopā un nofinansēt kādu lielāku projektu? Vai citi jūsu kolēģi – uzņēmēji ir atsaucīgi?

Varēja būt atsaucīgāki. Bet ir arī ziedotāji, kas grib palikt anonīmi. Par ziedojumu atklāti var runāt tikai tāds cilvēks, kas ar valsti ir daudzmaz nokārtojis attiecības. Ja nemaksā nodokļus un ziedo, tad tas liek pašam aizdomāties, vai tā vispār drīkst rīkoties. Bet ja es ziedoju no savas peļņas, tad tas ir vienkārši apsveicami. Man ir viena īpašnieka SIA, un es visas savas dividendes, kas bez nodokļu nomaksas nav mazas, teorētiski varētu izņemt ārā, bet es tā nekad nedarīšu.

Man arī ir bijuši piedāvājumi ziedot un tad dabūt kādu summu atpakaļ. Es šādos gadījumos pat sarunās neielaižos. Tas ir mans uzņēmums, es par saviem darbiniekiem atbildu un atbildu arī par savu naudu. Ja man tās nav, tad es arī nedodu. Ja es dodu, tad man neko atpakaļ nevajag.

Bet uzņēmējs, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, no valsts gan nodokļu atlaidēs var dabūt atpakaļ 85% no ziedojumu summas. Vai tas uzņēmējus pamudina ziedot?

Privātajam uzņēmējam noteikti jebkurā gadījumā nav izdevīgi ziedot, jo viņš atdod savu naudu. Izdevīgums ir, ja es mazāk nodokļos samaksāju pēc tam, bet skaidru naudu jau man neviens atpakaļ neatdod, bet es taču atdodu skaidru naudu! Ja varbūt ir ļoti, ļoti lielas summas, tad tas varētu būt veicinoši, bet mazs vai vidējs uzņēmējs kā es zina, ka nekad tās lielās summas nebūs. Tādos apmēros, kādos es ziedoju, nedomāju, ka tā sistēma ir liels izdevīgums.

Un ir taču jāziedo arī tiem, kas nav sabiedriskā labuma organizācijas un kur atpakaļ nekādas atlaides nedabū!

Vai jūs kā uzņēmēja būtu ar mieru ziedot ne tikai konkrētām lietām, bet arī interešu aizstāvības organizācijām? Vienkārši — ziedot organizācijai kā tādai, ziedot idejai, kam tā strādā?

Nākotnē, ja man viss veicas, varētu tā būt, bet tikai jebkurā gadījumā es obligāti iepazītos ar to organizāciju, kurai es ziedotu. Obligāti.

Ja personīgi pie manis vērstos, iespējams, es arī ziedotu, bet, ja mani uzrunā tikai caur internetu, e-pastu, televīziju, tas nestrādā, ticiet man! Personīga saruna un iepazīšanās ar cilvēkiem daudz ko dod. Kāpēc es Talsos tik droši ziedoju? Jo uzticos cilvēkiem. Kāpēc man pēc tam domāt, kas ar manu naudu notiek? Lai domā cilvēki, kas ir profesionāļi! Un te mums Talsu novada fonds ļoti palīdz. Domāju, daudzos rajonos pietrūkst cilvēku, kas šādā veidā spētu vadīt un organizēt ziedošanas procesu. Ja tādi cilvēki būtu, tad uzņēmējus tas atmodinātu, protams, ja uzņēmējs jau pamatā ir tendēts uz ziedošanu, nevis tikai uz savu privāto izaugsmi.

Ja pie manis atnāk kāds cilvēks un saka — Olga, es gribu izdarīt to un to un man vajag tik un tik daudz naudas, tad es viņu sūtu uz fondu — lūdzu, ejiet, rakstiet projektus, jums ir visas iespējas! Ja jūs varat uzrakstīt un pierādīt, ko jums vajag un ko jūs varat, tad vien jau jūs esat ko vērti. Bet ja atnāk un paprasa tīru naudu — tās ir gaisa pilis. To es tagad stingri vērtēju, un tam ziedojumi netiek doti. Ziedojumi tiek doti tikai, ja es reāli redzu, ka ir ļoti pamatota vajadzība. Es neziedoju tāpēc, ka man nav, kur naudu likt. Man gan uzņēmumā, gan darbinieku izglītošanā vēl vairāk būtu jāiegulda, bet es padalos, ja redzu, ka tas par labu nāk mums visiem kopā.

Un jūtat, ka nāk par labu? Ka iegūstam mēs visi?

Tās ir investīcijas debesīs, kā es saku — nākotnē. Man tā sentimentālā daba nedaudz — viena no manām mīļākajām dziesmām ir Pie Dieviņa gari galdi, un tur ir ārkārtīgi kolosāli vārdi — “Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt”. Dieviņš mani ir nolicis tajā pusē, kur nav mīļi jālūdz, un es ceru, ka tā arī nebūs. Un es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kuri mīļi lūdz, ja vien tas ir patiesi.

Ja katrs cilvēks saprastu, ka tieši no manis ir atkarīga manas valsts izaugsme! Nu paņemam katrs savu sirdsapziņu un paprasām — ko es personiski esmu darījis, lai manā valstī tomēr būtu labāk, lai kaut viens cilvēks būtu laimīgāks? Domāju, daudz kas mums citādāk atrisinātos.

Tas laiks, kas mums ir iedots un atlicis, ir jāizmanto mūsu pašu labā. Ja es sevi izglītoju, dzīvoju savā valstī apmierināts un laimīgs, tad arī valsts taps laimīgāka.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!