Raksts

Dombrovska ēra


Datums:
27. augusts, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Valsts kanceleja

Latvijas sabiedrība ne tikai Dombrovski pieņēma, bet arī spēja samierināties ar tik skarbiem valdības un parlamenta lēmumiem, kādiem nav daudz precedentu attīstīto demokrātisko valstu praksē pēdējo 60-70 gadu laikā.

Pirms aptuveni desmit gadiem, studējot politoloģiju, viens no jautājumiem, kas līdz apnikumam tika pārmalts studiju ietvaros un tā laika medijos – ko mainīt Satversmē, Latvijas politiskajā kultūrā tā, lai nodrošinātu valdību stabilitāti? Jautājumam bija labs pamats: valdības mainījās caurmērā reizi gadā, – brīžiem tik bieži, ka Latvijas jaunieceltos ministrus viņu ārzemju kolēģi nespēja uztvert nopietni.
Šodien, 2013.gadā, šī tēma ir pazudusi. Pat vairāk: vēl 2011.gadā, domājot par ārkārtas vēlēšanu rezultātā veidojamo valdību, biežāks bija diametrāli pretējs problēmas uzstādījums: sak, vai vēlētājiem jau nav iestājies apnikums pēc Valda Dombrovska diviem ar pusi gadiem premjera amatā un, ja vēl nav, tad kad tad nu beidzot būs?

No šādas perspektīvas raugoties, Valda Dombrovska šonedēļ uzstādītais rekords – ilgākais laiks Latvijas premjerministra amatā pēckara periodā (pārspējot Ivara Godmaņa rekordu), turklāt amatā atrodoties bez pārtraukuma un saglabājot premjeriem netipiski augstu popularitāti – ir īpaša skaidrojuma vērts fenomens. It sevišķi tādēļ, ka pašreizējai valdībai ir visai lielas cerības amatā noturēties līdz pat 2014.gada vēlēšanām un personiski Valdim Dombrovskim – Latvijas valdību vadīt arī ilgāk. Cik tieši ilgi? Ļoti ilgi! Galu galā viņa igauņu kolēģis Andruss Ansips ir amatā astoņus ar pusi gadus.

Īstais cilvēks īstajā situācijā

Kā izskaidrot Dombrovska fenomenu? Atbildot uz šo jautājumu, pieticīgi jānovērtē savu spēju robežas – iegrimstot šodienas aktualitātēs, grūti no tām abstrahēties un iegūt putna lidojuma perspektīvu – un jāatzīst, ka šāds vērtējums labāk piederētos vēsturniekiem pēc 30-50 gadiem, kas, atskatoties uz šo laiku, spēs labāk nošķirt svarīgo no sīkumiem.

Tomēr vienu apgalvojumu, kas skar Dombrovska ēras sākumu, ar pārliecību uzdrīkstēšos izteikt jau šobrīd: 2009.gadā Valdis Dombrovskis, uzņemoties vadīt krīzes valdību, mainīja visu iepriekšējo pieņēmumu sistēmu par to, ko mūsu sabiedrība sagaida no politiķa, it sevišķi – premjera. Dombrovskim tobrīd, krīzes īpaši karstajā laikā, šķietami bija ierādīta kamikadzes loma: pārņemt Latvijas vadību brīdī, kad būtu jāpieņem paši dramatiskākie lēmumi, novadīt valsti līdz 2010.gada Saeimas vēlēšanām un, šo krīzes lēmumu rezultātā kļūstot par Latvijas nepopulārāko politiķi, pazust no politikas. Turklāt tā laika sabiedriskās domas aptaujas neuzrādīja pieprasījuma pēc Dombrovska stila politiķiem, tieši otrādi – pieauga prasības pēc Ulmaņa Otrā, pēc stingrās rokas.

Vēsture parādīja citu notikumu attīstību – Latvijas sabiedrība ne tikai Dombrovski pieņēma, bet arī spēja samierināties ar tik skarbiem valdības un parlamenta lēmumiem, kādiem nav daudz precedentu attīstīto demokrātisko valstu praksē pēdējo 60-70 gadu laikā.

Kādēļ tas tā notika? Sociālās psiholoģijas pētījumi rāda, ka cilvēki bieži nezina, kas ir tas, ko paši vēlas. Mēs visi izvirzām dažādas versijas paši par sevi, par to, kas padarītu mūs laimīgākus, bet tālākā notikumu attīstība rāda, ka šīm mūsu versijām nav bijis liels sakars ar realitāti. Tādēļ izšķirošos brīžos sabiedriskās domas aptaujas ir malduguns, slikts rīcības padomdevējs. 2009.gada situācijā negaidīti kaut kas norezonēja – Latvijas sabiedrība Dombrovski intuitīvi atzina par labu esam. Mana versija, šo skaidrojot: šādi, pašā sāpīgākajā krīzes brīdī, Latvijas sabiedrība atklāja, ka tā patiesībā alkst nevis vadoni vai spilgtu, ekscentrisku līderi, bet gan premjeru, kas ir vienkāršs, kas izstaro mieru un kam var UZTICĒTIES. Uzticēties tam, ka amats nav vajadzīgs savtīgu iemeslu dēļ vai pašapliecināšanās vārdā, bet tādēļ, ka kopējās problēmas patiešām rūp. Uzticēties, ka – neatkarīgi no rezultāta – premjers godprātīgi savu spēju robežās mēģinās izdarīt to, kas katastrofas apstākļos vispār ir iespējams.

Neviena no trim Dombrovska valdībām nav bijusi vienkārša valdība, kur lietas notiktu gludi. Pirmā bija krīzes valdība, kurai nācās pieņemt dažkārt asinis stindzinošus lēmumus, kas ietekmēja gandrīz katru Latvijas iedzīvotāju, beigu beigās izvedot valsti uz jauna attīstības ceļa. Otrās valdības laiks droši vien visvairāk paliks vēsturē ar īpaši dziļu uzticēšanās krīzi visai Latvijas politiskajai elitei. Trešā, ārkārtas vēlēšanu valdība, dažkārt funkcionē klupdama-krizdama, toties politiskās elites sastāva un veiktspējas ziņā, manuprāt, ir veiksmīgāka par jebkuru no iepriekšējām.

Domājot par nākotni

Es ne sevišķi ticu personības izšķirošajai lomai politikā. Lielos vilcienos procesus parasti nosaka daudzu cilvēku mijiedarbība un sistēmas, kas tās rezultātā veidojas. Tādēļ būtu netaisnīgi tieši ar Valdi Dombrovski saistīt tās nebūšanas, kas notikušas pēdējo četru ar pusi gadu laikā. Vienlīdz nepareizi būtu arī vienu cilvēku cildināt par visiem šī laika nopelniem.

Taču personībai – konkrēta cilvēka attieksmei, motīviem, rīcībai – ir nozīme. Ideālā gadījumā politikā būtu jābūt cilvēkiem, kas vēlas un spēj gāzt lielo vezumu. Un, manuprāt, Valda Dombrovska personības faktors Latvijas politikā un ieguldījums vezuma gāšanā tā īsti pagaidām nav novērtēts. Pārāk viegli viņa pieejai valsts pārvaldei līp klāt tādi apzīmējumi, kā “grāmatvedis”, – apzīmējumi, kuros ir tikpat daudz patiesības, cik divu dimensiju bildē. Personību trešā dimensija, patiesais raksturs, parasti atklājas robežsituācijās – kad ir jāizšķiras starp ceļu, kas ir ērtāks, un ceļu, kas ir Pareizs. Man ir īpaša cieņa pret katru, kas pārliecības vadīts no ļoti drošas, komfortablas dzīves dodas politikā – Valda Dombrovska gadījumā vēl papildus tam nāk drosme uzņemties atbildību par valsti situācijā, kad zini, ka tev atvēlēta kamikadzes loma. Tieši šādās situācijās noskaidrojas personības mērogs un tas, vai sirds ir īstajā vietā.

Kā jau mēs katrs, arī premjers laika gaitā mainās. Valdis Dombrovskis 2013 ir cits Valdis Dombrovskis nekā 2009.gadā. Domājot par nākotni un līdzšinējām valdībām, vērtīgākā īpašība, kas sevišķi noderētu valdības darbā, ir spēcīgas līderības kvalitātes. Dažkārt šķiet, ka valdībā indivīdu līmenī ir daudz labu ieceru, bet kolektīvā līmenī tās uz priekšu virzās ļoti smagi. Un šeit gan premjers varētu palīdzēt: padarīt smagos, bet sabiedriski svarīgos jautājumos par visas valdības lietu! Uzņemties šefību par problēmām, kur valdībā nav laba/cita “saimnieka”, bet kas brēc pēc risinājuma. Tā, lai Latvijas iedzīvotāji zinātu, ka gadījumā, ja ir kāda nozīmīga problēma, valdība to noteikti apzinās un ar laiku, pakāpeniski, bet metodiski un nenovēršami, atrisinās. Neskatoties uz to, kuras partijas/ministra pārraudzībā ir šī problēma. Tas, vai valdība strādā kā komanda, atkarīgs no katra ministra, bet tomēr visvairāk – tieši no premjera.

Pirmskara Latvijas politiskās ēras šobrīd atceramies ar tā laika prezidentu vārdiem. Mūsdienu – vairāk asociējas ar premjeriem. Latvijas iedzīvotājs jau nešķiro – gan slimnīcas, gan policijas un tiesas, gan izglītības sistēma, gan personiskā labklājība, gan pat pašvaldību un Saeimas darbs – tas viss veido viņa iespaidu par “Dombrovska ēru”. Neviens no mums nevar zināt, kad kāds laikmets beigsies – tādēļ novēlu mums visiem, kas dzīvo šajā ērā, neatkarīgi no tā, vai piederam pie politiskās elites vai nē, – darīt visu, lai ļaužu atmiņās un vēsturnieku analīzēs šis laiks būtu kļuvis par atspēriena punktu spožākajam laikmetam Latvijas vēsturē!

________________________
Raksts pārpublicēts no DELFI.LV


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!